2020. gada 15.februārī, Rīgas Mateja draudzē uz ikgadējo SKA konferenci pulcējās 320 sievietes no 43 Latvijas baptistu draudzēm. Priecājamies, ka 1/3 daļa no dalībniecēm bija citu konfesiju māsas.
Saulains sestdienas rīts, jau ienākot gaismas pielietajā, pavasarīgi rotātajā dievnamā, gaisā virmo sievišķīgas gaidas – laipni un neuzbāzīgi tiekam informētas par garderobi, reģistrēšanos, brokastīm, smaidīgas, sapucējušās visdažādāko vecumu sievietes apskaujās, samājās, runājās… priecīgas atkalredzēšanās, gaidītas tikšanās.
Mūs gaida īpaša, pārdomām un atziņām bagāta Dieva dāvāta diena.
Konference iesākas ar 143. psalma lasījumu un pielūgsmē mūs dvēseliski vieno Āgenskalna baptistu draudzes mūziķes, Lības Ēces – Kalniņas vadībā.
Lāsmas Ašmes pārstāsts par 2019. gadā padarīto, īpaši akcentējot 4 jomas:
- māceklības programma “Sieviete sievietei”;
- viesošanās draudzēs visā Latvijā;
- žurnāls “Padod tālāk”;
- iniciatīva “Sinepju grauds”
Tālāk seko SKA vadītājas Agneses Megnes emocionālā liecība, pateicība, iedrošinājums un lūgšana, pēc kuras gaidām astoņu skaistu, drosmīgu un Dieva mīlētu sieviešu liecības – šajā reizē īpašā formātā – iepriekš sagatavotās 15 minūtēs.
Pirmā mūs uzrunā sievišķīgi trauslā Eva Mence un liek aizdomāties par sievietes skaistumu. “Esam brīnišķīgi radītas, nevis brīnišķīgi izveidojušās laika gaitā. Ja saku, ka man nepatīk tas, kādu Dievs mani radījis, tad sevi stādu augstāk par Dievu, jo Viņš mani radījis pēc Sava tēla un līdzības”.
“Ar mani tas nekad nenotiks…”, tā savu liecību sāk dedzīgā Daina Palmbaha-Džiguna un dalās drosmīgā un ļoti atklātā stāstā par atkarībām un līdzatkarībām, secinot, ka nav atbilžu, ir tikai mācības, un ir vajadzīga drosme, lai paskatītos patiesībai acīs. Daina aicina mūs meklēt atbildes Bībelē, neizraujot pantus no konteksta, nebaidīties lūgt palīdzību, pulcēt ap sevi lūgšanu armiju, izdarīt izvēli piedot un neaizmirst par sarkanajām līnijām, kuras neļaut nevienam pārkāpt. Daina iedvesmo ar savu smaidu un pamudinājumu paskatīties uz savu dzīvi ar veselīgu pašironiju.
Trešā runātāja ir skaistā un darbīgā 4 bērnu mamma Karīna Liepiņa, kura mums uztic savas dzīves stāstu un mudina apzināti izdzīvot mirkli, kurā esi. Neilgoties pēc tā, kas tikai būs, nedzīvot ilūzijās un gaidās, bet baudīt katru vienkāršāko dienu, ikdienas rutīnu, iemīlēt katru sīkumu savā ceļā. Nesatraukties par lietām, ko nevaram ietekmēt, apzināties, ka Dievs kontrolē katru dzīves mirkli. Nostiprināt galveno balstu – lūgšanu un iegrimšanu Dieva vārdā, turēties paļāvībā uz šīs varenās klints. Mācīties pateikt “nē” un sev nepārmest, mācīties atteikties no kontroles – lielās nastas, kas liedz dzīvot paļāvībā uz Dievu.
Aija Rieba uzreiz apbur ar savu skaisto, zemo balss tembru un rimto runu. Ko nozīmē dzīvot tumsībā?
- sevi salīdzināt ar citiem
- ļaut sātanam sevi apmelot
- skatīties atpakaļ pagātnē
- domāt “kā būtu, ja būtu…”
- nepiedot citiem un nepiedot sev
- būt skumjam
Kad tiekam mudinātas, pēc dzirdētā pierakstīt kādu atziņu, pierakstīju vienu vārdu CEĻOS. Aija to aprakstīja šādi:
- es CEĻOS – uz ceļiem Dieva priekšā. Pateicībā. Lūgšanā.
- es CEĻOS – mācos, augu, attīstos. Dzīvot ir AUGŠĀMCELŠANĀS!
- es CEĻOS – būt kustībā, staigāt, braukt ar riteni, ceļot….
Konferences 1. daļu noslēdz skaistā, smalkā Baiba Ozolinkeviča, stāstot par savu dzīvi un spēku, kas parādās varens nespēkā. Par patiesības meklējumiem, sajūtām un realitāti. Par lielo Dieva dāvanu – ģimeni – vīru un 7 bērniem. Par to, ka katras uzdevums ir atspēkot sātana uzbrukumus, sludinot evaņģēliju. Baiba aicina mūs visu, visu darīt par slavu Viņa augstajai žēlastībai.
Kad esam čaklu nemanāmu skudriņu izcilā aprūpē paēdušas siltas pusdienas, padzērušas kafiju un apēdušas brīnumgardu kūku no zelta paliktnīšiem, sākas konferences 2. Daļa. Īpašā iedvesmotāja – Baiba Baikovska. Baibas gudrā asistente – suņu meitene Elfa skaisti pozē, liekot katrai pasmaidīt un Baiba mūs vairākkārt sasmīdina ar trāpīgajiem epitetiem. Baiba katru rītu pusstundu dzer kafiju kopā ar Jēzu un ļauj Jēzum sevi “savākt kopā un veidot tālāk” (viņas krustdēls esot teicis, ka Jēzus kafiju nedzer, bet Baiba saka, ka ar viņu dzer gan:) Baiba akcentē 6 jomas:
VĒRTĪBA –ceļojums no nevērtīguma uz vērtīgumu. Cik viegli vai grūti ir to iegūt un/vai pazaudēt?
IDENTITĀTE – kas veido manu identitāti? Ratiņkrēsls, cilvēki vai Dievs? Kas ir normāls?
IESPĒJAS –Jēzus māca būt, nevis darīt, jāmācās pateikt “nē”
DOŠANA – vērtības meklējumi-pilnvērtīga došana var būt tikai no veseluma, no veselām attiecībām ar Dievu.
IZDEGŠANA –Baibai izdegot, Dievs atgādināja, ka Viņš ir tas, kas dod tādu mieru, kādu pasaule nespēj dot. Dievs atjauno un dod spēku.
ATJAUNOŠANA -Dievs atjauno lēnām, ieliekot sevi atkal centrā mūsu attiecībās ar cilvēkiem un pasauli. Dievs lieto Elfu, lai Baiba varētu būt. Mācoties saprast, ka identitāti veido vienīgi Dievs, jāmācās sadzīvot ar saviem apstākļiem, nevis jāmēģina dzīvot pāri tiem. Jāmācās Dievam ļaut novilkt savu spēju robežas.
Cēlā un elegantā Agita Roziņa mūs iedrošina NEPADOTIES. Dievs visu ir radījis dzīvībai un ne nāvei. Un visam, kas radīts dzīvībai IR jādzīvo. Kamēr esi dzīvs – cīnies! Nepamet savu cīņas lauku, neļauj ienaidniekam uzvarēt! Vienalga, kas arī lai tas būtu – bērni, attiecības, veselība, dzīvība, zoba nervs, ideja, darbs, valsts – CĪNIES!!! Padošanās nav izeja! NEPADODIES!!!
Liecību plejādi ar mudinājumu atcerēties teju katras meitenes bērnības sapni par princeses svārkiem, kuri griežas virpuļojot, noslēdz skaistā, jūtīgā Munise Lamberte. Un atkal jau atziņu rinda. Ja nespēju sevi mīlēt – es nespēju patiesi mīlēt Dievu…. un kur nu vēl otru. Dievs ir visuvarens un spēcīgs, un vienlaicīgi ļoti, ļoti saudzīgs un maigs. Pieņemot savu vājumu mēs iegūstam vairāk miera, jo saprotam, ka Dievs mūs mīl savas žēlastības dēļ, ne mūsu varēšanas dēļ. Ilgas, ko Dievs ierakstījis tavā sirdī, tev vēstī par kaut ko būtisku: ko nozīmē būt sievietei un kādu dzīvi Viņš Tev paredzējis. Mēs esam viņa mākslas darbi, Viņa dārgumi.
Pēc gardumgardas kafijas&našķu pauzes izkustinot mūs visas ar mazu dziesmiņu, uzstājas viesis – viedais un asprātīgais Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis ar lekciju “Kad ar ticību un paļāvību ir par maz jeb kā iemācīties airēt ar abiem airiem?”
Garīguma airis.
Vai nu mēs sākam akcentēt tikai garīgo, aizmirstot, ka mums ir arī ķermenis, vai arī tik ļoti ierokamies darbā, akcentējot tikai fizisko, aizmirstot, ka mums ir arī dvēsele. Lūgšana nekad neizslēdz darbību. Lūgšana bez praktiskas darbības ir riņķošana pa apli.
Darbošanās airis.
Problēma ir tajā, ka darbojoties, mums nereti Dievs nav vajadzīgs vispār. Tu dari to, ko esi mācījies, esi sava veida eksperts.
Airēt ar abiem airiem nozīmē atzīt, ka mūsu fiziskām spējām un mūsu dvēseles spējām ir jābūt līdzsvarā.
Sadarbojieties ar Dievu. (Fil.2.12-14) Uzticēšanās Dievam nenozīmē bezdarbību. Bet jāmācās arī norimt – no darba, no sasniegumiem, no citu vērtējumiem par mani, no bailēm, ka izgāzīšos…
Klausīties Dievu varam, kad esam norimušas.
Kura roka tev ir nogurusi? Darbošanās vai norimšanās? Ja nogurušas abas, jāļauj, lai tās tiktu dziedinātas.
Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus” Jes.35.3.
Konferencē bija daudz būtisku “sīkumu”, kas liecina par teicamu, mīlestības pilnu organizāciju. Cik apbrīnojami labi Terēze Runce bija piemeklējusi īpašu mūziku, kas sāka skanēt katras liecības 13. minūtē, lai katra runātāja savu sakāmo varētu pabeigt bez stresa, mierīgi apkopojot domas! Liels paldies visai komandai un jo īpaši padomes meitenēm – Lāsmai Ašmei, Agnesei Spurai, Ilzei Lasmanei, Rasai Cirvelei un Martai Mežeckai, Agnesei Megnei.
Vēl kādu laiku paliekam gremdējamies Dievā, slavējot Viņu dziesmās un aizlūdzot viena par otru. Aizvadīta ļoti piesātināta diena pie Viņa kājām.
Novēlot sadzirdēt Dieva čukstus un tiem atsaukties,
Kristīne Barkovska,
māceklības programmas “Sieviete sievietei” dalībniece,
Āgenskalna baptistu draudzes locekle.
