Bībeles stunda
Kārlis Baštiks, sludinātājs
Mīlēt grēcinieku nevis grēku – ļoti bieži dzirdēta doma, un tiek pat uzskatīts, ka šādu teikumu var atrast Bībelē. Tā gluži nav, jo Bībelē nekur nav rakstīts “mīli grēcinieku, bet nemīli grēku”. Tomēr Bībelē parādās abas šīs domas. Ir svarīgi mīlēt grēcinieku, un ir svarīgi nemīlēt un pat nīst grēku.
Katram ir savi izaicinājumi: vienam grūtāk mīlestībā pazemoties un kalpot, otram – pateikt patiesību par grēku. Tāpēc vispirms apskatīsim Dieva attieksmi gan pret grēciniekiem, gan pret grēku un tad mūsu attieksmi. Uzreiz pateikšu, ka bez Kristus pašā centrā ne mūsu attieksme pret grēcinieku, ne mūsu attieksme pret grēku nebūs tāda, kas ved tuvāk mūsu Tēvam Dievam. Man pašam reizēm ir trūkusi mīlestība pret savu tuvāko un citreiz bijis bail, ko par mani padomās, ja pateikšu patiesību par grēku, kas posta dzīvi, bet dažreiz vienkārši bijis vienalga par visu.
Grēks mūs šķir no Dieva
Pasaule, kurā pašreiz dzīvojam, ir kritusi grēkā. Tas iesākās ar mūsu priekšteci Ādamu un viņa sievu Ievu, kad viņi nepaklausīja Dievam (1. Mozus 3). Dievs cilvēkus radīja pēc sava tēla un līdzības, lai mēs būtu mīlestības pilnā sadraudzībā ar Viņu un pagodinātu Viņu visā pasaulē (1. Mozus 1-2), bet tagad starp mums un mūsu Radītāju ir nostājies grēks. Patiesībā grēka dēļ ikviena cilvēka sākumpunkts ir atrasties ienaidā ar Dievu. “Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jāņa 3:36b)
Visi ir grēkojuši (Romiešiem 3:23) un šī grēka dēļ uz visiem ir Dieva dusmība. Grēka dēļ mēs pat nevaram rādīties Dieva tuvumā, kur nu vēl būt sadraudzībā ar Viņu. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.” (Psalms 5:5-6) Mūsu izvēle grēkot mūs pazudina un šķir no Radītāja.
Dievs mīl cilvēkus
Vienā no Bībelē zināmākajiem pantiem rakstīts: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa ev. 3:16-17)
Dieva mīlestības visspilgtākā izpausme ir tā, ka Viņš izvēlējās cilvēkus nesūtīt uzreiz mūžīgā nāvē mūsu grēku dēļ, bet ikvienam dot iespēju nožēlot savu pret Dievu vērsto grēcīgo dzīvi, pieņemt to, ka mūsu vietā par grēku samaksā kāds cits – Jēzus Kristus, un tad visu atlikušo dzīvi vairs nevergot grēkam, bet sekot mūsu Glābējam. Turklāt Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki (Romiešiem 5:8), kad vēl bijām ienaidā ar Dievu. Tātad Dievs mīl grēciniekus. Viņš mūs mīl tā, ka ir gatavs mirušas akmens sirds vietā dot jaunu un dzīvu miesas sirdi (Ecēhiēla 36:26) un glābt mūs no grēka sekām, no grēka varas un nākotnē arī no grēka klātbūtnes. Viņš grib atjaunot sadraudzību ar mums.
Ko tas nozīmē mums?
Jēzus nāca šajā pasaulē kalpot, atdot savu dzīvību un augšāmcelties, lai uzvarētu grēku un nāvi. Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā viņš sacīja: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” Tātad Jēzus mūs tagad sūta tāpat kā Viņš tika sūtīts.
Mīli grēcinieku
Jēzus bija gatavs mīlēt pat tos, kas ar Viņu atradās ienaidā – visu cilvēci. Viņš to pierādīja pie krusta. Lai labāk saprastu, ko tas nozīmē, Bībelē ir daudz ilustrāciju, piemēram, līdzība par žēlsirdīgo samarieti (Lūkas ev. 10:25-37), kur Jēzus skaidri parādīja, ka patiesa mīlestība ir tā, kas nevis tikai runā patiesus vārdus un citē svētus tekstus, bet pazemojas un palīdz tiem, kas jau simtiem gadu bijuši tavi ienaidnieki.
Vecajā derībā Jonas grāmatā Dievs pravieti Jonu sūtīja uz Ninivi, lai viņiem pasludinātu par gaidāmo iznīcību viņu grēku dēļ. (Jonas gr. 1:2) Jona pretojās Dieva pavēlei nevis tāpēc, ka viņam būtu bail no niniviešiem, bet tāpēc, ka Viņam tik ļoti riebās niniviešu grēki, ka viņš negribēja pieļaut iespēju Ninives iedzīvotājiem, uzzinot par gaidāmo iznīcību, nožēlot grēkus un izmukt no gaidāmā soda. Jona zināja, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Jonas sirds tāda nebija. Viņš tikai domāja par niniviešu grēku. Un izrādījās, ka tā arī notika. Ninivieši nožēloja savus grēkus (Jonas gr. 3:8-9) un Dievs viņus pasargāja no posta.
Mums reizēm ir līdzīgi. Ir grūti mīlēt tos, kurus neieredzam. Ir viegli citos saskatīt viņu grēku un tad turēties no viņiem pa gabalu, bet Jēzus piemērs rāda pavisam pretēju rīcību. Viņš gāja tieši pie grēciniekiem. Viņam tas pat tika pārmests (Mateja ev. 9:11). Kad Pēteris Jēzum prasīja par piedošanu, Jēzus Mateja evaņģēlijā 18:22 teica, ka septiņdesmit reiz septiņas reizes jāpiedod. Ja kādam ir šaubas par to, vai kāds konkrēts cilvēks būtu jāmīl, atliek tikai atcerēties, ka mēs visi esam bijuši grēcinieki un līdz ar to ienaidā ar Dievu. “…Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” (Filipiešiem 2:6-7). Arī mēs esam aicināti neuzskatīt sevi augstākus par citiem, bet pazemīgā žēlsirdībā mīlēt tos, kas ir mums apkārt. Tas attiecas uz visiem – ģimeni; kaimiņu Pēteri, kas visu laiku ir neapmierināts; radiem, kas aiz muguras apmelo; draugiem, kas ir pievīluši; valdības vīriem un sievām, kas reizēm pieņem muļķīgus lēmumus; un pat visļaunākajiem ienaidniekiem.
Nemīli grēku
Kad cilvēki sastapās ar Jēzu, Viņš daudziem deva cerību. Viņš runāja par mūžīgo dzīvību, Viņš dziedināja slimos, Viņš pabaroja tūkstošiem izsalkušo. Viņš to visu darīja, bet, tāpat kā ar triekas ķerto vīru (Marka ev. 2:5), lielākais Viņa mērķis bija nodrošināt iespēju mums tikt izglābtiem no grēka, lai mēs varētu atjaunot savas attiecības ar Dievu un dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnē un Viņa aicinājumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc Jēzus devās līdz pat krusta nāvei.
Grēks ir tas, kas mūs šķir no mūsu Radītāja. Līdz ar to grēks ir mūsu lielākā problēma. “Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” (Jesajas 59:2) Tas nozīmē, ka patiesa mīlestība nevar ignorēt grēku. Ja mēs patiešām mīlam kādu, mēs gribēsim tam cilvēkam pašu labāko. Savukārt, ja grēks mūs šķir no paša labākā – no paša Dieva –, tad mēs nevaram, pat nedrīkstam paciest to, it kā tas būtu kāds nenozīmīgs sīkums.
Mateja evaņģēlija 7. nodaļā Jēzus stāstīja mums tagad jau labi zināmo līdzību par tiesāšanu, par baļķi un skabargu. “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mateja 7:3) Šī līdzība bieži tiek izmantota, lai pateiktu, ka nedrīkst norādīt uz otra grēku, taču, palasot rūpīgāk, 5. pantā ir rakstīts: “Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” Tātad mums ir galu galā jāizvelk skabarga no brāļa acs. Tikai mums tas nav jādara iedomīgā augstprātībā, pazemojot otru, bet gan pazemībā, mīlestībā, saprotot, ka arī pats esmu grēcinieks. Tas būtu pavisam muļķīgi to skabargu vienkārši atstāt un teikt: “Gan jau brālis atradīs ceļu, tā ir tikai skabarga.” Kurš no mums negribētu, lai mums palīdz?
“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka ev. 1:15)
Ir iespējams satraukties par grēku un tomēr nemīlēt cilvēkus. Tāda bija Jonas rīcība, un Dievam nācās viņu pārmācīt un atgriezt atpakaļ uz ceļa ar lielas zivs palīdzību. Bet nav iespējams patiesi mīlēt cilvēku un nelikties ne zinis par grēku, kas cilvēku ved nāvē. Jēzus to nevarēja ignorēt. Šeit, uz zemes, tā bija Viņa galvenā misija – pagodināt Tēvu, glābjot cilvēci no grēka. Mums pavisam noteikti ir uzdevums un priekšzīme no Jēzus – mīlēt grēciniekus, pat savus ienaidniekus. Un tikpat svarīgi ir atcerēties, ka šī mīlestība visdziļākajā būtībā izpaužas, kad mēs šos grēciniekus aizvedam pie vienīgā, kas viņus var glābt no viņu vislielākās problēmas. Tas vienīgais ir Kristus.
Lai tev un man izdodas būt uzticamiem Dieva darbā līdz galam un varam teikt kā Pāvils ir rakstījis 2.Timotejam 4:7-8: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais Tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.”
