Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

RŪGTĀS ZĀLES JEB DZĪVE AR PSIHOSOMATISKĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM

Arta Platace

Žurnālam “Padod tālāk” .

Mēs negribīgi runājam par savu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību. Nezinu, kā jums, bet viens no sarežģītākajiem jautājumiem, uz ko man dažkārt nākas atbildēt, ir: “Kā jūties?” Un nereti izprast pašsajūtu, būt atklātai un neaprobežoties vien ar “labi” vai “normāli” ir pagrūti. Tad, kad saskaramies ar emocionālu izdegšanu, veģetatīvo distoniju vai depresiju, runāt nav viegli, un tas ir ļoti personīgs temats, taču skar un ietekmē mūs visus – ģimenē, darbā, sabiedrībā, arī draudzē. Tāpēc par to runāt ir svarīgi, un tam jābūt svarīgam tematam arī kristiešu vidū. 

Uzsākot sarunu, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Krists Kalniņš norāda: “Mēs jau tie paši cilvēki vien esam. Dzīvojam pasaulē, kas ir strauja un pieprasoša. Laiks ir tik piepildīts ar tehnoloģijām un atbildībām, mēs bieži vien melojam, dzīvojam ilūzijā, ka tas mūs kā kristiešus neietekmē, bet tas mūs ietekmē tieši tāpat kā nekristiešus.”

Šajā rakstā varat izlasīt divus pieredzes stāstus – vienu anonīmu par dzīvi ar veģetatīvo distoniju un otru par to, ko nozīmē emocionāli izdegt. Veģetatīvā distonija1 ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem – sindroms, kas ietver dažādas izcelsmes un izpausmes somatisko funkciju traucējumus*. Savukārt izdegšanas sindroms2 ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma, izsīkuma stāvoklis, kas rodas kā sekas ilgstošam emocionālam pārdzīvojumam, kas saistīta ar cilvēka paštēlu un darba apstākļiem. No vienas puses – divi dažādi, bet tikpat labi – cieši saistīti temati, kur viens var izrietēt no otra un abi kopā veicināt nopietnākas krīzes un pat depresiju. 

Jūtīgais, mazais dimantiņš 

Linda (vārds mainīts) ir māmiņa divām skaistām meitenēm, mākslas skolotāja kādā Rīgas skolā un brīnišķīga māksliniece. 

“Man bija 18 gadi, kad sākās dažādas ķermeņa disfunkcijas: sāpēja vēders, bija slikta dūša, sausa mute, bija sirds pārsitieni, reiba galva. Mani sūtīja pie dažādiem ārstiem, bet sonogrāfijās neko neuzrādīja. Tad nokļuvu pie neirologa – tāda gados veca, sirma ārsta, kurš pateica to, kas tajā laikā, kad man bija 18 gadi, nebija ne plaši zināms, ne populārs, proti, ka man ir veģetatīvā distonija. Mēs ģimenē nezinājām, ko tas vispār nozīmē, un es nebiju spējīga par sevi pastāvēt un parūpēties, līdz ar to pati neiedziļinājos un nemeklēju tam skaidrojumus, vienkārši sāku dzert zāles. Tie bija diezgan spēcīgi medikamenti, un domāju, ka izārstēšos, bet tā nenotika. Visu laiku tikai gulēju un izjutu ļoti lielas bailes, bija arī panikas lēkmes. Māsa teica, ka man jāmeklē psihologa palīdzība. Uz to mans tētis teica: “Nē, mans bērns nav psihiski slims.” Sāpošu kāju mēs varam iztēloties, bet ne visiem bijušas mentālas problēmas, un to citiem ir grūti iedomāties, piemēram, bailes.

Man bailes uzrodas pēkšņi, it kā no nekā. Panikas lēkmes biju piedzīvojusi jau bērnībā, kad kāds konstanti tās provocēja. Nevainoju savus mīļos tajā, jo arī viņi nezināja, nesaprata. Katrā ģimenē ir kāds cilvēks – jūtīgais tips. Sev šo jūtību tagad esmu nodefinējusi kā Dieva dāvanu, nevis kā slogu. Laiks, kad beidzu dzert zāles, sakrita ar brīdi, kad nācu pie Dieva. Bet arī tad saslimšanu bieži saasināja, izprovocēja kāds “ierosinātājs”, piemēram, man bija lielas bailes no ļaunajiem gariem. Kā jūtīgs cilvēks ļoti izjūtu Dievu un arī to otro pusi. Panika varēja sākties pēkšņi un ilgt pat mēnesi. Ja šādā stāvoklī iekrīt, bailes pašas sevi uztur un baro, tu sāc baidīties no bailēm. Piemēram, bailes par to, ka dzirdēšu balsis, ka man atkal būs uzmācīgas domas. Tajā pašā laikā ārēji es spēju komunicēt normāli, visu izdzīvoju sevī, tas ir kā iekšējs viesulis, bet uz āru to ir redzējis varbūt tikai mans vīrs. 

Jau četrus gadus regulāri apmeklēju psihoterapiju, esmu bijusi arī pie psihiatra, kurš atzina, ka mans gadījums nav tikai “tīra” veģetatīvā distonija, ar stresu saistīti traucējumi, bet man esot arī neirozes. Nezinu, vai tās attīstījušās distonijas dēļ, vai jau bijušas iepriekš, taču zinu, ka šī slimība man ir uz mūžu un man ar to jāmācās sadzīvot, pieņemt. Daudz ir raudāts un daudz ir noticis, bet esmu to pieņēmusi.

Psihoterapijā sāku iet uzreiz pēc otrās meitas piedzimšanas. Toreiz pat nesapratu, kur rīts vai vakars. Kad mainīju terapeiti, viņa atzina, ka žēl mani palaist, jo viņa caur mani redzējusi, kā darbojas Svētais Gars, kā Viņš mani ved. Terapija bez Dieva nestrādā. It kā ar prātu vari saprast, kas notiek, bet tev nav Krusts, pie kā nest sevi visu – lūgt piedošanu vai lūgt pēc dziedināšanas.

Es runāju par to, jo cilvēkiem nevajag slēpties. Ja slēpjamies, tad var ieslīgt lielā vientulībā – ar sevi, savām problēmām. Mana ģimene par to zina, arī ģimene no vīra puses ir ļoti atbalstoša. Viņi sauc mani par mazo dimantiņu, jo es pilnīgi atšķiros no viņu dzimtas, kuri ir strādātāji, savukārt es – radošais un jūtīgais tipāžs.

Slimība mani ir atvedusi atpakaļ pie manis pašas, jo biju sākusi dzīvot pilnīgā noliegumā par to, kas es esmu. Centos būt tāda, kādu citi mani gribēja redzēt, un pilnībā sevī biju noliegusi mākslinieces spēju. Manā pirmajā terapijā tika lietoti mākslas terapijas paņēmieni – gleznoju savas emocijas, attiecības ar Tēvu. Dievs man tās bildes vienkārši deva. Dievs mani tajā aicināja iekšā, un Viņš smaida par to, ka ļauju sev būt. Ja es dzīvē nebūtu nonākusi līdz zemākajam punktam, nekas no tā nebūtu. Droši vien dzīvotu depresīvā noliegumā, kas man jau bija kopš bērnības – tu nekas neesi, no tevis nekas nesanāks. Bērnībā tas skanēja no ārpuses, pēc tam es to pieņēmu par patiesību, līdz Kristus to lauza, bet tas nenotika uzreiz pēc tam, kad nācu pie Dieva, tas bija ilgs process. Viņš ir saudzīgs un uzmanīgs pret mums.”

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Normāla mentālā veselība ir ļoti plašs jēdziens. Kādam tas ir normāli, ja ātri sitas sirds un ir trauksmes sajūta, jo cilvēks ir enerģisks, trauksmains. Citam normāla var šķist arī vemšana, jo ir problēmas ar kuņģi. Ir sievietes, kurām sāp galva, un tas ir normāli, jo tā ir iedzimta migrēna.

Lai konstatētu veģetatīvo distoniju, diagnostikā aplūko un konstatē galvenās pamatsūdzības – objektīvās un subjektīvās**. Ja tās ilgst divus gadus, tad var runāt par veģetatīvo disfunkciju. 

Viens no cēloņiem šai saslimšanai ir stress. Mēs katrs ikdienā par kaut ko satraucamies, piemēram, nokavējam, pasakām otram skarbu vārdu, bet ir nopietnāki stresi, kas atkārtojas katru dienu un krājas. Lieli hroniski stresi var būt smagu zaudējumu gadījumos, pēc pārdzīvotas vardarbības, šķiršanās, mobinga darba vietā, nokļūšanas avārijas situācijās. Cilvēki var būt arī vienkārši izdeguši, jo viņiem ir vājāka nervu sistēma, kas var būt saistīts ar kādu traumatisku notikumu, piemēram, autoavāriju. Veģetatīvās distonijas simptomi var kombinēties ar neirotiskiem traucējumiem, personības traucējumiem un depresiju. 

Tas, kā cilvēki iztur šāda veida stresu, ir ļoti atkarīgs no citiem faktoriem: no ģenētiskā materiāla, kāda temperamenta cilvēki bijuši vecāki, ko viņi iemācījuši mums kā bērniem – kā rīkoties ar stresu, vai arī bērns ir bijis konstantā stresā. Dažiem vecākiem ir neadekvātas audzināšanas metodes, līdz ar to bērni tiek pakļauti stresam no agras bērnības. Šādi bērni nākotnē būs cilvēki ar novājinātu stresa pretestību un  reaģēs uz to smagāk nekā citi. Tāpat ir iedzimti jūtīgi cilvēki, sensitīvie tipi. Ja bērns ir pārmērīgi lutināts, arī tad viņš var būt jūtīgāks pret stresu. Jā, tas ir komplekts, ar ko mēs ienākam šajā pasaulē. Šobrīd runā arī par grūtniecības un bērniņa pirmā dzīves gada ietekmi uz to, kāds izaugs cilvēks – vai viņš vieglāk, vai grūtāk panesīs stresu, nonāks līdz pārdegšanas simptomiem, neirastēnijai, uzmācību neirozēm, panikas lēkmēm (iziet no mājas, būt cilvēku masās, uzstāties publikas priekšā, u.tml.), veģetatīvajai distonijai vai pat depresijai.”

Rūgtās zāles

Šādu sāpīgu pārdzīvojumu priekšā nevilšus rodas jautājums, vai mums kā kristiešiem ir par maz ticības un paļāvības uz Kungu, par maz lūgšanu, kas mūs pasargātu no šādām saslimšanām? “Tas ir ļoti skumji, kad tas viss tiek garīgots. Man ir teikts, ka esmu apsēsta, ka man ir par maz ticības. Pati tā kādreiz domāju. Par mani daudzi ir arī lūguši, un es pati Dieva priekšā esmu daudz lūgusi. Nezinu, kāpēc Viņš to neapstādina. Kad man pazūd realitātes sajūta attiecībā uz Dievu, ir grūti lūgt, tad aicinu, lai kāds cits to dara. Bet es nekad Dievam neesmu pārmetusi par savu stāvokli,” atzīst Linda.

Viņa ir pārliecināta, ka Dievs neuzliek vairāk kā varam panest. “Es tiešām tam ticu, jo zinu, ka Viņš mani mīl. Arī Jēzum bija pārbaudījumi, lai Viņš varētu piepildīt savu uzdevumu, tāpat arī mums katram. Tāpēc man vairs nav kauns par to, kas man ir, jo mana situācija var būt kādam par stiprinājumu, iedrošinājumu. Ticu, ka dziedināšana notiek.”

Mācītājs Krists Kalniņš nenoliedz – lūgšanas ir labas un vajadzīgas, bet mēs, cilvēki, bieži gribam to veikt paši ar savu iniciatīvu, ar nepilnīgu izpratni par cilvēka dzīvi un to, no kā slimība veidojusies. “Atceros kādu sievieti, kura nonāca ļoti smagā depresijas stāvoklī, bet ilgstoši ignorēja simptomus, kas, kā vēlāk noskaidrojās, viņai bija jau kopš bērnības. Kad Alfas kursā lasu lekciju “Vai Dievs dziedina”, saku, ka pirms šīs lekcijas jāsaprot – pestīšana ir galvenā dāvana, ko Dievs mums dāvā. Protams, dziedināšanas notiek, un esam priecīgi, pateicīgi par to, un slavējam Dievu, bet citos gadījumos notiek paradokss – ārēja slimība kalpo daudz labāk iekšējai dziedināšanai, nekā laba veselība un labklājība. Dievam ir ļoti daudzveidīgi instrumenti, ar kuru palīdzību Viņš nāk un dāvā cilvēkiem palīdzību un dziedināšanu. Dažkārt tas varētu šķist nepareizi un ačgārni, bet Dievs ir Dievs, un Viņš zina. Mums ar pateicību jāpieņem dziedināšana un veselība, bet Baznīcas tēvi saka – pateicībā jāpieņem arī slimības. Arī tās zināmā mērā ir zāles, gana rūgtas, bet tās palīdz daudz labāk nekā saldi, garšīgi vitamīni.”

Kad drošinātāji pārdeg jeb Artas stāsts

Jā, Arta esmu es, un šo rakstu piekritu veidot tieši savas pieredzes dēļ. Līdzīgi kā Aija, esmu saskārusies ar psihosomatiskiem traucējumiem un to, cik grūti apjaust vai, vēl vairāk – paskaidrot citiem, kas ar mani notiek. Man nav klīniskas diagnozes, taču manā veselības kartītē vairākus gadus atzīmēts ģimenes ārsta slēdziens: “Saslimšana saistīta ar psihosomatiskiem traucējumiem. Rekomendācija: atpūta.”

“Jau kopš bērnības gan vide, kurā uzaugu, gan apkārtējie cilvēki, it īpaši skolotāji, mudināja uzņemties atbildību. Vecākais bērns ģimenē, skolotājas meita – es domāju, varbūt no manis tik daudz neprasīja, cik biju prasīga pati pret sevi minēto lomu priekšā. Biju iedomājusies tēlu, kādai man vajadzētu būt, un mēģināju to arī piepildīt. Kad tas neizdevās, sevi it kā restartēju, skaļi skaitot: “Viens, divi, trīs… desmit.” Reiz to dzirdēja tētis un smējās, bet man tas bija nopietni un svarīgi.

Man vienmēr bijusi vajadzība dzīvot ar visiem pa labam, bez konfrontācijām. Sakaroties ar neveiksmēm, zaudējumiem, citu cilvēku negatīviem komentāriem, atraidījumiem, noliegumiem, nesaskaņām, mans sajūtu kauss bieži bijis asaru pilns. Nezinu, kad, bet manā bērna galvā jau agri radās doma – lai izvairītos no nepatīkamām situācijām un es patiktu cilvēkiem, man vienkārši jādara tas, ko viņi vēlas, jāsaka maģiskais “jā”. Jo mans “nē” – citiem cilvēkiem ir “nē” attiecībā pret mani: “Tu neesi pieņemta!” Tagad, atceroties šo mazo meiteni ar idejām par ideālo “es”, apbrīnoju viņas spēju meklēt izeju un risinājumus, bet man viņas ir arī žēl.

Tā mani “es” meklējumi turpinājās arī pieaugušo pasaulē, darba dzīvē. Bieži mans “jā” tika darba vietām, projektiem, ko līdz galam neizpratu, biju par nepieredzējušu, bet tik un tā tos centos veikt, un tas no manis prasīja daudz enerģijas un laika (papildus darbi vakaros un brīvdienās). Īstenojot citu idejas un ieceres, varēju justies pieņemta, vajadzīga – tā, kā to biju vēlējusies jau no mazotnes. 

Uzņemoties saistības, pienākumus, atbildību, nemanot ļoti iedegos par to, ko daru. Iedegos, nespēju apstāties un tad ir brīdis, kad nespēju itin neko – neredzu jēgu, nespēju tikt galā ar elementāriem uzdevumiem, ir sajūta, ka grimstu. Dažās darba vietās “noturējos” vien gadu, pusotru, pēc tam meklēju citu, domādama, ka vides maiņa uzlabos arī manu spēju saņemties. “Viens, divi, trīs…” un es atkal varēšu tikt galā, restartēšos.

Atceros dienu, kad pēkšņi ciemos ieradās kolēģe. “Es atvēršu logu, labi?” viņa bažīgi jautāja, un, negaidot manu apstiprinājumu, to arī atvēra. Toreiz, pirms trīs gadiem, tas bija mans pagrieziena punkts, malks svaiga gaisa, lai atskārstu, ka nepieciešama palīdzība. Pirms logs manā istabā un manā izpratnē par hronisko saslimšanu tika atvērts, divas nedēļas bezspēkā un apātijā biju pavadījusi gultā, “uz slimības lapas”. Nomāktība, bezjēdzības sajūta, bezspēks, apetītes zudums, vēlēšanās izolēties no citiem.  Un vēl pirms tam – regulāri līdzīgi bezspēka posmi divas, trīs reizes gadā kopš… Kopš sāku mēģināt atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. 

Gadiem krātā spriedze, pašpārmetumi un trauksme mani pievarēja brīdī, kad šķita, ka esmu nonākusi visbrīnišķīgākajā darba vietā, kādu varētu sev vēlēties – kultūras jomā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, lieliskiem projektiem, iedvesmojošiem domubiedriem. Ja iedomājos dzīvi kā elektrības pagarinātāju, tad manā dzīvē tajā brīdī “visas elektrības ligzdas bija aizpildītas” ar darāmo, un drošinātāji pārdega.

Nedēļā, kad manā pasaulē tika atvērts logs, pieteicos psihoterapijai un pēc neilga laika pametu savu “sapņu darbu”. Un, ja godīgi, terapija bija mans sākums atpakaļ pie sevis – pie savām vajadzībām. Vēl šobrīd, kad terapijas kurss jau kādu laiku pārtraukts, mācos izvērtēt un teikt “nē” un nejusties vainīgai par rāmi pavadītu nedēļas nogali, neko nedarot. Joprojām mācos vienkārši būt (nevis tikai darīt) un būt mierā ar to, kā ir.

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Domāju, cilvēki bieži neaptver, nav informēti par psiholoģisko aspektu nozīmi savā dzīvē, ka darbs ir jāsabalansē ar atpūtu. Daudzi pat nav domājuši par to, kas viņiem sagādā prieku. Mūsu ķermenis ir caurausts ar neredzamiem vadiņiem, tāpēc uz emocionāliem un garīgiem pārdzīvojumiem reaģē arī sirds, imūnsistēma utt. Atkarībā no ģenētiskās predispozīcijas, kādi orgāni nereaģē, bet citi – sāp.

Tas, ko dzirdu no cilvēkiem par darba apstākļiem, ir bēdīgi. Gribētos, ka darba devēji vairāk paslavē savus darbiniekus. Mēs kopumā nemākam reflektēt par pozitīvo, bet ļoti labi protam izteikt kritiku. Mums būtu jāatrod vārdi, kā citus celt, iedrošināt, pateikt “paldies”, bet tas ir jāmācās, jo tā ir viena no veselīgas sabiedrības iezīmēm. Neveselīgā sabiedrībā nodarbojas ar kritiku un viens otra devalvēšanu.

Daudziem šķiet, ka viņiem obligāti jāaizpilda sev dotais laiks, ka viņi nevar vienkārši tāpat aiziet, piemēram, uz parku un pasēdēt, pavērot, atvilkt elpu. Mums nav ne ar vienu jācīnās un nevienam nekas nav jāpierāda, mums jādzīvo dzīve tā, kā uzskatām to par jēgpilnu, kas atbilst mūsu vērtībām, un mēs nedrīkstam dzīties pēc tā, lai citiem būtu gana labi. Dievs mūs radījis tādus, kādi esam – ar tik dažādiem talantiem, un katrs no tiem ir tik ļoti īpašs!”

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Krista Kalniņa komentārs:

“Parasti no šādām slimībām (veģetatīvā distonija, izdegšana) cieš cilvēki, kuri ir ļoti atbildīgi, aktīvi, enerģiski, mīl to, ko viņi dara. Līdz ar to zūd robežas – cik tu vari veltīt tam sava laika, spēka, enerģijas, un cik daudz laika vajadzīgs, lai to visu atgūtu. Domāju, ka veģetatīvā distonija un izdegšana nāk no ilgstošas un hroniskas pārslodzes. Katram cilvēkam ir savs enerģijas daudzums, struktūra, izturība. Protams, ir iedvesmojoši skatīties uz cilvēkiem, kuri dara lietas, bet mēs nevaram atspoguļoties viņos viens pret viens. Jāizvērtē, kāda ir mana kapacitāte – lai tā būtu vesela, priecīga, piepildīta man jāiemācās teikt “nē” un apzināties, ka neesmu caurumu lāpītājs.

Pie manis nāk cilvēki ar vainas sajūtu, ka neuzņemas papildus lietas, kalpošanas. Tā nav pareiza attieksme. Dievs cilvēkam ir devis ķermeni, viņa spēka robežas. Ne velti mēs nevaram ilgstoši negulēt, un miegs ir laiks, kad atjaunojam savus spēkus, ja vien neesam noveduši sevi tik lielā stresā, ka vairs pat nespējam pagulēt. Mēs pārprotam, pārspīlējam un neievērojam lietas, kurās Dievs saka: “Jums par sevi ir jārūpējas!” Ne tikai par kalpošanu, kas ir brīnišķīgi un labi, bet arī par sevi.”

Izdegšana draudzē, kalpošanā

“Ir pamatprincipi, ko Dievs mums iedevis kā kristīgiem cilvēkiem – nepārvērst sabatu par kalpošanu, pēc kuras pirmdienā tev nav spēka aiziet uz darbu, un ar laiku pat esi gatavs nomirt. Vai arī – ja tā tiešām ir tava kalpošanas dāvana, tad meklē dienu, ko tu vari izmantot par savu sabatu. Mācīties atpūsties, dot sev laiku – tas ir ļoti grūti, jo šķiet, ka mums visam būtu jāsaka – jā, jā, jā!” Mācītājs Krists Kalniņš labi pazīst šo sajūtu. Viņš ir viens no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kurš nav baidījies atzīt savu vājumu un atklāti stāstījis par sastapšanos ar depresiju: “Esmu ilgi ar šo sajūtu dzīvojis, ka nedrīkstu nevienam atteikt. Un tas mani galu galā noveda pie stāvokļa, kad iekšēji šķita – tūlīt nomiršu no fiziskas, emocionālas un garīgas iztukšotības.”

Jautājums ir arī par robežām – kas ir manas robežas? “Kristiešiem par piemēru liek Kristu, kurš 24/7 gāja un darbojās, bet mums jāatceras, ka Jēzus bija vesels cilvēks. Taču Viņš gāja naktī un nošķīrās no cilvēkiem, Viņam vajadzēja vientulību un attiecības ar Dievu, un šis aspekts mums no Viņa arī jāmācās. Ir svarīgi apzināties savas robežas, ko es spēju, ko es daru ar prieku, ko es daru piepūloties vai pat kurnot. Nevienam cilvēkam Dievs nav teicis, ka viņam jāpaveic desmitiem lietu un jākurn uz pārējiem, kuri neko nedara. Ir jādod atbildība, jāmācās uzticēties, jāmācās arī nepaņemt atbildību. Šie robežjautājumi ir ļoti svarīgi,” saka mācītājs un turpina:

“Ja gribam, lai mūsu kalpošana ir sekmīga un auglīga, mums jārūpējas arī par otru pusi – lai mums būtu atpūta, atjaunošanās, garīga sevis uzpildīšana. Un šai pusei jābūt tikpat nozīmīgai kā mūsu kalpošanai. Bieži vien cilvēciski mēs, uzņemoties kalpošanas, īstenībā vēlamies apliecināt sevi – cik esam vērtīgi, vajadzīgi, nepieciešami, neaizvietojami. Esam gatavi par to maksāt ar savu veselību, lai tikai mums būtu tā vajadzības sajūta. Ir daudzas lietas, kas rada šo nepareizo izpratni.”

Kā lielas draudzes mācītājs, Krists Kalniņš redz un izprot šo problēmu arī draudzes (draudžu) kontekstā: “Vieglāk ir paprasīt cilvēkiem, kuri jau dara, jo mēs zinām viņus, viņu atbildīgumu, spējas paveikt lietas, ka viņi neatteiks, jo viņi ir to kristiešu vidū, kas neatsaka. Mums kā vadītājiem ir vieglāk lūgt kādas lietas šiem cilvēkiem, nekā tiem, kuri neko nedara, kuri kādreiz ir atteikuši, kuri negrib uzņemties atbildību. Tas ir lauks, kur mācītājiem, draudžu un kalpošanu vadītājiem jāmeklē resursi tajos cilvēkos, kuri vēl nekalpo. Draudžu garīgajiem vadītājiem jāveic “skrīnings”, pirmkārt, pašiem sev, otrkārt – komandai. Ja cilvēkam ir vairāk par divām kalpošanām, citos gadījumos vairāk pat par vienu, jāsaka: “Klau, tu tā nevarēsi.” Draudzēs jābūt iekšējam redzīgumam par to, cik katrs cilvēks spēj un cik katrs dara.”

“Saņemies!” – nepalīdz

Saviem sarunu biedriem vaicāju, kas būtu tie profilaktiskie pasākumi (gluži kā ķiplokmaizes pirms gripas sezonas sākšanās) ikvienam no mums, lai uzturētu stabilu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību un izvairītos no daudz nopietnākām stresa rosinātām saslimšanām. Un kas – ja nonākam “tur”, “tajā vietā”.

Profilaktiski

  • Rūpēties par fizisko veselību. Atbilstošs uzturs, atpūta, miegs, kustības – tāds dienas ritms, kas rada līdzsvaru starp darbu un spēku atgūšanu.
  • Ievērot sabatu. Lai tā tiešām būtu diena, kad ir atpūta. “Novērtē savu laiku un robežas. Dievs grib, lai tu regulāri atpūties. Mums jāmācās to darīt bez vainas sajūtas, un jāsaprot, ka Dievs priecājas par to, ka esam atpūtušies, spēcīgi, enerģiski un kvalitatīvi varam darīt savas lietas,” norāda Krists Kalniņš. 
  • Apzināties savas emocionālās vajadzības. Rūpēties, lai nepietrūktu prieka, gandarījuma, apmierinājuma sajūtas. “Ja tev vajag pastaigu gar jūru un tu apzinies šo vajadzību, dari to, neapspied savas vajadzības,” saka Iveta Pļaviņa.
  • Nepieļaut virsstundas un bezatvaļinājuma darba režīmu. Krists Kalniņš ir pārliecināts, ka, ņemot vērā spriedzi, ar kādu cilvēki šobrīd strādā, atvaļinājumiem vajadzētu būt garākiem un darbam atvēlētajām stundām – īsākām. “Vismaz reizi gadā mums vajadzētu būt iespējai braukt uz rekolekcijām, garīgiem vingrinājumiem, vietām, kur “izslēgt” sevi no ikdienas telpas, rūpēm, problēmām, kur tuvoties Dievam un ļaut Viņam tuvoties sev, ļauties Dieva mīlestībai.”
  • Atbrīvoties no lietām, nodarbēm, kas atņem laiku kvalitatīva laika pavadīšanai. Piemēram, sociālie mediji. 
  • Būt klusumā. “Man ļoti dziedinošs ir klusums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri nav pieraduši pie klusuma un baidās, jo ar troksni ap mums un trauksmi, ko piedzīvojam, īstenībā mēs sevi nedaudz sargājam no lielākām lietām, dziļākiem jautājumiem, atklāsmēm. Vienkārši klusuma brīži – pastaiga bez telefona. Klusumā Dievs ir klātesošs,” saka Krists Kalniņš.
  • Ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Mācītājs apraksta situāciju: “Dievam lūdzam vadību, bet ikdienā mēs tik ļoti kontrolējam savu pasauli, arī kristieši. Izplānojam, tad darām visu pēc ieplānotā. Lūdzam, lai Dievs vada, bet brīnāmies, ka viss notiek tā, kā notiek, jo mēs paši kontrolējam. Baidāmies Dievam atdot pat daļu savas dzīves, jo tā ir tā nedrošības daļa šajā pasaulē. Jūtamies droši tur, kur viss ir nokontrolēts, mūsu pašu izdomāts un vadīts.”

“Tur”, “tajā vietā” man un vēl citiem ir labi zināms stāvoklis, bet to iespējams apzināties un izvērtēt vien tad, kad esam tikuši uz atveseļošanās ceļa. 

  • Atrast uzticības personu. Kam nav bail atklāt savus pārdzīvojumus un ar kuru kopā lūgt.
  • Atzīt, ka nepieciešama palīdzība.
  • Apzināties savas emocijas un ļaut tām būt. “Cilvēks saka: “Es nekad nedusmojos!”, bet viņa kakls ir saspringts un pārklājas ar sarkaniem pleķiem, var just, ka dusmas viņa dzīvē ir aktuālas. Šīs dusmas nav radušas izpausmi, un tas var ietekmēt cilvēka tālāko darbību,” paskaidro Iveta Pļaviņa.
  • Būt gatavam mainīt savu ikdienu. Pat dzīvi, atteikties no ieradumiem, teikt “nē”, ja līdz šim ir bijuši tikai “jā”.
  • Vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem. “Nesaku, ka visiem būtu jānāk pie terapeita, bet tā ir viena no specialitātēm, ko atzīst visā pasaulē. Citi sākumā dodas pie mācītāja, kristīga terapeita vai psihologa. Savukārt depresijas var būt saistītas ar kādām smagām somātiskām slimībām, tāpēc jāvēršas pie ārsta. Tas var būt arī ģimenes ārsts, kurš pēc noteiktiem simptomiem spēj pateikt, vai nepieciešams psihiatra apmeklējums. Piemēram, Rīgā ir divi psihiatriskie ambulatorie centri, kur strādā psihiatri, psihologi, mākslas, mūzikas terapeiti, fizioterapeiti, kas rada apstākļus, lai palīdzētu nopietnāku psiholoģisko saslimšanu gadījumos,” skaidro Iveta Pļaviņa. Uzziņai: http://rpnc.lv

“Tur”, “tajā vietā”

Protams, ļoti svarīgs ir arī līdzcilvēku, tostarp draudzes atbalsts, taču vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” var nepalīdzēt. Ko darīt?

  • Mums kā līdzcilvēkiem delikāti jāmeklē, kā šādiem cilvēkiem piekļūt, ar smalkjūtību un izpratni, un nebūt par daudz.
  • Klātbūtne, palīdzība vienkāršās lietās (pagatavot ēst, attaisīt logu, utt.).
  • “Vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” ir patiesības, kas ir pareizas, bet tajā brīdī tās neko nenozīmē cilvēkam, kurš nonācis aiz tās robežas, kurā saka: “Man vairs nav spēka piecelties.” Mūsos, sabiedrībā un arī kristīgā vidē, lēnām veidojas izpratne par to, ka cilvēks var izdegt, ka var būt pat tik slikti, ka viņš nevar piecelties no gultas, iziet no mājām nedēļām ilgi, ka tas ir saistīts ar psihofizioloģiskiem procesiem,” norāda mācītājs Krists Kalniņš.

SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA

* Somatisko funkciju traucējumi ir mainīgs asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība, aukstas un mitras plaukstas, svīšana, bālums, vēdera pūšanās un sāpes, elpošanas grūtības, bieža urinācija. Tos īpaši pastiprina satraukums vai spriedze. Nereti ir arī bailes un iedomas, ka kaite ir nopietna un var notikt kaut kas ļoti slikts (infarkts, insults, čūla, vēzis). Šādas sajūtas nereti noved līdz panikas lēkmei – milzīgas intensitātes trauksmes, kuras laikā zūd realitātes sajūta. (http://psihosomatika.lv)

** Veģetatīvās distonijas diagnostika. Sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem, ir sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām ir pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko cilvēks saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu. (Slimību profilakses un kontroles centrs, SSK-10 klasifikācija, https://www.spkc.gov.lv/).

ATSAUCES

1 “Veģetatīvā distonija: Simptomi un ārstēšana”, https://medicine.lv, 21.02.2018

2 “Izdegšanas sindroms”, Medicus Bonus, 2011

Aktuāli

Konference – SIEVIETE.DZĪVE.JĒZUS 2021

Aicinām Tevi uz LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības ikgadējo konferenci, kas šogad notiks tiešsaistē, no Rīgas Mateja draudzes, slēgtā grupā, YouTube platformā.

Tev būs iespēja dzirdēt vairāku sieviešu iedvesmojošas uzrunas un liecības, kopā slavēsim un pielūgsim Dievu.

Konferences noslēguma daļā, kas notiks Zoom platformā, būs arī laiks sadraudzībai. Dalīsimies mazākās grupās, lai pārrunātu dzirdēto un aizlūgtu viena par otru.

Neskumsti par to, kas nav, noskaņo savu sirdi un padari šo dienu par svētkiem. Sapucējies, pagatavo savu mīļāko dzērienu, un esi atvērta tam, ko Dieva Gars spēj izdarīt arī caur ekrānu.


Kad? 20.februārī, plkst.10.00 – 14.00. Pieslēgšanās no plkst. 9.50. Dalības maksa 5,- Eur. Pieteikšanās līdz 18.februārim.


Lai raitāk varētu nodot visu informāciju par tehniskajiem risinājumiem, un nosūtīt ielūgumus – tikai uz konferences laiku, tiks izveidota īpaša konferences dalībnieku Whatsapp grupa.

Papildus informācija rakstot ska@lbds.lv

Gaidīsim pieteikumus un kontaktinformāciju reģistrējoties šeit – ej.uz/konference2021

Konferencē būs iespēja dzirdēt:

LIENE SVOKA

Liene ir dzimusi un augusi Jelgavā. Mācījusies par Dieva mīlestību Jelgavas Baptistu draudzē, apgūto nesusi tautās gan Krievijas attālākajos miestos, Bolīvijas džungļos, gan Tuvo Austrumu tuksnešos. Jau bērnībā izvēlētā skolotājas profesija sekojusi līdzi visās malu malās. Precējusies ar Tamiru no Jordānijas, kopā audzina divus dēlus. Cenšas aptvert visas pārsteidzošās situācijas, kādās Dievs viņu turpina likt, atklājot jaunus paklausības un pateicības apvāršņus.


MARITA ZVANA

Marita Zvana – Dieva meita, sieva brīnišķīgam Dieva dotam vīram, mamma 3 lieliskiem bērniem. Ome. Maritas darbs un hobijs ir apvienoti  –  dabīgas kosmētikas gatavošana un ādas skaistumkopšana. Darba vieta  – klīnika Ģimenes Sirds un salons Prior. Marita ir pārliecināta, ka dabīgs un vesels ir skaists! Ko nozīmē rūpēties par sevi un savu skaistumu? Vai tas ir egoisms vai Dieva uzticēta atbildība? Par to vairāk dzirdēsiet konferencē.


VĒSMA SANDBERGA

Vēsma Sandberga – sociālā darbiniece ģimeņu atbalsta centrā “Tilts”, 3 bērnu mamma, adoptētāja, mācītāja sieva runās par to, vai katram Dieva bērnam ir jāsagaida kāds īpašs tieši viņam/viņai domāts aicinājums? 


GUNITA LANKA

“PIRMS UN PĒC” – par pārmaiņām, kas notikušas pēc viena pateikta teikuma. Ir teiciens “mīlestība no pirmā acu skatiena”. Mums ar vīru Andri tā nebija. Mēs samīlējāmies, kad sākām runāt. Nevar saskaitīt, cik teikumu dzīvē vispār izrunāti, un cik ar ausīm dzirdēti, bet TEIKUMUS, kas ietekmējuši manu dzīvi, nav iespējams aizmirst. Šoreiz dalīšos ar trīs stāstiem, kā viens pateikts teikums būtiski mainījis dzīves kursu.

Gunita ir četru bērnu mamma, uzņēmēja, vairāk kā 25 gadus strādā ar studentiem un jauno skolotāju paaudzi pašu dibinātajā  “Valodu Vēstniecībā”.Kopā ar vīru Andri vada vairākus uzņēmumus. Latvijā pazīstama ar lekcijām “Nākamo paaudzi audzinot” un “Secret Weapon” – sievietēm, kurām rūp kļūt par labākām sievām.


HELĒNE SALENIECE

Mums liekas, ka mēs saprotam, ko nozīmē uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu, līdz mēs nonākam situācijā, kad mums tas ir jāizdzīvo kādās konkrētās dzīves situācijās un tad, mēs atklājam, ka uzticēšanās Dievam ietver sevī daudz vairāk kā mēs to bijām iedomājušās. Ko nozīmē uzticēties Dievam? Vai ir kādi soļi, ko varam spert, lai mācītos paļauties uz Dievu? Mēs uzticamies Tam, kuru mēs pazīstam un mīlam!

Helēne Saleniece strādā bērnu paliatīvajā biedrībā kā kapelāne. Helēnes dzīves ceļš nekad nav bijis garlaicīgs – studijas Šveicē un darbs Amerikā Kolorādo štatā latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē kā mācītājai. Pirms nepilniem 3 gadiem Helēne atgriezās atkal Latvijā un tagad šeit dzīvo kopā ar savu vīru Intaru.

Helēnes garīgais dzīves ceļš arī nav bijis garlaicīgs – Dievs viņu ir vedis izaicinājumos un dažādos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, ar mērķi – augt tuvāk Viņam un mācīties vairāk un vairāk Viņam uzticēties.


Reģistrējies konferencei šeit – ej.uz/konference2021

Aktuāli

ŽURNĀLA “PADOD TĀLĀK”ABONĒŠANA 2021.GADAM

Abonē sev un uzdāvini citiem!

Aicinām izmantot izdevību un līdz 31. janvārim abonēt žurnālu par izdevīgāku cenu. Aizpildot pasūtījumu un veicot apmaksu līdz 31. janvārim, gada abonements maksā tikai 8 EUR! Pēc akcijas beigām abonēšanas cena būs 10 EUR gadam.

Lai žurnāla pasūtīšana un piegāde sagādātu pēc iespējas mazāk problēmu, lūdzam izmantot elektronisko pasūtīšanas sistēmu.

·       Žurnāla “Padod tālāk” 2021. gada abonements nodrošina iespēju saņemt savā draudzē vai mājas adresē 4 žurnāla eksemplārus – martā, jūnijā, septembrī un decembrī.

·       Abonēšana ir pabeigta, ja tiek veikti 2 soļi – aizpildīts elektroniskais pieteikums un veikta apmaksa uz pieteikuma anketā norādīto bankas kontu.

·       Akcijas cena 8.00 EUR ir spēkā tad, ja pieteikums un apmaksa ir veikta līdz 31.01.2021.

·       Abonējot žurnālus pēc minētā laika, maksa par gada abonementu tiek noteikta 10 EUR.

·       Uz pakomātu piegādājam žurnālus, ja ir pasūtīti 5 un vairāk eksemplāri.

·       Līdz 5 eksemplāriem, žurnāls tiek nogādāts uz norādīto pasta adresi.

·       Lai optimizētu piegādes un loģistikas jautājumus, būsim ļoti pateicīgas par kopīgiem pasūtījumiem no draudzes.

Abonēšanu veic – https://ej.uz/padodtalak2021

Jautājumu gadījumā raksti – padodtalak@lbds.lv

Sieviešu kalpošanas apvienības vārdā,

Agnese Megne

“Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu Vārdu mūžīgi mūžam” (Psalms 145:1)

Aktuāli

KARALIS, KURAM TU SEKO

Otrā nedēļa

Autore -Dženifera J. Kampa. Saruna ar Dievu.

,,Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas’’ Psalms 139:23

KARALIS, KURAM TU SEKO

Kas ir Tavs Kungs? Ko Tu sauc par savu Kungu?  Reiz bija bērniņš, kurš piedzima silītē. Nakts nebija mierīga. Tā nebija vieta, kādu iedomājamies, kad domājam par ķēniņiem.  Tā bija pazemības vieta. Tā bija slēpta, nezināma, slepena vieta, līdz brīdim, kad Es to atklāju – ar eņģeļu triumfējošu saucienu.‘’ Karalis nāk. Karalis ir šeit! ‘’, viņi tagad zināja, ka laiks ir pienācis: ,,Mesija, svaidītais, Ķēniņš, kurš izglābs.’’ 

Kad Tu domā par Ķēniņu, kuram Tu kalpo, Ķēniņu, kuru Tu pielūdz, Ķēniņu, kuru Tu gaidi šajā Adventē, kā Viņš izskatās? Kā Viņš runā? Kādas ir šī Ķēniņa rakstura iezīmes, kuram Tu seko? Cik cienīgs Viņš ir, lai viņam sekotu? 

Es mīlu tādu Ķēniņu, Viņš sēž man blakus, Viņš ir nācis atbrīvot gūstekņus. Viņš ir vairāk nekā stāsts par bērniņu silītē.  Viņš ir kas vairāk par Ziemassvētku dziesmu, vairāk par piekārtu vainagu pie durvīm, vairāk par egli izgreznotu ar dārgumiem.  Viņš ir vairāk nekā svinības, draugu, ģimenes un draudzes sanākšana kopā.

Bet tagad pievērs uzmanību savai sirdij, meita. 

 Apdomā veidu, kādā mans Dēls ieradās. Un apdomā, kā Tu uztver Viņu tagad: apdomā kā Viņš skatās uz Tevi.   Apdomā Viņa rokas, kas Tevi tur, Ķēniņa līdzjūtību, kurš Tevi pazīst un kalpo Tev.  Jēru, kurš mira par Tevi, Ķēniņu, kurš sēro par Tevi. Apdomā Viņa balsi, Viņa vārdus, Viņa runu – ko Viņš Tev saka naktī, kad jūties vientuļa, dienā, kad pasaule dungo un atbildes ir grūti atrodamas. 

Viņš ir atbilde, šis Kungs. Viņš ir atbilde, šis Kalps. Viņš ir atbilde, šis Jērs. Viņš ir atbilde, šis Līgavainis, kurš gaida savu līgavu un kurš iet uz priekšu, lai satiktu Viņu. No debesīm līdz zirgu stallim, lai pārietu uz slavu, šis Ķēniņš nešaubījās. Viņš pazīst sāpes un ciešanas, un kārdinājumus, Viņš nepadodas ļaunumam. 

Viss, kas ir mans, ir Viņa, un Viņš zina, no kurienes nāk viss spēks un cerība.  Viņš ir gaisma, un vai tas ir tas Vienīgais, kuram Tu seko? Vai tas ir tas Vienīgais, kuram Tu kalpo? Pievērs uzmanību tagad. Ieskaties dziļi savā sirdī. Es Tev palīdzēšu. Es Tev parādīšu, ko es redzu.  Jo Ķēniņš ir piedzimis.  

Es negribu, ka Tu palaid to garām. 

Aktuāli

KO TU GAIDI?

Autore -Dženifera J. Kampa. Saruna ar Dievu.

‘’Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.’’(Rom.15:13)

​Tavā sirdī ir  ilgas, kas ir dziļākas par tām, kuras Tu zini.  Tīra, šķīsta, nesamaitāta gaidīšana ir laba. Apstājies tagad, bērns. Nav steigas. Tu esi gaidījusi visu savu dzīvi, pat nezinot to, ka gaidi. 

​Tu gaidi, kad piepildīsies cerības un īstenosies sapņi. Tu gaidi, kad dzīve kļūs vieglāka un laiks kļūs īsāks. Tu gaidi, kad naudas un draugu būs vairāk… Tu gaidi, kad veselība kļūs stiprāka un dzīves pieredze bagātīgāka. Tu gaidi… Bet ir lietas, no kuru gaidīšanas Tu esi atteikusies –  no pilnīgākas sirds, no stingrāka prāta, no piepildītākas dzīves, no maigākas sirds, no drosmīgākas dvēseles.  Tu gaidi skaistumu vai arī esi pilnīgi no tā atteikusies. Tu gaidi brīvību- brīvību no raizēm, bailēm, nemiera un nožēlas. Tu gaidi, ka mīlestība sekos Tev visur, kur vien Tu gribēsi to vadīt, atļaut Tavām vēlmēm piepildīties vietās, kur esi jutusies neīsta, izmantota, iztukšota, nepamanīta. 

Neaizmirsti, kas gaidīšana ir. Kas tā vienmēr ir bijusi. Neaizmirsti, ka patiesā esi radīta, lai gaidītu Mani, lai gaidītu cerību, kas izmaina dzīvi un pilnīgu padošanos Man.  Ak, mana meita, Es esmu šeit. 

Neaizmirsti, par Tevi ir samaksāta augsta cena.  Tavas dzīves cena ir tāda, kuru es maksātu atkal un atkal. Neaizmirsti es gaidu Tevi. Es vienmēr esmu gaidījis Tevi. Es nekad nepārstāšu Tevi gaidīt. Citu lietu gaidīšana tā vietā, lai gaidītu Mani ir tā, kas nozog Tavu prieku un Tavu sirdi – Tavu dvēseli prom no manis. 

​Es esmu Tevi gaidījis, un turpinu Tevi gaidīt, bet es lūdzu arī Tevi gaidīt Mani tagad. Tava gaidīšana nav velta. Tā ir gaidīšana uz Debesu valstību, kurā Tu esi Tu pati, Karaļvalsti, kurā viss ir atjaunots. Vai Tu vēlies to tagad, mana mīļā? Vai Tu vēlies staigāt brīvībā, gaismā un cerībā jau tagad? Tavā patiesajā gaidīšanā, atceries šo: Es esmu atnācis, mana mīļā. Es Tevi gaidīju un esmu atnācis.

Advente ir laiks, kurā gaidām to, kas jau ir šeit, to, kurš jau ir atnācis. Šis ir pagrieziena laiks – iekšēji pagriezties, lai pētītu savu sirdi. Pagriezties iekšēji, lai sadzirdētu Manu balsi. Pagriezties, lai pievērstu uzmanību tam, kas ir patiess. Advente ir paredzēta sevis iztukšošanai, lai pārpilnībā saņemtu prieku. 

Sirds kļūst smaga no gaidīšanas, bet Tava cerība nav atlikta, Mans bērns.  Tava dzīve nav atlikta. Tavs spēks, gaisma un prieks nav atlikts. Mīlestība nav atšķirta no Manis. Dzīve ir šeit. Tavs Valdnieks ir šeit. Skaties uz Viņu tagad. Pēti Viņa seju, Viņa acis, Viņa balsi. Gaidi un saņem to, kas ir Tavs, to, ko esmu paredzējis, ka Tu alksti vairāk nekā jebko citu. Kamēr Tu šeit gaidi un saņem, ļauj savai dvēselei būt piepildītai. 

Mana mīļā, es esmu šeit. 

Aktuāli

Lūgšanu pastaiga

Ņemot vērā šī gada specifisko situāciju, tikai jūs pašas varat izvērtēt vai spējat rīkot Lūgšanu dienu klātienē, ievērojot visas valstī noteiktās prasības vai rīkosiet Lūgšanu Dienu tiešsaistē.

Sievietes šajā dienā tiek aicinātas izmantot dažādus radošus risinājumus. Piemēram rīkot Lūgšanu Dienas pastaigas. Cik kilometrus jūs varat noiet ar savas draudzes sievietēm, iestājoties lūgšanās par draudzes, tuvējās apkaimes un pasaules sievietēm? Ja mēs saskaitītu kopā noietos kilometrus, cik kilometru mums sanāktu?

Apstaigā savas dzīvesvietas vai baznīcas tuvējo apkārtni, iepazīstot apkaimi tuvāk. Uzzini vairāk par tuvākajām kalpošanas vietām, atrodi šīs ēkas un lūdz par to darbu (piemēram, krīžu centri, sociālās aprūpes nami, bezpajumtnieku patversmes, cietumi, misijas organizācijas, labdarības organizācijas u.tml.). Lūdz par šīm iestādēm un kalpošanām gan šeit – tavā tuvējā apkārtnē –, gan visā pasaulē.

Ieraksti mūsu Feisbook lapas komentārā cik kilometrus nogāji lūdzot novembra pirmajā nedēļā?

Aktuāli

Lūgšanu ceļvedis PASAULES BAPTISTU SIEVIEŠU Lūgšanu Dienai

Šajā dienā, mēs tiekam aicinātas iestāties par sievietēm visā pasaulē.

ĀZIJAS BAPTISTU SIEVIEŠU SAVIENĪBA

Dārgais Debesu Tēvs,

būt vienotām ar vienu sirdi, vienu balsi – tā ir tāda privilēģija. Mēs Tevi slavējam un pienesam lūgumus Tava žēlastības troņa priekšā. Par spīti mūsu vājumam un trūkumiem, Tu tomēr mūs sadzirdi un uzklausi mūsu lūgumus pēc Savas gudrības. Pazemībā lūdzam, ka Tavs Gars turpina mūs mudināt uz paklausīšanu Tavai gudrībai un vadībai.

Mēs uzticam Tev, Tavai mīlestībai un vadīšanai 34 Āzijas savienības locekļus no 19 valstīm. Liec mums celties un spīdēt kalpošanai arī līdz šim neaizsniegtās vietās un situācijās. Dāvā mums spēku un drosmi to veikt, neskatoties uz mūsu vecumu vai veselības stāvokli. Lūdzam, lai spēcīgākie stiprina tos, kas vājāki. Mēs tiecamies pēc atjaunotnes un stiprinājuma kalpošanā, izkāpjot no savām komforta zonām un aizsniedzot tos, kam vajadzīga palīdzība. Lūdzam par visām nācijām mūsu kontinentā, lai tās piedzīvo izaugsmi un politisko stabilitāti. Tāpat arī lūdzam un ilgojamies pēc dienas, kad uzvarēs taisnīgums, lai arī mēs sava mūža laikā to varam nepieredzēt. Ticam, ka lūgšanas ir spēcīgas, jo darbojamies visvarenā Dieva darbā, kurš ir ar mums. Visvairāk par visu – ļauj mums vienmēr atcerēties Lielās pavēles uzdevumu, taču būt pazemīgiem, jo tikai Tu vari mūs tajā lietot, ne mēs paši savā spēkā. Šķīstī mūs, ka topam labi un derīgi trauki Tavai valstībai. Ļauj mums arī sapņot tādus sapņus, kas pagodinātu Tavu vārdu, lai šīs ieceres kļūst par mūsu motivāciju; lai tās var īstenoties. Jēzus vārdā, āmen.

Lūdziet par Āzijas Baptistu sieviešu savienības dalībvalstīm


Honkonga – lūdziet par mieru un kārtību. Lūdziet par jaunatni, lai tā rīkotos gudri un adekvāti, nevis uzbrūkoši pret pārējo sabiedrību, kas jau tā ir nomākta. Lūgsim, lai draudzes gudri iesaistās šajā saspīlējumā, lai tiktu mazināta šī robeža starp sabiedrības grupām.

Indonēzija, Mjanma, Vjetnama – lūdziet, lai etnisko konfliktu radītā barjera tiktu novērsta un lai tautas aizvien vairāk piedzīvo stabilitāti, progresu. Lūdziet par draudzēm, lai tās kļūtu vairāk vienotas, lai kristieši turpina dedzīgi dalīties ar Dieva Vārdu par spīti vajāšanām.

Ķīna, Indija, Mjanma, Pakistāna – lūdziet, lai tiktu izbeigtas kristiešu vajāšanas šajās valstīs. Lūdziet par kristiešu drosmi dalīties ar evaņģēliju, par spīti valstīs pastāvošajiem ierobežojumiem, lai aizvien vairāk siržu tiek aizsniegtas un izglābtas. Lūdziet, lai sociālā nevienlīdzība pret sievietēm tiktu izskausta.

Bangladeša, Indonēzija, Šrilanka, Taizeme – lūdziet par šo valstu politisko stabilitāti. Lūdziet īpaši par tām valstīm, kuras piemeklē dabas katastrofas (Indonēzija, Indija, Japāna u.c.)

Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja – lūgsim, lai šīs valstis kļūtu par vienu, gatavu kalpot Dieva valstības darbam. Lūdziet, lai māsas Dienvidkorejā ar Dieva palīgu spētu ietekmēt tautu uz labu, īpaši uzrunājot jaunāko paaudzi būt kalpotājiem ar pazemīgām un lūgšanu pilnām sirdīm.

Filipīnas – lūgsim, lai ierosinātais likumprojekts „Par viendzimuma laulību, šķiršanos un „SOGIE” likums” netiktu pieņemts. Lūdziet, lai Dievs caur Svēto Garu vada un iedrošina ticīgos dalīties Evaņģēlija vēstī ar nekristiešiem.

Pateicība par Āzijas baptistu sieviešu savienību:
⦁ Slava Dievam par savienības jauno padomi, kuru vada Dr. Vernette Myint Myint San no Mjanmas. Pateicamies Dievam par veiksmīgu Vadītāju sanāksmi 2019. g. augustā.
⦁ Slava Dievam par vadības efektivitāti, godīgumu un sadarbību savienības locekļu starpā. Lūdzam, ka pievienotos gados jaunāki vadītāji.
⦁ Pateicība Dievam par savienības paplašināšanos, arvien aizsniedzot valstis, kas vēl nav kļuvušas par dalībvalstīm.
⦁ Lūdzam par atjaunotu vīziju un degsmi mūsos, lai vienmēr paturam prātā Kristus Lielo pavēli, kas uzticēta mums.
Slavējam Dievu par visām svētībām, ko esam saņēmuši pēdējo gadu laikā. Lai varam par visu pateikties un dot godu Dievam.

ZIEMEĻAMERIKAS BAPTISTU SIEVIEŠU SAVIENĪBA

Lūgsim: Žēlastības Dievs, mēs pateicamies, ka Tu esi aicinājis baptistu sievietes darboties šeit, Ziemeļamerikā, tieši šī laika apstākļos. Mēs lūdzam, lai Tu palīdzi novērsties no cilvēciskajiem prāta pieņēmumiem, bet paplašini mūsu redzesloku un virzi mūs ārpus komforta zonas, lai aizsniegtu vairāk sieviešu Tavas valstības dēļ. Mēs paļaujamies uz Tavu apsolījumu, kas rakstīts Mateja 7:18 – „ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Mēs pateicamies par to, kā Tu aizvien palielini māsu skaitu, kuras atsaucas.

Lūgsim: Tēvs, paldies, ka Tu esi aicinājis dažādu vecumu sievietes, kā arī no dažādām situācijām un dzīves vidēm, lai visas būtu daļa no Tavas ģimenes un būtu gaisma un liecība šai pasaulei. Tavs Vārds māca, ka mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu un esam daļa no vienas miesas – Kristus miesas. Palīdzi, ka varam uzrunāt un pieņemt sievietes, neskatoties uz viņu vecumu, tautību, ādas krāsu vai politisko nostāju, bet ka viņas (un arī mēs) pāri visam vēlamies meklēt Tavu gribu un to piepildīt. (1. Korintiešiem 12:12-13)

Lūgsim: Debesu Tēvs, Tavs vārds atgādina, ka viena no Jēzus prioritātēm bija aizstāvēt tos, kas viegli ievainojami un trūcīgi. Dāvā mums drosmi runāt to vārdā, kuriem nav savas balss; aizstāvēt tos, kas ir visu pamesti; iestāties par nomocīto un nabago tiesībām. (Sal. pam. 31:8-9)

Lūgsim: Dārgais Tēvs, paldies par šo brīnišķo zemi, ko Tu esi radījis, paldies Tev par dažādajiem resursiem, kurus Tu esi uzticējis mums. Māci mums būt uzticīgiem pārvaldniekiem, kuri šo zemi neizmanto ar ļaunprātību vai nolaidību, bet gan rūpējas par to. Palīdzi to pasargāt mūsu nākamajām paaudzēm. Paldies Tev, ka uztici mums gādāt par Tavu radību. Lūdzam, lai dabas resursi tiktu gudri lietoti visu ļaužu labā. (Psalmi 24:1)

Lūgsim: Tēvs, mēs lūdzam, ka Tu uzrunātu sievietes starp mums, kas kļūtu dievbijīgas līderes kā Estere no Bībeles. Lūgšanu sievietes, kuras apzinās notiekošo garīgo cīņu šai pasaulē, kuras bīstas Tevi, bet ir bez bailēm savā kalpošanas darbā Tev. Sievietes, kuras Tava Vārda dēļ gatavas uzņemties risku; kuras iedvesmo un motivē apkārtējos kalpošanai. Māci viņām uzticēt savus darbus Tev, jo Tavā Vārdā sacīts, ka Tu tad īstenosi viņu plānus. (Sal. pam. 16:3)

Lūgsim: Žēlīgais Tēvs, mēs esam pateicīgi par to darbu, ko Ziemeļamerikas savienība veic, kalpojot neaizsargātākām iedzīvotāju grupām. Lūdzam, lai piedzīvojam aizvien jaunas sadarbošanās iespējas, ciešāku saikni, daloties idejās un pieredzē ar cilvēkiem. Palīdzi veidot uzticamu tīklu un atbalsta sistēmu viens otram, lai Tava valstība ietu plašumā. (Efeziešiem 4:11-13)

Lūgsim: Uzticīgais Tēvs, pateicamies, ka Tu esi šīs zemes radītājs, Tev pieder viss, kas uz tās. Tu pārzini tos resursus, kas mums vajadzīgi, lai darītu Tavu darbu šeit. Tavs apsolījums ir, ka Tu uzklausīsi mūsu lūgumus un dosi to, kas mums nepieciešams – ja mēs lūgsim Tavā vārdā un pēc Tava labā prāta. Mēs uzticamies Tev ar stipru cerību, ka Tu mūs esi dzirdējis un gādāsi pēc Savas žēlastības. (1. Jāņa vēstule 5:14-15)

Lūgšanu vajadzības

Tiecoties arvien paplašināt savas robežas, pazemībā lūdzam, lai Dievs uzrāda, kā mums būtu jātop „stieptām un mīcītām”, kā arī meklējam iespējas, kad varam savam ikdienas līdzcilvēku lokam vēl vairāk būt Kristus mīlestības nesēji.

Lūdziet, lai māsas Ziemeļamerikā neatkarīgi no gadu skaita, izglītības līmeņa, ādas krāsas un politiskās piederības justos aicinātas un iedrošinātas iesaistīties Ziemeļamerikas savienības kalpošanā.

Lūdziet, lai Dieva stiprinājums būtu ar māsām, kad nepieciešams iestāties pret jebkāda veida netaisnību un pāridarījumiem, ko šajā sabiedrībā piedzīvo gan pieaugušas sievietes, gan jaunas meitenes. Lūdziet pēc vienotības starp baptistu māsām, kad sabiedrībā nepieciešams veicināt cieņu un rūpes par visiem līdzcilvēkiem. Lūgsim, lai Dievs aicina līderus ar atvērtu sirdi Tev – kuri būtu vērtīgs paraugs citiem cilvēkiem gan draudzēs, gan apkārtnē.

Lūdziet par sadarbošanās iespēju pavairošanos un veselīgām attiecībām Ziemeļamerikas savienības locekļu starpā, lai ikviena kalpošana tiktu stiprināta un augtu.

Lūgsim, lai Dievs bagātīgi svētī un sniedz resursu iespējas, ka mēs kļūtu par svētību citiem, jo īpaši palīdzot „vismazākajiem” mūsu sabiedrībā.

AUSTRĀLIJAS UN OKEĀNIJAS BAPTISTU SIEVIETES

Lūgšanu vajadzības
⦁ Lūdziet par taisnīgumu un neatkarību Rietumpapua teritorijai.
⦁ Lūdziet, lai tiktu atcelti likumi, kuri dažās valstīs legalizēs eitanāziju, abortus un marihuānu.
⦁ Lūgsim, lai mazinātos vardarbība ģimenē un tās graujošā ietekme. Tieši mūsu valstīs tiek piefiksēti vieni no augstākajiem šīs vardarbības paveida rādītājiem.
⦁ Lūgsim par nevēlamajām izmaiņām, kas diemžēl notiek dabā: okeāna rifu noārdīšanos (piesārņojuma, klimata izmaiņu, koraļļu postīšanas u.c. iemeslu dēļ), par salu drošību, kuras apdraud kāpjošais ūdens līmenis.
⦁ Lūdziet par Papua-Jaungvinejas sievietēm un viņu jaunajām draudzībām; par sieviešu garīgo izaugsmi un stabilitāti.
⦁ Lūdziet par jaunajām vadītāju komandām, kas kalpo gan savās valstīs, gan starptautiskajā līmenī. Lai vadītāji būtu vienoti un paļautos uz dievišķu gudrību, darbojoties savos pienākumos.
⦁ Lūdziet par dalībnieku skaitlisku pieaugumu konferencēs, pasākumos un sadraudzības aktivitātēs.
⦁ Slavējam Dievu, ka Viņš ir izraudzījis Kārenu Vilsoni no Austrālijas, kas tikusi apstiprināta amatā kā jaunā Pasaules Baptistu sieviešu prezidente (2020-2025)
⦁ Pateicība Dievam par Fidži un Jaunzēlandes baptistu savienību vadītājiem, par viņu atklāto atbalstu sievietēm.


ĀFRIKAS BAPTISTU SIEVIEŠU SAVIENĪBA

Lūgšanu vajadzības
⦁ Lūdzam, lai Dievs īpaši aicina sievietes šajā paaudzē, kuras paplašinātu Viņa darbu Āfrikā un ārpus tās.
⦁ Lūdzam, ka Dievs atjaunotu degsmi Āfrikas baptistu sieviešu sirdīs par misijas lauku un evaņģelizāciju.
⦁ Lūdzam, lai draudzes labi sadarbojas ar valdībām un partneru organizācijām, lai tiek atbalstīti neaizsargātākie ļaudis mūsu sabiedrībā, kā arī savstarpēji tiktu risināti problēmjautājumi par viendzimuma attiecībām.
⦁ No sirds lūdzam, lai Dievs aicina paļāvīgus, drosmīgus līderus, kuri izmainīs esošo politisko un ekonomisko sistēmu – īstenojot labu pārvaldīšanu, kas veicinātu ekonomisko izaugsmi; radītu jaunas darbavietas; uzlabotu dzīves apstākļus iedzīvotājiem, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
⦁ Lūdziet par mieru pasaulē, par pamiera iestāšanos atsevišķās teritorijās. Lai salauztās sirdis top dziedinātas, lai rod mieru pie Jēzus nemainīgās labestības un uzticamības.
⦁ Esam pateicīgi par Dieva nemainīgo spēku, kas parādās mūsu dzīvēs.
⦁ Slavējam Dievu, ka 2019. g. aprīlī Nigērijas sieviešu-misionāru savienība svinēja savas pastāvēšanas 100 gadus.
⦁ Pateicamies par Dieva vadību misijas projektā lauku apvidū Kotdivuārā.
⦁ Slava Dievam, ka, pateicoties lūgšanu māsām un brāļiem, var augt draudze.
⦁ Pateicamies par māsām, kuras kalpo no visas sirds, neraugoties uz diskriminējošiem un vardarbīgiem apstākļiem, kas tiek vērsti pret viņām. Mēs lūdzam nepārtrauktu stiprinājumu un drosmi no Dieva.

DIENVIDAMERIKAS BAPTISTU SIEVIEŠU SAVIENĪBA

Lūgšanu vajadzības
⦁ Lūdziet, lai Dienvidamerikā ievieš gaidīto bezmaksas tālruņa līniju SOS zvaniem sievietēm, kuras cieš no vardarbības vai tām iestājusies negribēta grūtniecība.
⦁ Lūdziet par mūsu valstu vadītājiem, lai nepastāv korupcija, lai taisnīgums uzvar visos līmeņos, lai vairs nav vardarbības, narkotiku tirdzniecības, nolaupīšanas un cilvēku tirdzniecības. Lai Tas Kungs uzrunā drosmīgas sievietes rīkoties un mudināt uz patiesību visus, kas sadzird.
⦁ Lūgsim par evaņģelizāciju mūsu Dienvidamerikā un Latīņamerikas valstīs. Lūgsim pēc radošuma, jaunām iespējām dalīties; lai evaņģelizācijas aktivitātes katrā valstī aizsniedz dzirdīgas ausis un pie Kristus atgrieztos simti un tūkstoši. Lūdzam, lai Dieva vārds izplatās klīnikās, slimnīcās, veselības centros, cietumos.
⦁ Lūdziet par situāciju, kas radusies kādā no valstīm, kur ierodas imigrantu karavānas. Lūdziet par iespēju mums dalīties glābšanas vēstī ar šiem imigrantiem.
⦁ Lūdziet par 11 sociālajiem projektiem, kurus mēs kā Dienvidamerikas savienība atbalstām.
⦁ Lūdziet, lai skaitliski vairotos PEPE programmas (bērnu audzināšanā).
⦁ Lūgsim par „Plānu Obrera” un misionāru grupu programmām.
⦁ Lūdziet par vīriem, kuri vēl nepazīst Kristu. Lai mūsu kā sievu dzīve ir paraugs mūsu vīriem. (1. Pētera vēstule 3:1)

EIROPAS BAPTISTU SIEVIEŠU SAVIENĪBA

Lūgšanu vajadzības
⦁ Lūdziet par mieru Tuvajos Austrumos. Dzīvošanas apstākļi bēgļu nometnēs ir ļoti smagi. Vairums bēgļu cenšas tikt uz Eiropu, taču ceļā ir slikti apstākļi un šie cilvēki mērķa valstīs ne vienmēr tiek laipni uzņemti. Lūgsim, lai patvērumu dodošās valstis viņus ieraudzītu ar Kristus acīm; lai ikviens bārenis atrastu ģimeni.
⦁ Lūdziet par atmodu Eiropā, kur liela daļa kristiešu ir egocentriski un remdeni savā ticībā. Lūgsim, lai tie atgriežas un kļūst dedzīgi Kristum.
⦁ Lūgsim par valstīm gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos, kas joprojām piedzīvo ekonomisko krīzi un tās sekas.
⦁ Lūdziet, lai valstu autoritātes cīnās pret mūsdienu verdzību un cilvēku tirdzniecību (sievietes, bērni, vīrieši – jauni strādnieki – dodoties no Austrumeiropas uz Rietumeiropu).
⦁ Lūdziet par bērniem un jauniešiem – kuri bieži pazaudējuši cerību, kuri neapzinās savu vērtību un jūtas pazuduši – lai viņi sastop Jēzu, kurš ir Ceļš, Patiesība, Dzīvība.
⦁ Lūdziet par tiem, kuri piedzīvo vajāšanas savas ticības dēļ.

KARĪBU JŪRAS REĢIONA BAPTISTU SIEVIETES

Lūgšanu vajadzības
⦁ Lūdzam, ka politiķi atdotu savas dzīves Jēzum Kristum un ka viņi tiektos pēc Dieva vadības un pamudinājuma, izdarot pareizas izvēles par labu mūsu salām un iedzīvotājiem.
⦁ Lūgsim par bērniem, kuri cieš no jebkāda veida apcelšanas skolā vai mājās. Lūgsim, lai tiktu izskausta apsaukāšanās un vardarbība skolu vidēs.
⦁ Lūdziet, lai tiktu novērsti noziegumi, kurus pastrādā jauni vīrieši. Lai veidojas cieņa pret autoritātēm, pret baznīcām un visupirms – cilvēka dzīvības svētumu. Lūdziet, lai jauni vīrieši pamestu savus ieročus un sastaptos ar Jēzu.
⦁ Lūgsim par Bahamu salu iedzīvotājiem, kuru zemi pirms gada izpostīja viesuļvētra „Dorians”. Lūgsim, lai baznīcas, mājas, skolas un vispārējā infrastruktūra tiktu drīzumā atjaunota, ka vietējie cilvēki varētu kaut nedaudz atsākt dzīvot kā agrāk. Lūgsim, lai labestība pavada visus iesaistītos un cietušos.
⦁ Lūdziet par baptistu draudzēm Grenādā un Barbadosā, lai draudžu locekļi būtu vienprātīgi nodevušies Kungam; lai nāk atmoda pār šīm salām. Lūdziet par lielāku vienprātību starp Barbadosas draudzēm.
⦁ Lūdziet, lai vecāki labāk apzinās savu lomu bērna attīstībā; lai uzlabojas audzināšanas prasmes, kas vecākiem nepieciešamas darbā ar bērnu. Lūdziet, lai vardarbība, kas balstīta uz upura dzimumu, izbeidzas.
⦁ Lūgsim par gados jaunākajām māsām, kuras iesaistās sieviešu kalpošanas darbā – lai viņas kļūtu vairāk nobriedušas un nodevušās Kungam. Lūgsim, lai vecākās māsas pieņem jaunākās un dalās pieredzē, apmācīšanā ar jaunākajām. Lūgsim, lai kalpošanas darbs Dieva godam turpinātos no paaudzes uz paaudzi.

Aktuāli

PASAULES BAPTISTU SIEVIEŠU  Lūgšanu Diena


“….Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība”

(Jāņa 10:10)

Vai esam sievietes, kuras lūdz?

Kā ikkatru gadu, arī šogad, novembra pirmajā pirmdienā, visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules baptistu sieviešu Lūgšanu Diena. Lūgšanu Dienas pirmsākumi ir ar senu vēsturi, kad Otrā pasaules kara laikā, bariņš sieviešu, atrazdamās pretējās frontes pusēs, ilgojās, ka reiz kopīgiem spēkiem tiktu nojaukta nošķirtības siena, ko karastāvoklis bija izveidojis.

Pārciestās sāpes un nežēlība sāka pārtapt ienaidā, un sievietes ticēja, ka vienīgi Dievs var pilnībā noārdīt šīs emocionālās barjeras un radīt izlīgumu. Šīs sievietes bija lūgšanu sievietes. Viņas nāca kopā, lai lūgtu, lai apliktu rokas viena otrai, un šajā mīlestības spēkā sagruva visi šķelšanās mūri.

Arī šobrīd mēs tik skaidri redzam pasaules sašķeltību – viedokļu pretstati un strīdi par teoloģiju, politiku, ekonomiku un etniskajiem jautājumiem – arī tā šķiet īstā vieta kādam neizkustināmam mūrim. Šajās situācijās mēs, baptistu sievietes, atkal un atkal tiekam aicinātas lūgšanā un mīlestībā nojaukt šīs biezās sienas. Kad nākam kopā pie Krusta pakājes, tad lūkosimies uz mūsu Glābēju, kuram vienīgajam ir vara nest dziedināšanu un cerību šai salauztajai pasaulei. Lūgšanu Diena ir notikums, kad neskatoties uz vīrusa izraisīto situāciju, varam garīgi būt kopā tik daudzas!

Aizlūgt par sievietēm visām pasaulē un zināt, ka ir kāda cita sieviete, kura šajā brīdī aizlūdz tieši par mums. Ikgadējie Lūgšanu Dienas pasākumi spēj aizsniegt cilvēkus teju ikvienā valstī, kurā ir baptistu saime. Šobrīd tās ir septiņas Kontinentālās savienības ar 156 valstīm. Arī Latvijas Baptistu sieviešu kalpošanas apvienība ir daļa no savienības, un aicina sievietes šajā dienā pulcēties kopā – šogad nedaudz citādāk, atbilstoši epidemioloģiskajiem norādījumiem valstī.

Kā praktiski organizēt lūgšanu dienu savā draudzē?

Pasaules Baptistu sieviešu apvienības māsas, ir pārliecinātas, ka nav viens konkrēts modelis, kā organizēt šo dienu, jo galvenā ir sirds attieksme un vēlme iestāties lūgšanās.

Ņemot vērā šī gada specifisko situāciju, tikai jūs pašas varat izvērtēt vai spējat rīkot Lūgšanu dienu klātienē, ievērojot visas valstī noteiktās prasības vai rīkosiet Lūgšanu Dienu tiešsaistē. Sievietes šajā dienā tiek aicinātas izmantot dažādus radošus risinājumus. Piemēram rīkot Lūgšanu Dienas pastaigas. Cik kilometrus jūs varat noiet ar savas draudzes sievietēm, iestājoties lūgšanās par draudzes, tuvējās apkaimes un pasaules sievietēm?

Ja mēs saskaitītu kopā noietos kilometrus, cik kilometru mums sanāktu?
Neaizmirstiet par gados vecākajām māsām, kurām iespējams, nav pieejams internets. Atceraties, ka reiz, varbūt tieši viņas ir uzticami stāvējušas lūgšanu sardzē par jūsu vajadzībām. Piezvaniet viņām, lūdziet kopā pa telefonu, aiciniet uz pastaigu, ja tas ir droši.

Katru gadu Lūgšanu Dienai ir kāda vienojoša tēma, par kuru tiekam aicinātas domāt un lūgt. Šajā gadā mēs tiekam īpaši aicinātas izdzīvot patiesību, ka mums caur Jēzu ir dota dzīvība un pārpilnība. Lai Dievs to atgādina Jums katrai personīgi un dod iespēju to pavēstīt arī citām sievietēm! Lai jūsu sarunas būtu auglīgākas, esam izstrādājušas Bībeles studiju par Rakstu vietu, kas šogad izvēlēta kā vadmotīvs – Jāņa 10:1-18.

Rūpes par citiem

Pasaules baptistu sieviešu lūgšanu diena ir skaists apliecinājums Pasaules baptistu sieviešu kopienas vienotībai. Lūgšanu Dienai ir divas svarīgas sastāvdaļas: lūgšana un došana. Mēs piederam kopā Kungam un lūgšana ir viens no veidiem, kā mēs varam turēties kopā vienotībā, bet otrs veids – mēs varam dot tiem, kuriem vairāk ir nepieciešams. Tāpēc katru gadu šajā dienā, sievietes ir aicinātas vākt ziedojumus, lai atbalstītu dažādas, ļoti praktiskas vajadzības, kāda cita kontinenta sieviešu dzīvēs.

Ziedojumus lūgums pārskaitīt Sieviešu kalpošanas apvienībai, kura tālāk pārskaitīs visu saziedotu summu Pasaules baptistu sieviešu apvienībai.

“Latvijas Baptistu draudžu savienība”
Reģistrācijas Nr. 90000085765
Konts LV78 HABA 0551 0257 81989

Lūdzot mūsu balsis paceļas pie Dieva kopā ar vēl tūkstošiem un tūkstošiem māsu lūgšanām. Dievs sadzird. Viņš atbild. Nepagursim šajā vienotībā un kliedēsim tumsu, lai nestu Gaismu.
P.S. Vairāk par Lūgšanu Dienu šeit – https://bwawd.org

Mīlestībā,
Agnese Megne, LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja
*Vēstule tapusi izmantojot informāciju, ko sagatavojusi Pasaules Baptistu sieviešu apvienība.

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Mājmācība. Pieredzes stāsts

[Žurnāls “Padod tālāk”, RUBRIKAAudzinot bērnus, Sigita Āboltiņa]

Šis ir jau trešais mācību gads, kopš GITA ORUBA, Mākslas akadēmijas maģistrante, pārtapusi par skolotāju. Viņas apmācāmie ir pašas bērni, jo abi vecākie – Cecīlija un Daniels – teica pārliecinošu jāvārdu vecākiem, atbildot uz jautājumu: vai viņi vēlas skoloties mājmācībā.

Ļaus iet skolā

Gitas un Arta Orubu ģimenē aug pieci bērni un tiek gaidīts sestais. Apmēram pusgadu pirms 1. septembra, kad skolas gaitas vajadzēja uzsākt vecākajai meitai Cecīlijai, ģimenei no visām pusēm pienāca informācija par mājmācības iespējām. Kā saka Gita, tā bija Svētā Gara vadīta, jo abi vecāki saprata – tas ir labākais veids viņu meitai, kā apgūt skolas zinības. “Ņemot vērā Cecīlijas personības tipu, mums nebija šaubu par šo lēmumu, turklāt es tāpat dzīvojos mājās ar bērniem un saņēmām atbalstu no citiem, viss notika ļoti dabiski,” atminas Gita. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji bijis iekšējs satraukums par to, kā viss notiks, vai viņa spēs tikt galā arī ar jauno, skolotājas pienākumu, jo “biju gatava, ka meita ies skolā”. Iedrošinošas bija sarunas ar ģimenēm, kuras jau skoloja mājās savas atvases, un arī Cecīlijas prieks par gaidāmo apmācību veidu mudināja neļauties šaubām. “Mēs gan joprojām esam atvērti tam, ka tad, ja kāds bērns ļoti gribēs iet skolā, mēs viņam ļausim to darīt. Neuzspiedīsim mājmācību,” saka Gita, “katrs bērns jau ir ļoti atšķirīgs, ar savām vajadzībām. Ja viņam svarīgs ir ritms, noteikta kārtība, tad šim bērnam tieši varētu patikt iet skolā. Cecīlijai dominē radošās brīvības īpašības. Viņa ir māksliniece.”

Formalitātes

Orubu ģimenes vecākā meita šogad apgūst trešās klases vielu, bet Daniels uzsācis mācības sagatavošanas klasē. Protams, valstī pastāvošās likumdošanas dēļ vecāki nevar tāpat vien izlemt, ka nelaidīs bērnu skolā un mācīs paši pēc sev tīkamiem noteikumiem. Ir obligāti kārtojamas formalitātes.

“Vispirms jāizvēlas skola, kuras uzraudzībā bērns būs,” atklāj Gita. Iespējams, ne katrā skolā ir iespēja pieteikt mājapmācības, tāpēc jāpainteresējas izvēlētājā mācību iestādē par šādu praksi. Orubu ģimene nešaubījās, ka tā būs pamatskola “Universum” Valmierā. “Mēs paši dzīvojam Garkalnē, taču izvēlējāmies tieši šo mācību iestādi, jo tai ir ļoti liela pieredze ar mājmācības ģimenēm. Viņiem izveidota pamatīga un pārbaudīta bāze – gan informācijas, gan sadarbības, gan atbalsta ziņā,” saka Gita un piebilst – pēc pieteikšanās visai ģimenei bija jābrauc uz skolu, lai tiktos ar vadību un atsevišķiem skolotājiem: “Viņiem ir svarīgi redzēt, ka abi vecāki atbalsta sava bērna mājskološanu, jo ir savi izaicinājumi un atbildība lielākoties gulstas uz vecāku pleciem. Tāpēc bija jābrauc arī vīram, lai nebūtu tā, ka viens vecāks ļoti grib mājskološanu, bet otrs ir pilnībā pret to.” Tad sekoja līguma slēgšana ar skolu un izziņas sagādāšana no ģimenes ārsta vai psihologa. “Tāda nepieciešama bērnam, jo likumdošanā ir prasība, ka jābūt kāda minētā speciālista atzinumam, akceptam, kāpēc bērns grib mācīties mājās. Mūsu gadījumā bija rakstīts, ka Cecīlija ir ļoti aktīva, radoša, tāpēc skolas stingrajā sistēmā nevēlas iekļauties,” teic Gita.

Un mācības var sākties!

Septembrī katrai mājmācības ģimenei tiek iedots saraksts ar to, kas bērnam jāapgūst mācību gada laikā. Kā panākt rezultātu, ir katra paša izvēle – pirkt mācību grāmatas un strikti sekot tām, iegādāties darba burtnīcas vai apgūt vielu kādā citā veidā. “Mēs pārsvarā lietojam darba lapas un interneta vietni uzdevumi.lv. Tā kā mums tētis ir mūziķis, šī joma ir viņa ziņā. Piemēram, reiz viņš atveda kontrabasu un tad stāstīja un rādīja bērniem visu par un ap šo mūzikas instrumentu,” Gita stāsta un piebilst, ka pāri visām materiālajām lietām viņas lielākā vēlme ir iemācīt bērniem, ka esam radīti Dievam par godu, ka pastāv pamatvērtības, kuras jāievēro: “Tāpēc man šķiet forši, ka varam mājās apgūt piedošanas mākslu – lūgt piedošanu un piedot otram, ka varam baudīt katru dienu, kopā gatavojot ēst vai strādājot dārzā, reizē iemācoties arī izdarīt darbu līdz galam. Protams, apgūstam arī obligāto vielu. Ar reizināšanu otrajā klasē mums gāja grūti, nepatika, bet jāiemācās. Arī pazīt pulksteni Cecīlija iemācījās apmēram pusgadu vēlāk nekā skolā noteikts, bet viņai bija klikšķis un meita saprata to. Ir ļoti jāmeklē piemērotākie veidi, kā bērnam vislabāk iemācīt konkrēto vielu.”

Arī atskaites

Kā jau skolā ierasts, arī mājmācības bērniem ir jāraksta pārbaudes darbi. “Tādus mums ieliek uzdevumi.lv, bet skola atsūta projekta darbus, kur iekļauta zināšanu pārbaude gan latviešu valodā, gan matemātikā, gan dabasmācībā un sociālajās zinībās. Izvēlamies tēmu, un bērns visu pa punktiem izpilda. Pēc tam skola vērtē, kā viņam sokas ar vielas apgūšanu,” atklāj Gita. Tāpat viņai reizi mēnesī ir jāiesniedz sava veida atskaite skolai, kas mājās tiek darīts – neliela apraksta un bilžu veidā, bet trīs reizes gadā jāierodas skolā. “Tad bērni padarbojas kopā ar skolotājiem un citiem bērniem, savukārt vecākiem tajā laikā ir iespēja noklausīties kādu vērtīgu lekciju, piemēram, kā labāk mācīt mājās matemātiku vai angļu valodu. Liecību mums atsūta pa pastu, ja nav iespējams ierasties skolā uz mācību gada noslēguma svinībām,” teic Gita un piebilst, ka gadījumos, kad bērnam tik raiti nesokas ar mācīšanos mājās, viņam tiek nozīmētas arī personīgas tikšanās skolā ar mācībspēkiem: “Mums tādas vēl nav bijušas, tiekam galā. Arī Daniels, kuram šis ir pirmais nopietnais mācību gads.” Gita gan smej, ka viņš pirmo klašu mācību vielu jau apguvis iepriekšējos gados kopā ar lielo māsu, jo Daniels allaž sekojis līdzi Cecīlijas skolas gaitām un lūdzis mammai arī viņam uzrakstīt risināmus piemērus matemātikā. “Daniels ir orientēts uz cipariem,” atklāj Gita, “ bet Cecīlijai patīk dabas mācība. Dažkārt viņa man izstāsta interesantus faktus, ko izlasījusi grāmatās. Tāpat atrodam youtube kanālā klipu par konkrēto tēmu vai kādu dzīvnieku un noskatāmies to.” 

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Šis teiciens Gitai ir tuvs, turklāt laikā, kad ģimene pieņēma svarīgo lēmumu par mājskološanu, viņa bijusi tādā savas dzīves posmā, kurā sapratusi – mācīties var visu mūžu. “Tāpēc to, ko nezinu vai jau aizmirsies, apgūstu kopā ar bērniem. Internetā informāciju var atrast par jebko,” priecājas Gita. Viņa arī atzīst, ka ļoti novērtē brīvo režīmu, ko pieļauj mājmācība. Orubu ģimenē rīts parasti ir mierīgs, tad seko dārza darbi, pusdienas un klusais laiks, kad mazākie bērni dodas diendusā, bet lielākie pilda uzdevumus skolai. Ja tas tiek paveikts ātri, pirms klusā laika beigām, arī lielajiem bērniem jāievēro klusums.

Gita neslēpj, ka, protams, mājmācībā ir arī savi izaicinājumi, un viņai lielākais no tiem ir sagatavošanās mācībām: “Man ir jāizprot apgūstamā viela, jāizdomā, kā mans bērns vislabāk to varētu apgūt un tad jāsagatavo mācību materiāli. Lai to visu paveiktu, pirms tam man jāatrod papildu informācija par konkrēto tēmu, un tas prasa laiku. Tā kā esam liela ģimene, man diena paiet ļoti ātri, taču reizē arī novērtēju to, ka rīti mums ir mierīgi. Nav jāmodina bērni noteiktā laikā, lai brauktu uz skolu. Mēs taču nezinām, vai rītdiena pienāks, tāpēc ir svarīgi izbaudīt tieši šodienu un kopā ar bērniem mācīties, ko nozīmē būt komandai…”  

Gita vēl atklāj, ka palīdzoša ir arī “Ģimeņu skolu apvienība”, kurā viņi iestājušies: “Tur tiek rīkotas konferences, semināri, ģimenes dalās savā pieredzē. Tāpat, ja izdomāju kādu ekskursiju, paziņoju pārējiem, visi sametas un brauc kopā. Mums bija ļoti interesanta un izzinoša ekskursija pie bitenieka, tāpat esam bijuši baleta burziņā Operā un citviet. Mājmācība nenozīmē, ka bērns ir izolēts no sabiedrības, vienkārši mēs skolas vielu apgūstam paši savā režīmā un bērniem piemērotākajā veidā, jo es kā mamma pazīstu viņu rakstura īpašības un zinu, kā motivēt savu bērnu.”