Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Mājmācība. Pieredzes stāsts

[Žurnāls “Padod tālāk”, RUBRIKAAudzinot bērnus, Sigita Āboltiņa]

Šis ir jau trešais mācību gads, kopš GITA ORUBA, Mākslas akadēmijas maģistrante, pārtapusi par skolotāju. Viņas apmācāmie ir pašas bērni, jo abi vecākie – Cecīlija un Daniels – teica pārliecinošu jāvārdu vecākiem, atbildot uz jautājumu: vai viņi vēlas skoloties mājmācībā.

Ļaus iet skolā

Gitas un Arta Orubu ģimenē aug pieci bērni un tiek gaidīts sestais. Apmēram pusgadu pirms 1. septembra, kad skolas gaitas vajadzēja uzsākt vecākajai meitai Cecīlijai, ģimenei no visām pusēm pienāca informācija par mājmācības iespējām. Kā saka Gita, tā bija Svētā Gara vadīta, jo abi vecāki saprata – tas ir labākais veids viņu meitai, kā apgūt skolas zinības. “Ņemot vērā Cecīlijas personības tipu, mums nebija šaubu par šo lēmumu, turklāt es tāpat dzīvojos mājās ar bērniem un saņēmām atbalstu no citiem, viss notika ļoti dabiski,” atminas Gita. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji bijis iekšējs satraukums par to, kā viss notiks, vai viņa spēs tikt galā arī ar jauno, skolotājas pienākumu, jo “biju gatava, ka meita ies skolā”. Iedrošinošas bija sarunas ar ģimenēm, kuras jau skoloja mājās savas atvases, un arī Cecīlijas prieks par gaidāmo apmācību veidu mudināja neļauties šaubām. “Mēs gan joprojām esam atvērti tam, ka tad, ja kāds bērns ļoti gribēs iet skolā, mēs viņam ļausim to darīt. Neuzspiedīsim mājmācību,” saka Gita, “katrs bērns jau ir ļoti atšķirīgs, ar savām vajadzībām. Ja viņam svarīgs ir ritms, noteikta kārtība, tad šim bērnam tieši varētu patikt iet skolā. Cecīlijai dominē radošās brīvības īpašības. Viņa ir māksliniece.”

Formalitātes

Orubu ģimenes vecākā meita šogad apgūst trešās klases vielu, bet Daniels uzsācis mācības sagatavošanas klasē. Protams, valstī pastāvošās likumdošanas dēļ vecāki nevar tāpat vien izlemt, ka nelaidīs bērnu skolā un mācīs paši pēc sev tīkamiem noteikumiem. Ir obligāti kārtojamas formalitātes.

“Vispirms jāizvēlas skola, kuras uzraudzībā bērns būs,” atklāj Gita. Iespējams, ne katrā skolā ir iespēja pieteikt mājapmācības, tāpēc jāpainteresējas izvēlētājā mācību iestādē par šādu praksi. Orubu ģimene nešaubījās, ka tā būs pamatskola “Universum” Valmierā. “Mēs paši dzīvojam Garkalnē, taču izvēlējāmies tieši šo mācību iestādi, jo tai ir ļoti liela pieredze ar mājmācības ģimenēm. Viņiem izveidota pamatīga un pārbaudīta bāze – gan informācijas, gan sadarbības, gan atbalsta ziņā,” saka Gita un piebilst – pēc pieteikšanās visai ģimenei bija jābrauc uz skolu, lai tiktos ar vadību un atsevišķiem skolotājiem: “Viņiem ir svarīgi redzēt, ka abi vecāki atbalsta sava bērna mājskološanu, jo ir savi izaicinājumi un atbildība lielākoties gulstas uz vecāku pleciem. Tāpēc bija jābrauc arī vīram, lai nebūtu tā, ka viens vecāks ļoti grib mājskološanu, bet otrs ir pilnībā pret to.” Tad sekoja līguma slēgšana ar skolu un izziņas sagādāšana no ģimenes ārsta vai psihologa. “Tāda nepieciešama bērnam, jo likumdošanā ir prasība, ka jābūt kāda minētā speciālista atzinumam, akceptam, kāpēc bērns grib mācīties mājās. Mūsu gadījumā bija rakstīts, ka Cecīlija ir ļoti aktīva, radoša, tāpēc skolas stingrajā sistēmā nevēlas iekļauties,” teic Gita.

Un mācības var sākties!

Septembrī katrai mājmācības ģimenei tiek iedots saraksts ar to, kas bērnam jāapgūst mācību gada laikā. Kā panākt rezultātu, ir katra paša izvēle – pirkt mācību grāmatas un strikti sekot tām, iegādāties darba burtnīcas vai apgūt vielu kādā citā veidā. “Mēs pārsvarā lietojam darba lapas un interneta vietni uzdevumi.lv. Tā kā mums tētis ir mūziķis, šī joma ir viņa ziņā. Piemēram, reiz viņš atveda kontrabasu un tad stāstīja un rādīja bērniem visu par un ap šo mūzikas instrumentu,” Gita stāsta un piebilst, ka pāri visām materiālajām lietām viņas lielākā vēlme ir iemācīt bērniem, ka esam radīti Dievam par godu, ka pastāv pamatvērtības, kuras jāievēro: “Tāpēc man šķiet forši, ka varam mājās apgūt piedošanas mākslu – lūgt piedošanu un piedot otram, ka varam baudīt katru dienu, kopā gatavojot ēst vai strādājot dārzā, reizē iemācoties arī izdarīt darbu līdz galam. Protams, apgūstam arī obligāto vielu. Ar reizināšanu otrajā klasē mums gāja grūti, nepatika, bet jāiemācās. Arī pazīt pulksteni Cecīlija iemācījās apmēram pusgadu vēlāk nekā skolā noteikts, bet viņai bija klikšķis un meita saprata to. Ir ļoti jāmeklē piemērotākie veidi, kā bērnam vislabāk iemācīt konkrēto vielu.”

Arī atskaites

Kā jau skolā ierasts, arī mājmācības bērniem ir jāraksta pārbaudes darbi. “Tādus mums ieliek uzdevumi.lv, bet skola atsūta projekta darbus, kur iekļauta zināšanu pārbaude gan latviešu valodā, gan matemātikā, gan dabasmācībā un sociālajās zinībās. Izvēlamies tēmu, un bērns visu pa punktiem izpilda. Pēc tam skola vērtē, kā viņam sokas ar vielas apgūšanu,” atklāj Gita. Tāpat viņai reizi mēnesī ir jāiesniedz sava veida atskaite skolai, kas mājās tiek darīts – neliela apraksta un bilžu veidā, bet trīs reizes gadā jāierodas skolā. “Tad bērni padarbojas kopā ar skolotājiem un citiem bērniem, savukārt vecākiem tajā laikā ir iespēja noklausīties kādu vērtīgu lekciju, piemēram, kā labāk mācīt mājās matemātiku vai angļu valodu. Liecību mums atsūta pa pastu, ja nav iespējams ierasties skolā uz mācību gada noslēguma svinībām,” teic Gita un piebilst, ka gadījumos, kad bērnam tik raiti nesokas ar mācīšanos mājās, viņam tiek nozīmētas arī personīgas tikšanās skolā ar mācībspēkiem: “Mums tādas vēl nav bijušas, tiekam galā. Arī Daniels, kuram šis ir pirmais nopietnais mācību gads.” Gita gan smej, ka viņš pirmo klašu mācību vielu jau apguvis iepriekšējos gados kopā ar lielo māsu, jo Daniels allaž sekojis līdzi Cecīlijas skolas gaitām un lūdzis mammai arī viņam uzrakstīt risināmus piemērus matemātikā. “Daniels ir orientēts uz cipariem,” atklāj Gita, “ bet Cecīlijai patīk dabas mācība. Dažkārt viņa man izstāsta interesantus faktus, ko izlasījusi grāmatās. Tāpat atrodam youtube kanālā klipu par konkrēto tēmu vai kādu dzīvnieku un noskatāmies to.” 

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Šis teiciens Gitai ir tuvs, turklāt laikā, kad ģimene pieņēma svarīgo lēmumu par mājskološanu, viņa bijusi tādā savas dzīves posmā, kurā sapratusi – mācīties var visu mūžu. “Tāpēc to, ko nezinu vai jau aizmirsies, apgūstu kopā ar bērniem. Internetā informāciju var atrast par jebko,” priecājas Gita. Viņa arī atzīst, ka ļoti novērtē brīvo režīmu, ko pieļauj mājmācība. Orubu ģimenē rīts parasti ir mierīgs, tad seko dārza darbi, pusdienas un klusais laiks, kad mazākie bērni dodas diendusā, bet lielākie pilda uzdevumus skolai. Ja tas tiek paveikts ātri, pirms klusā laika beigām, arī lielajiem bērniem jāievēro klusums.

Gita neslēpj, ka, protams, mājmācībā ir arī savi izaicinājumi, un viņai lielākais no tiem ir sagatavošanās mācībām: “Man ir jāizprot apgūstamā viela, jāizdomā, kā mans bērns vislabāk to varētu apgūt un tad jāsagatavo mācību materiāli. Lai to visu paveiktu, pirms tam man jāatrod papildu informācija par konkrēto tēmu, un tas prasa laiku. Tā kā esam liela ģimene, man diena paiet ļoti ātri, taču reizē arī novērtēju to, ka rīti mums ir mierīgi. Nav jāmodina bērni noteiktā laikā, lai brauktu uz skolu. Mēs taču nezinām, vai rītdiena pienāks, tāpēc ir svarīgi izbaudīt tieši šodienu un kopā ar bērniem mācīties, ko nozīmē būt komandai…”  

Gita vēl atklāj, ka palīdzoša ir arī “Ģimeņu skolu apvienība”, kurā viņi iestājušies: “Tur tiek rīkotas konferences, semināri, ģimenes dalās savā pieredzē. Tāpat, ja izdomāju kādu ekskursiju, paziņoju pārējiem, visi sametas un brauc kopā. Mums bija ļoti interesanta un izzinoša ekskursija pie bitenieka, tāpat esam bijuši baleta burziņā Operā un citviet. Mājmācība nenozīmē, ka bērns ir izolēts no sabiedrības, vienkārši mēs skolas vielu apgūstam paši savā režīmā un bērniem piemērotākajā veidā, jo es kā mamma pazīstu viņu rakstura īpašības un zinu, kā motivēt savu bērnu.”

Žurnāls "Padod tālāk"

Kad klusēšana nav zelts

Agnese Megne

LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja

Saņemot vairākkārtēju pamudinājumu sieviešu konferencē runāt par daudzu kristiešu ģimenēs rūpīgi slēpto tabu tēmu, proti – vardarbību ģimenē, piedzīvoju ļoti pretrunīgu emociju gammu. Pirmkārt, 16 savas dzīves gadus esmu pavadījusi vidē, kurā tika sniegta palīdzība vardarbības upuriem, un, nomainot savas profesionālās dzīves sfēru, biju pārliecināta, ka nekad vairs nepieskaršos šai tēmai, jo tas bija kļuvis par smagu. Otrkārt, kādu laiku dzīvoju ar svētu pārliecību, ka kristiešu ģimenēs vardarbība taču nepastāv…

Problēmas nemainās…

Daudz labprātāk es runātu par savstarpēju cieņu attiecībās. Tādu cieņu, kas ietver sarunas, dalītu atbildību, uzvedību bez draudēšanas un manipulēšanas, godīgumu, uzticību un atbalstu, kopēju atbildību par bērniem, ekonomisku partnerību, būšanu kopā priekos un bēdās, nelaimēs un ciešanās. Vardarbības tēmu labprāt aizslaucītu tālu, tālu prom. Turklāt, negribu sievieti padarīt par upuri un cietēju, tāpēc ar prieku vadu seminārus, kuros mudinu izmeklēt tieši sievietes sirdi un attieksmi pret vīrieti. Lai mēs nodarītu pāri, nav vajadzīgs fizisks pārspēks, bieži pietiek ar asu mēli, griezīgu valodu vai iznīcinošu skatienu. 

Visvairāk cienu tos pārus, kuri abi vēlas augt Kristus līdzībā, kuru ģimenē ir savstarpēja cieņa un mīlestība. Tomēr, uzsākot darbu Sieviešu kalpošanas apvienībā, atkal manā ikdienā uzpeldēja vārds vardarbība. Izejot ārā no tās kristiešu kopas, kas bija ap mani – biju tik ļoti pārsteigta, ka, neskatoties uz citu vidi, problēmas nemainās… Pretēji laicīgajai videi, kur uzticība, cieņa un mīlestība ģimenē sen vairs nav vērtība, un līdz ar to arī vardarbība ģimenē (ar to saprotot fizisku, emocionālu, seksuālu un ekonomisku vardarbību) kļuvusi par ierastu lietu – kristiešu vidē ģimenei tiek piešķirta pat ļoti liela vērtība, radot priekšstatu, ka līdz ar nosaukumu „kristietis” problēmas laulības dzīvē vispār neeksistē. “Laimīgo” ģimeņu bildes sociālajos tīklos, sapostās un smaidīgās ģimenes svētdienu rītos neapzināti pieprasa darīt visu, lai vismaz ārēji izskatītos, ka arī mūsu ģimene ir ideāla. Skaudrā realitāte ir tāda, ka mēs pat iedomāties nevaram, cik daudzās kristiešu ģimenēs ir neveselīgas attiecības, nesot līdzi apslēptas ciešanas un sāpes. Turklāt vardarbības fenomens ir vēl biedējošāks, jo klāt nāk ne tikai klasiskās pāridarījuma sekas, bet arī vainas sajūta pret Dievu. Sievietes (saprotams, ka šajā reizē runāju par sievietēm!) tiešām sāk ticēt, ka viņas par maz lūdz, par maz tic un nav pietiekami labas kristieties. Gadiem ilgi dažādi pāridarījumi ģimenē tiek rūpīgi slēpti, klusēšanas zvērestā un melu stāstīšanā iesaistot arī bērnus, izmisīgi pūloties radīt pilnīgi citas ģimenes tēlu. 

“Nokaujošās” frāzes

“Kad klusēšana nav zelts” – tāds bija konferences nosaukums, kurā drosmīgi nosaucām lietas īstajos vārdos, netrūka arī atklātas liecības. Bija laiks lūgšanām, lai beidzot Dieva priekšā nestu to, kas, iespējams, gadiem ilgi ticis rūpīgi slēpts. 

Ir daudz un dažādi iemesli, kādēļ sievietes klusē, bet bieži tas ir arī pateicoties apkārtējiem cilvēkiem. Ja kāda māsa saņem drosmi kādai citai izstāstīt par notiekošo, nereti pretī tiek izteiktas tādas frāzes, kā – viss būs labi! Dievs ir labs! Varbūt Tu par maz lūdz?! Aizmirsti visu! Kristū Tu esi jauns radījums! Mans Dievs ir uzticams, Viņš vienmēr visu vērš par  labu! Un kur nu vēl pamudinājumi – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru u.tml…. Tas viss veicina vēlmi uzlikt vēl lielākas aizsardzības bruņas, klusēt, noslēgties vēl dziļāk un dzīvot viltus dzīvi pilnīgā noliegumā.

Kur paliek cieņa, kad izvēlamies klusēt, tajā skaitā pret sevi un saviem bērniem? Un galu galā kur paliek likumi, kuriem esam pakļauti kā Latvijas pilsoņi? Mēs taču visi zinām, ka, neapmaksājot savas automašīnas stāvvietu, mums uzliks sods. Tikpat pašsaprotami ir zvanīt policijai, ja izpostīts mūsu īpašums vai nozagta kāda mums piederoša manta. Tādos brīžos mēs zinām, ka ir pārkāpts likums un vainīgajam jāsaņem sods. Kāpēc viss mainās, kad pārestība tiek nodarīta ģimenē? Kāpēc mēs to paciešam gadiem ilgi un mēģinām attaisnot ar dažādiem Bībeles pantiem? Kur paliek tiesiskā atbildība, veselīgas robežas – ko es pieļauju savās attiecībās, bet kur uzņemos atbildību pateikt STOP. Tas ietekmē ne tikai mani, bet arī manus bērnus. Kāpēc mēs nemeklējam palīdzību?

Viss sākas ar atzīšanu

Gatavojoties konferencei, sapratu, kas ir mana “svētā neapmierinātība” – proti, kristietības praktiskais pielietojums ikdienā. Mēs daudzi zinām Bībelē paustās patiesības, mēs varam piedalīties mazajās grupās un konkursos, kur tiek sagaidītas pareizās atbildes, bet kā kristietību izdzīvot ikdienā? Kā būt Kristu mīlošai sievai, ja vīrs ir alkoholiķis vai vardarbīgs, ko darīt, ja bērni nemācās, lieto narkotikas, izvairās no skolas?  Ko darīt, ja ir saspīlējums darbā, kā tikt galā ar savām dusmām, briesmīgo raksturu, ieradumiem, nespēku, vainas sajūtu, ka es vienīgā visā pasaulē netieku galā ar dzīves izaicinājumiem?! Kā nedzīvot dubultu dzīvi, kad svētdienas rītā uzliekam masku – ar mums viss ir kārtībā, – bet pēc dievkalpojuma atgriežamies mājās, izmisumā raudot?! Mēs tik bieži dzīvojam ilūzijās, ka kristiešiem nav sāpju un grūtību, lai gan Bībele atklāj pretējo. Pat Jēzus raudāja, Jēzus bija dusmīgs, Jēzus bija noskumis. Bībelē ir tik daudzas Rakstu vietas, kur paustas visdažādākās emocijas.  Bībelē mēs varam lasīt cilvēku stāstus par viņu reālo dzīvi, kurā ir gan prieki un uzvaras, gan sāpes un ciešanas.

Visbiežāk mēs paši esam tie, kas mēģina sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, gluži kā Jeremijas 6:14 “Dievs saka: “Tie grib vainu pavirši dziedināt, sacīdami: “Miers, miers! Kur miera nav.”.”

Tāpēc viss sākas ar atzīšanu – nosaukt problēmu īstajā vārdā – atzīt, ka man sāp, atzīt, ka netieku ar kādām emocijām galā, atzīt, ka dusmojos, atzīt, ka raudu… Tas nenozīmē, ka mudinu iet draudzes priekšā un visiem stāstīt, ko mēs katra pārdzīvojam, dažkārt pietiek, ja beidzot atzīstamies sev un Dievam. Brīnišķīgi, ja tev ir kāda uzticama draudzene, ar kuru vari būt atklāta un īsta. Lieliski, ja tev ir mazā grupa, kurā vari būt patiesa. Tie, kas meklē, vienmēr saņem palīdzību.

Mēs zinām, ka nekoptas rētas struto. Tieši tas pats ir ar mūsu dvēselēm. Kad brūce tiek tīrīta, vienmēr ir sāpes, bet pēc tam seko dziedināšana un brīvība. Dzīvošana noliegumā un nemitīgā patiesības slēpšanā laupa spēju dzīvot pilnvērtīgi šodien. Tas atstāj postošas sekas, radot nemieru, trauksmi, dusmas, kaunu, bailes, vainas sajūtu. Nesadziedētas rētas vienā dzīves sfērā ietekmē arī visas citas dzīves sfēras. Tādēļ: “Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram.” (Efeziešiem 4:25). Turklāt: “Viss atmaskotais gaismā top redzams, jo viss, kas gaismā redzams, ir gaisma.” (Efeziešiem 5:13-14).

Konferences viešņa – afrikāniete Kristīna Nabigvare – rosināja domāt vēl dziļāk. Mūsu draudzēs netrūkst cilvēku, kuri gatavi uzlikt rokas, aizlūgt un tikpat ātri pazust no mūsu dzīves. bet tik maz ir tādu, kuriem patiesi rūp tas, kas ar mums notiek. Cilvēki, kuru klātbūtnē varam būt atklāti, patiesi, bez maskām. Vai tavā dzīvē ir šāds cilvēks un vai tu esi kādam citam šāds uzticamais cilvēks?

“Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Mat.23:37).

Ļaujies dziedināšanas procesam, jo tu nekad tam neiesi cauri viena. Uzticies spert soli kopā ar Jēzu!

Žurnāls "Padod tālāk"

Aptauja par žurnālu “Padod tālāk”

Mīļās lasītājas.

Žurnālu “Padod tālāk” mēs izdodam jums. Lai saprastu, kādas tēmas jūs interesē, kas pietrūkst, vai ir kādas problēmas ar žurnāla piegādi utml., lūgums veltīt 3 minūtes, atbildot uz jautājumiem.
Mums rūp mūsu lasītāju viedoklis.

Pateicībā jau iepriekš, žurnāla “Padod tālāk” komanda.

Žurnāls "Padod tālāk"

Kontracepcija un bērnu plānošana kristiešu ģimenēs


Žurnāla “Padod tālāk” septembra jaunajā numurā esam publicējuši apjomīgu materiālu par kontracepciju un bērnu plānošanu kristiešu ģimenēs. Tajā jūs atradīsiet gan daudzbērnu mammu pieredzi, gan mācītāja atziņas, gan arī ginekoloģes un Auglības atpazīšanas metodes speciālistes pārdomas.

Šis materiāls nebūtu bijis iespējams bez jums, mūsu žurnāla lasītājas, jo pateicoties jūsu atsaucībai, ir tapis pētījums par šo šķiet katrai ģimenei būtisko tēmu. Vasaras sākumā mēs aicinājām piedalīties aptaujā “Par kontracepciju kristiešu ģimenēs”. Paldies 418 sievietēm, kas atsaucās un piedalījās!

Šeit jums ir iespēja aplūkot pilnos aptaujas rezultātus. Materiālu atradīsiet jaunajā septembra numurā. Meklējiet to kristīgajā grāmatnīcā Amnis (Rīgā, Lāčplēša ielā 37), par iespēju pasūtīt, rakstiet padodtalak@lbds.lv

Aktuāli

Žurnāla “Padod tālāk” 2019. gada abonements

Mīļās Ķēniņa meitas!

Ar pateicību sirdī arī nākamajā gadā turpināsim izdot žurnālu “Padod tālāk”. Priecājamies par atgriezenisko saiti, ko esam jau saņēmušas un gaidīsim jūsu ieteikumus tēmām, kas jums ir aktuālas. Žurnālu veidojam jums! Paldies par uzticēšanos.

Aicinām izmantot izdevību un līdz 31. janvārim abonēt žurnālu par izdevīgāku cenu. Aizpildot pasūtījumu un veicot apmaksu līdz 31. janvārim, gada abonements maksā tikai 8 EUR gadam! Pēc akcijas beigām abonēšanas cena būs 10 EUR gadam. Lai žurnāla pasūtīšana un piegāde sagādātu pēc iespējas mazāk problēmu, esam veikušas uzlabojumus un aicinām jūs turpmāk izmantot elektronisko pasūtīšanas sistēmu.

  • Žurnāla “Padod tālāk” 2019. gada abonements nodrošina iespēju saņemt savā draudzē vai mājas adresē 4 žurnāla eksemplārus – martā, jūnijā, septembrī un decembrī.
  • Abonēšana ir pabeigta, ja tiek veikti 2 soļi – aizpildīts elektroniskais pieteikums un veikta apmaksa uz pieteikuma anketā norādīto bankas kontu.
  • Akcijas cena 8.00 EUR ir spēkā tad, ja pieteikums un apmaksa ir veikta līdz 31.01.2019.
  • Abonējot žurnālus pēc minētā laika, maksa par gada abonēšanu tiek noteikta 10 EUR.

Lai optimizētu piegādes un loģistikas jautājumus, arī turpmāk priecāsimies par kopīgiem pasūtījumiem no draudzes.

Abonē sev un uzdāvini citiem!

Abonē šeit – https://ej.uz/PadodTalak2019

Jautājumu gadījumā raksti – padodtalak@lbds.lv

“Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu Vārdu mūžīgi mūžam” Psalms 145:1

Sieviešu kalpošanas apvienības vārdā,
Agnese Megne