Aktuāli

Sieviešu retrīts “Tavs Dzīvesstāsts”

Mīļās māsas, mums ir prieks paziņot par pirmo sieviešu retrītu “Tavs Dzīvesstāsts”, ko organizē LBDS Sieviešu kalpošanas apvienība.

Mums kā sievietēm, tik dabiski sanāk fokusēties uz otru – ģimenē, darbā un arī kalpošanā. Mēs apgūstam stratēģijas, kā uzrunāt cilvēkus, kā būt par ietekmi, sāli, svētību, kā dot un kalpot citiem. Mēs iedrošinām un stiprinām citus,  bet bieži pašas jūtamies nevērtīgas, neredzamas un nemīlētas, bet – vai tu zini, cik Tu esi VĒRTĪGA?

Dod sev atļauju uz mirkli apstāties un būt:

·       priecīgai,

·       autentiskai,

·       dod sev atļauju iepazīt sevi,

·       pieņemt sevi,

·       iemīlēt sevi,

·       cienīt sevi,

·       atklāt sevi,

·       izmeklēt sevi,

·       izlīgt ar sevi,

·       piedot sev,

·       ļauj sev dzīvot kā Dieva meitai,

·       kļūsti par sevi pašu un ar savu attieksmi pret sevi – nenoniecini Radītāju

Vai tas skan pārāk egoistiski, lai to pieņemtu? Padomā, ja Tu tiešām parūpētos par sevi, kā mainītos Tavas attiecības ar Taviem tuvākajiem un kā mainītos Tavas attiecības ar Dievu?

Retrīts notiks no 15. – 17. augustam, Mazirbes rekolekciju centrā.

Ierašanās: 15. augustā, plkst .10:00.

Noslēgums: 17. augustā, plkst. 19:00

Dalības maksa: 135 Eur.

Reģistrācija ir pabeigta, kad esi aizpildījusi reģistrācijas anketu un apmaksājusi  pirmo iemaksu – 70 Eur. Otra puse  65 Eur jāsamaksā līdz 8. augustam.

Pirmā iemaksa nodrošina, ka nometnes vieta ir rezervēta tieši Tev. Kā arī vēršam uzmanību, ka atteikšanās gadījumā nauda atpakaļ netiks atmaksāta.

Kad būsi aizpildījusi anketu, mēs Tev nosūtīsim e -pastā rekvizītus, uz kuriem pārskaitīt dalības maksu.

Dalībnieku skaits ierobežots.

Pieteikšanās līdz 01.08.2022. vai līdz brīdim, kad būs pieejamas brīvas vietas

Ja zini, kādu sievieti, kurai šis retrīts būtu par svētību, bet viņa finansiāli to nevar atļauties, dari mums to zināmu. Mēģināsim palīdzēt ar līdzfinansējumu. Ja Tev ir uz sirds dot iespēju piedalīties kādai citai sievietei, kura to nevar atļauties pati, tad arī to mums dari zināmu.

Nometne paredzēta sievietēm, sākot no 18 gadu vecuma.

Nometnē bērnu līdzdalība netiks akceptēta, bet labā ziņa, ka bērni aug, un ticam, ka pienāks arī Tavs īstais laiks piedalīties, kad mazais paaugsies!

REĢISTRĒJIES ŠEIT

Aktuāli

Atskats uz konferenci SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS. 2022

Latvijas Baptistu savienības Sieviešu apvienības rīkotā konference

SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS.

Ar milzu Dieva žēlastību konference arī šogad notika tiešsaistē,  laikā, kad tiešām daudzi slimoja un nācās  pielāgoties apstākļiem, kas mainījās teju pa stundām, līdz ar to, arī konferences programmā bija izmaiņas.

Pieslēdzoties  konferencei,  Youtobe  platformā redzu vēl 255 adresātus, kas nav skatītāju kopskaits, jo daudzviet  konferencei tiešsaistē svinīgi seko sievietes, kas to dara vairākas kopā.

Rīts sākas ar jaudīgu slavēšanu – visas dienas garumā draudzes Mājvieta telpās uz  pavasarīgi pušķotās skatuves atdevīgi muzicē Āgneskalna Baptistu  baznīcas slavētājas – Džanete, Gunta, Anna un Elza – pateicība.

Konferenci ar dedzīgu uzrunu un lūgšanu, aicinot ikkatru nebūt kūtrai, pamatojoties uz 4 Rakstu vietām par šo tēmu, atklāj Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja Agnese Megne.

Rom.12:11 “Savā darbā neesiet kūtri, eset dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam”

Soģu 18:9 “ Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri iet, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā”

Pret kūtrumu, sperot soli ticībā, liekot lietā savu  atbildības daļa, celties, doties, rīkoties.

Neesiet kūtri iet, lai saņemtu.

Agneses lūgšana par konferences klausītājām:

Jēkaba 1:19 “Zinait, mani mīļie brāļi/māsas: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties

Agneses mudinājums runātājām 2. Laiku 29:11 “Tad nu, mani dēli (un meitas), neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu  Viņa priekšā un Viņam kalpotu

Konferencē ar savas dzīves kādu mazu fragmentu dalījās 8 Dieva izraudzītas, šai dzīvē dažādus pārbaudījumus pieredzējušas sievietes, tās bija patiesuma pilnas, dziļas liecības.

  Konference šoreiz sadalīta 3 blokos,

  1. GRŪTĪBĀS PIEDZĪVOTĀ DIEVA ŽĒLASTĪBA

Pirmā ar savu stāstu dalījās  Debora Borbo, misionāre, Džonotana sieva un meitiņas Lauras mamma, kura jau vairākus gadu desmitus dzīvo pārmaiņus Grobiņā un Kanādā, teicami iemācījusies latviešu valodu, no Deboras strāvo gaiša, rimta pazemība.

IEPAZĪT DIEVA ATVĒRTĀS ROKAS.

Debora stāsta par māceklības skolu Norvēģijā, kur katras dienas plāns tika izstāstīts tikai konkrētā dienā pēc brokastīm,  dalībniekiem bija jāuzticas, ka par viņiem tiks gādāts, tas mācīja augt paļāvībā, atmest kontroli, labāk saprast, ko nozīmē uzticēties Dievam, ne savam spēkam.

Mt.6:33 “Dzenieties papriekš pēc  Dieva valstības, tad jums visas lietas tiks piemestas

Dievs Deboru mierinājis ne tikai kā tēvs, bet arī kā māte.

Ps. 145:9,16 Viņš par sevi saka, ka Viņš atver savu roku un labsirdībā gādā par visiem radījumiem.

Dieva rokas bija atvērtas Deboras vajadzībām, atlika atvērt roku Dievam, pārvarēt bailes un neziņu un nespēju atdot Dievam kontroli atsevišķās jomās…

Neturēt Dieva svētības sažņaugtā plaukstā, turēt plaukstu atvērtu un ļauties svētību plūsmai paļāvībā. 

Debora kādā brīdī ticībā nolēma atvērt savu roku Dieva gādībai plašāk.

Slavēt Dievu sāpēs un neziņā.

  1. Kor. 12:9 “Tev pietiek ar manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās

Debora  zin, Kas viņu  ved un, ka Viņš īsteno savu gribu viņas  dzīvē. 

Viņš saņems godu un tas būs man par svētību.

Neziņa un nespēks tik vienkārši nebeidzas, bet Deboras uzticēšanās Dievam turpina arvien pieaugt.

Dieva rokas ir labsirdīgi atvērtas, lai gādātu arī par tavām vajadzībām.

Nākamā runātāja ir Linda Kalniņa.

Ārēji trauslā, dzīvesgudrā Linda jau 26 gadus ir mācītāja sieva, 5 bērnu mamma, dažādu plašas amplitūdas mēroga  pasākumu organizatore draudzē un darbā.

KĀ MAN BŪT PAŠAI UN REIZĒ SVĒTAI?

139. psalms “Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija nevienas

Kā nepazaudēt sevi starp dažādajām lomām, ko dzīvē nākas pildīt?

Kā, esot pašai, un neesot perfektai, tuvoties svētumam, uz ko aicina Raksti?

Kas paliks no tevis, kad bērni izaugs, kad beigsi savu veiksmīgo karjeru? Kas būsi, ja Tavu kalpošanu draudzē ieņems kāds cits?

Kas būsi, ja Tava laulība izjuks vai nāksies zaudēt dzīvesbiedru?

Kā Tu sevi stādīsi priekšā vai uzlūkosi sevi pati?

Linda tic, ka daudzām ir atbildes uz šiem jautājumiem, bet gan jau ir arī tādas, līdzīgi kā Linda, kas ilgi sev neuzdeva šādus jautājumus, pieņemot to, ka viss, ko daru, un daru ar vislielāko atdevi, definē arī to, kas es esmu.

Bet kas es esmu bez visām tām lomām, ko dzīvē pildu, vai apzinos savu patieso būtību un to, kam tieši Dievs šajā dzīvē mani ir aicinājis?

Pēc kāda pavisam īpaša Dieva pamudinājuma, ko Linda sadzirdēja  dzejas rindās, atbildes meklējot, Dievs Lindu saveda kopā ar kādu katoļu klostermāsu, kuras  ieteiktos Svētā Lojolas Ignācija garīgos vingrinājumus, Linda pildījusi 9 mēnešus. Tas bijis garīgi transfomējošs laiks, pārvarot un analizējot sevi, rūpīgi klausoties Dieva vārdā, pamazām atmetot godkāri, lepnību, iztapšanu standartiem, sevī.

Dzīšanās pēc atzinības cilvēku priekšā, neļauj pieaugt.

Linda saka, ka arvien vairāk saprot, ka cilvēks daudzmaz spēj saprast sevi vien tad, ja kļūst pazemīgs – kad atzīst savu mazumu iepretim Dieva mīlestības lielumam, kas aicina ļauties viņa pārveidojošajam spēkam.

Trapistu mūks Tomass Mērtons teicis, Linda to citē sieviešu dzimtē – “Patiesībā mans svētums pastāv tajā, ka esmu es pati, un beigu beigās tavs svētums nekas nebūs manējais un mans nekad nebūs tavējais, ja nu vienīgi pilnīgā mīlestības un žēlastības kopībā”

Tāpēc pašas  svētums un pestīšana īstenībā ir atkarīgi no tā, vai mēs katra izdibināsim, kas esam un atklāsim savu īsto patību.

Lindas vēlējums – esiet svētītas un svētas, mīļās!

  1. konferences sadaļu noslēdz – mamma dēlam Pēterim, sieva vīram Jānim, rakstošā žurnāliste ar  skaisti sulīgu alta tembru –Agnese Meiere.

DZĪVOT AR APKĀRTĒJO SPRIEDUMU :”TU BOJĀ SEV DZĪVI”

Agnese mums izstāsta teju visu savu dzīvi. Ar savu vīru Agnese ir kopā nu jau 30 gadus, viņi iepazinušies, kad Agnesei bijuši vien 13 gadi un viņas divatā ar draudzeni ākstoties zvanījušās par telefonu, ikreiz vaicājot Jāni, un reiz, meitenēm par lielu pārsteigumu, pie klausules tiešām atsaucies Jānis. Pamazām sekojušas garas telefona sarunas, neveikla klusuma pilna pirmā tikšanās, garas, visu pasakošas vēstules un pakāpeniska iemīlēšanās Jānī, kurš bija un ir ratiņkrēslā.

Laimīgā Agnese, cerēto apsveikumu un laba vēlējumu vietā, saņēmusi neizpratni, noliegumu, žēlošanu un pat ignoranci. Bet, apmeklējot psihoterapeitu, Agnesei bijis jāatbild uz jautājumu – Kāpēc Tu apprecēji vīrieti ratiņkrēslā? Un, lai gan Agnesei nav bijušas šaubas par abu mīlestību, tomēr nākusi prātā atbilde – “Jo viņš nevar mani pamest” – te saknes rodamas bērnībā, kad Agnesei agri nomiris ļoti mīlētais vectēvs, tad tēvs aizgājis no ģimenes un visbeidzot šķitis, ka arī mamma meitu pamet, jo devusies strādāt uz citu pilsētu, tādējādi vairojot pamestības sajūtu. Bet Agnese lūgšanās radusi skaidru atbildi, ka, Dievs viņai devis brīnišķu dāvanu, ka nekas ko Dievs dod nav puspabeigts vai nepilnīgs, ka, neskatoties uz sabiedrības aizspriedumiem, Agnese kopā ar Jāni ir piedzīvojusi dzīves bēdīgākos un priecīgākos brīžus. 38 gadu vecumā pēc ilgstošiem mēģinājumiem palikt stāvoklī, Agnese pilnībā atdevusi savu dzīvi Dievam – līdz kaulam piedzīvojot pārliecību – lai notiek Tavs prāts, ne manējais, sajūtoties brīva, apzinoties, ka Dievs Tevi nekad nepametīs un ar Tevi tik un tā notiks pats labākais.

Agnese palika stāvoklī un 5 gadus ir dēla Pētera mamma. 

Vīrs Jānis bez mitas lūdzis un lūdz Dievu par savu Agnesi, ir mierīgs, stabils un iedrošinošs, nav neviena, kas Agnesi saprastu labāk.

Noslēdzot savu stāstu, Agnese saka, ka, par spīti cilvēcīgiem spriedumiem, tā nav nolemtība – tā ir Dāvana un laime.

Konferences otrais bloks – 2 sieviešu stāsti

DROSME VADĪT – TAVS SPĒKS MANĀ NESPĒKĀ

Vispirms mūs uzrunā allaž žilbinošā, pazemīgā Daila Romāne

Vai ir iespējams izveidot veiksmīgu karjeru lielā starptautiskā uzņēmumā, nenodarot pāri sev un savai ģimenei, bērniem?

Daila dalās ar dziļi personiskiem pārdzīvojumiem, kas viņu ved arvien lielākā ticībā un paļāvībā.

Ka slēpjas aiz koši sarkanās nagu lakas?

Daila mudina mūs paskatīties uz savam rokām un pārdomāt, ko mēs ar tām darām?

Nolupušai nagu lakai var uzklāt jaunu kārtu, virspusēji nepamanot skrambu zem tās..

Bet vai biznesā rūp, kā Tu jūties?

Neatkarīgi no nagu lakas kārtām, biznesa vidē Tev ir jāspīd un jābūt pamanāmam tam, ko pārliecībā saki, arī situācijās, kad jūties pilnīgi salauzta.

Svarīga ir laika kvalitāte, nevis ilgums, ko pavadi ar bērniem, ar ģimeni…

1.Kor.10:13 “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcisks pārbaudījums, Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri pār jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Ja nāk pārbaudījums, tātad es to varu panest, tātad man šis krusts ir jānes. 

Dailai Dievs devis daudz spēju – spēju vadīt, spēju saprast ciparus, pārvaldīt  finanses, spēju runāt, spēju pārliecināt. Dievs Dailai  devis bērnus, devis spēju un  piedošanu, spēju un žēlastību.

Kad jums, māsas, ir grūti strādāt, apvienot to ar ģimeni, ar laulību, ar atkarībām, ar visu, ar ko jūs dzīvē saskaraties – atceraties  – Dievs ir uzticīgs,  Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām!

Tālāk ar savu pieredzi dalās trauslā un vienlaikus spēcīgā, superradošā Sandra Žogota, kura ar mājturības pedagoģes zināšanu bāzi jau padsmit gadus strādā starpsienu ražošanas uzņēmumā, vīriešu vidē.

Kad cilvēcīgie spriedumi, likumsakarības un loģika kapitulē Dieva loģikas un likumsakarību priekšā, jo tur ienāk DIeva žēlastība, kas nav cilvēku prātam aptverama. Lai cik mēs katrs atsevišķi un kopā būtu gudri un pieredzējuši, mums ir limits un mēs nekad neaizsniegsim to plašumu un varenumu, kas ir mūsu Debesu Tēvam.

Sandra augusi ne visai labvēlīgā vidē,  paagri zaudējusi abus vecākus, bet ir pateicīga Dievam par savu dzīves ceļu.

Dievs Sandrai devis augstas darbspējas, gudru saprašanu, bet devis arī fizioloģiskas nepilnības, par kurām Sandra saka – tas tādēl, lai viņa nekļūtu pašpietiekama un iedomīga, Sandra visam gājusi cauri Viņa vadībā.

Sal. pam. 3:5 “Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību

Vadīt firmu nav bijis Sandras plānos, tas bijis Dieva nodoms un Sandra ir pārliecināta, ka Dievs vada uzņēmumu un viņa ir tikai Dieva iecelta darbiniece.

Reiz,  situācijā, kad cilvēcīgi šķitis, ka esi visu izdarījis, bet kāpēc nav un nav rezultāta, Sandra lūgusi Dievam konkrētu līgumu par konkrētu produktu un Dievs atbildējis, nostiprinot pārliecību, ka Dievs visu kontrolē. 

Cilvēku loģika Sandras darbā Dieva loģikai kapitulējusi vairākkārt.

Kādā citā krīzes posmā, kad uz lūgšanām nav bijis atbilžu, iezogoties aizvainojumam, Sandra sapratusi, ka vairs neko nelūgs, bet tikai pateiksies.

Tā Sandra, braucot 20 minūšu  ceļu uz darbu, skaļā balsī Dievam pateikusies par visu, visu un noticis, ka Sandrai iestājies pilnīgs miers, tas, kas augstāks par jebkuru saprašanu. Darba lietas lēnām sāka kārtoties un risinājās ātrāk, kā cilvēka prāts bija prognozējis.

Tai laikā Sandra sapratusi, ka Dieva svētības nav tikai mums patīkamais, ka svētības ir arī tās, kuras mums sākotnēji šķiet sāpīgas, ka pateicībai ir jāiet pa priekšu visās lietās.

Rom.8:28”Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, jo tie pēc Viņa labā nodoma aicināti

Labs  salīdzinājums  – arī puķes nevar uzziedēt bez mēslojuma.

Dievs mūs veido savā žēlastībā.

Šī dzīve ir ģenerālmēģinājums ceļā uz Tām Mājām – neuzņemsimies Dieva lomu.

Esmu šeit, lai mācītos  no Viņa pašu galveno – mīlēt – mīlēt cilvēkus un Dievu. 

Seko slavēšana un dziedinoša pielūgsme un pēc pusdienu pauzes  seko lūgšana un konferences 3. daļa – 

NO BEZCERĪBAS UZ CERĪBU

CIEŠANU SPĒKS – Lilija Geža, četru, ar sirdi dzemdētu bērnu mamma, adoptētāja, atbalsta centra “Tilts” supervizore, uzņemošo ģimeņu  atbalsta grupu vadītāja, mentore.

Neauglība. Diagnoze vai iespēja.

Gatavojoties konferencei, Lilija vaicājusi dēlam, kas ir tas galvenais, kas viņai būtu jāpasaka un dēls teicis: 1. Dievs vienmēr ir ar mums

2. Dievs mūs vienmēr sargās

Lilijas saulaino, mīlestības bērnību pārtrauca mammas došanās mūžībā, kad Lilijai bija tikai 5  gadi. Lai sevi emocionāli pasargātu, Lilija iestāstīja sev, ka mamma ir devusies prom un noteikti atgriezīsies, tā Lilija dzīvoja līdz 19 g.v., piedzīvojot arī vardarbību.

Kad šķita, ka viss, nu ir gana, Lilija dziļi sirdī sadzirdēja spēcīgu Dieva mīlestības balsi: “Man ir īpašs  plāns Tavai dzīvei”.

Toreiz to nebija viegli pieņemt, lai arī Lilja lasīja Bībeli un ticēja, ka eksistē dziļa mīlestība.

13 gadu vecumā Lilita deva Dieva privātu svētsolījumu, ka velta savu dzīvi kalpošanai Viņam,

vēlāk Lilita kristījās un tiešām kalpoja Dievam, strādājot ar bērniem no soc. riska ģimenēm, ar bezpajumtniekiem.

Tad Lilija satika savu lielisko vīrieti – izlūgtu no Dieva un ļoti vēlējās bērnus, bet tie nepieteicās vairākus gadus. No Dieva saņemot vēsti,  ka bioloģisko bērnu viņiem nebūs, iestājās dusmas, bija smagi to pieņemt, taču atkal Dievs teica “Man ir īpašs  plāns Tavai dzīvei”.

Tā Lilija un vīrs nonāca adopcijas rindā un nu viņiem ir 4, ar sirdi dzemdēti bērni.

Izejot cauri sēru procesam, Lilija ir sapratusi, ka neauglība nav sods, ka Dievs mums katrai devis brīnišķu iespēju –  nest pasaulē mīlestību. Tu vari būt audžu mamma, ņemt bērnus viesģimenē, Tev var būt krustbērni, garīgie bērni u.c.

Lilija citē Māti Terēzi: “ Kungs, kad esmu neapmierināta, dod man kādu, kuru es varētu mierināt, kad man nav laika, dod man kādu, lai es uz brīdi varētu tam palīdzēt”

Sāpju un ciešanu brīžos, kad ir smagi un, iespējams, nejūti Dieva mīlestību,  ir ārkārtīgi svarīgi turpināt kalpošanu caur maziem darbiņiem.

Mūsu ciešanas nevar būt par iemeslu mīlestības trūkumam.

Lilijai svarīgs ir individuālais laiks ar Dievu – lūgšanas, Dieva vārda apcere, tā Kunga patvērums.

Viņš ir vienīgais, kad var mums dot šo patieso mieru un ļaut mums spīdēt pasaulei.

Mūsu ciešanas ir ekskluzīva iespēja ciest kopā ar Kristu, krustā sisto, lūdzot par kādu un veltot ciešanas viņam. Dievs ir teicis – Nāciet pie manis visi, es jūs atspirdzināšu.

Lai Dievs jūs bagātīgi svētī un stiprina un izlej savu mīlestību pār jums! Amen.

KĀ ZAUDĒJUMS IZMAINA CILVĒKU? 

Dita Svarupa, fotogrāfe, divu dēlu mamma, no 14 g.v. darbojas mūzikā gan kā solo māksliniece, gan  grupā “Divas takas”, kalpo Rīgas sv. Pāvila luterāņu draudzē.

Kad Ditai bija 23 gadi, viņas acu priekšā, draudzes jauniešu izbraukumā, dziļos laukos, nomira viņas vīrs, viņa sirds apstājās 10 minūšu laikā no elektrības trieciena.

“Cel augšā” – Dita sauca Dievam, taču brīnums nenotika….

Iesākumā Dita vienkārši funkcionēja, bez jebkāda pamata, bez drošības, bez nākotnes redzējuma. Bija grūti pieņemt faktu, ka esi vientuļā mamma, jebkādas jūtas bija nobloķējušās. nebija vēlmes ieguldīties bērnos, jo tas taču bija jādara kopā ar vīru…

Bija milzu vientulības sajūta, vainas apziņa, riebums pašai pret sevi.

Pēc 10 mēnešu mocībām pašai ar sevi, Dievs  Ditai deva pārdabisku spēku piedot sev, pēc gara monologa Ditai radās arī dziesma “Es piedodu tev”, ko vari  noklausīties Ditas Youtobe kanālā.

Dita dzīvoja ar bailēm būt par nastu, bailēm izgāzties audzinot bērnus, bailēm iemīlēties, bailēm uzsākt attiecības un tās pazaudēt…bija arī vēlme sevi sodīt, neļaujot atlaist sāpes.

Ditas plānā bija sevi mocīt skumjās 7 gadus, aizverot jebkādu iespēju iejaukties Dievam.

Dita jutās nesaprasta, jo sērās cilvēks ir ļoti  jūtīgs un visu skata caur  zaudējuma prizmu.

Dita zināj un juta,  ka Dievs visu redz, bet tai pat laikā likās, ka Viņš ir tālu.

Viņš pieveda īstos cilvēkus īstajā laikā.

Dita lūdza pēc vadības un gudrības, bet bija klusums….

Pēc ilgāka laika Dita spēcīgi  sajuta, ka Dievs viņai ļauj vienkārši būt. Dievs, līdzīgi kā vecāki redzot, kā bērns sper pirmos soļus, priecājās par Ditas soļiem, VIņa rokas bija gatavs ķert Ditu krītam, piecelt, ja bija jau nokritusi… DIta redzēja un juta Dievu kā milzīgu Mīlestību un Pacietību. Viņš nebija prasīgs, nesteidzināja, vienkārši bija līdzās…tikai daudz citādāk, nekā Dita to bija iedomājusi.

DIevs esot pārveidojis Ditu līdz nepazīšanai, vienīgais, ko Dita atpazīstot no vecā cilvēka ir viņas dziedošā balss.

Ļaušanās atvieglojusi Ditas  ceļu dziedināšanai.

Ef. 5:13 “Viss, kas tiek gaismā celts…. ir gaisma

Nebēdz, neizvairies, nepaturi visas sāpes sev, neatstāj neko neatklātu, cel gaismā, tas prasa lielu drosmi un lielu smagu darbu ar sevi.

Un vēl ir svarīgi, ka tev ir līdzgaitnieks – PIETIEK AR VIENU VIENĪGU CILVĒKU, LAI SAJUSTOS DROŠI…

Dita visu šo laiku veldzējusies slavas dziesmās un bezvārdu lūgšanās, kuras izdejojusi kopā ar Dievu, ignorējot apkārtējos.

Vēl Dita raksīja un dalījās ar savām pārdomām Instagram kontā, radot tēmturi #ditaspārdomas

Noliedzot profesionālu palīdzību vari kļūt par apgrūtinājumu apkārtējiem, darbs pie dvēseļu kopējas palīdzēja tīrīt brūces un rast brīvību Dievā.

Kopš zaudējuma pagājis vairāk kā pusotrs gads un rēta ir teju iztīrīta, Dievs ir ar Ditu bijis visu šo laiku, pārveidojot Ditas sirdi un ļaujot jēgpilnāk dzīvot šo dzīvi.

62.Ps.9. “Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņam savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums.” Āmen.

CAURI NĀVEI UZ DZĪVĪBU – Arta Lāce, Dieva ļoti mīlēts cilvēks, 3 bērnu mamma, žurnāliste.

Arta mūs uzrunā videoliecībā, jo saslima tieši konferences rītā, tomēr bija gatava dalīties ar savu stāstu attālināti. Pateicība.

Ceļš caur nāves vārtiem uz brīvību – uz satikšanos ar Dievu.

Pirms 6 gadiem, grūtniecības 7. mēnesī, gaidot jaunāko dēlu, Artai atklāja akūtu leikēmiju – strauji progresējošu asins vēzi, bija slimas 80% asins šūnu.. Ārste teikusi, ka slimība ir ārstējama, šiem vārdiem Arta pieķērusies. Ticis nozīmēts ķeizargrieziens un puika, paldies Dievam,  aug sveiks un vesels.

Bijis tiešām smagi, Arta maz ko atceras no tā laika, taču pārsteidzošākais bijis lielais neaprakstāmais miers, kas ienācis tai bezspēkā, pazudušas bailes, izgaisušas raizes, kas notiks ar bērniem, bijusi pāŗliecība, ka ar bērniem viss būs labi, arī, ja Arta aizies.

Artas mamma bijusi blakus, arī tas šķitis mierinoši – pasaulē ienākam caur mātes miesām un arī aizejot mamma bija blakus. Arta sklaidri sapratusi, ka ATGRIEŽAS.

Arta izķepurojās, sekoja vairāki ķimijterapijas kursi, slimība apstājās un atgriežoties mājās, Arta kļudaini pieņēma lēmumu atgriezties vecajā dzīvē, veicot dažus uzlabojumus- veselīgāk ēst, vairāk sportot, tomēr slimība atgriezās un ārsti lielas cerības neviesa.

Atgriežoties slimnīcā, Arta piedzīvoja neciešamas sāpes un salūztot kļuva atklāta pret Dievu, konkrēti vēršoties pie Viņa ar savām sāpēm, dusmām, līdzšinējo neticību, ka Dievs viņu tiešām mīl. ”Lai notiek Tavs prāts” bija Artas lūgšana un Arta sajuta Dieva tuvumu – tādu varenību un bijību, ne bailes. Arta tikusi pacelta Tabora kalnā.

Atgriežoties mājās, realitāte bija nervu sabrukums un bija jālemj par  šūnu transplantāciju. Arta to nevēlējās un lūdzot pēc padoma, Dievs atbildējis ar jautājumu – “Kas Tev šobrīd ir vissvarīgākais?

Arta sapratusi, ka ne jau nodzīvot ilgāk par katru cenu, bet PAVADĪT LAIKU AR SAVU ĢIMENI, AR TIEM, KO MIĪLI.

Arta saņēmusi dvēseles dziedināšanu ejot psihoterapijas kursu pie ticīgām ārstēm, saņēmusi arī atziņu, ka ir laba diezgan, ka Dieva mīlsetība nav kaut kas, kas jānopelna, tā nāk komplektā ar Dzīvību.

Dievs ir visu laiku kopā ar Artu!

Pēc šūnu transplantācijas bijušas smagas komplikācijas un kādu dienu Arta sajutusi spēcīgu, mīlošu, drošības pilnu apskāvienu, it kā tēvs un māte reizē viņu apskautu, Arta izjutusi svētlaimi, atsaukusies šai mīlestībai ar visu savu būtību. Tai brīdī Artai austiņās skanējusi dziesma ar vārdiem Benedictus qui venit in nomine Domine, kas nozīmē – Svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā un tie ir vārdi, Jēzum ienākot Jeruzalemē.  Pats Dievs bijis apskaut Artu.

Atļauj Dievam sevi mīlēt.

Sakāve ir svētība, arī satikšanās ar nāvi ir svētība, jo tā ved uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.

Mēs katra esam kā pērlīte Dieva vērtās krellēs un katrai ir īpaša nozīme, jo mēs katra esam īpaša.

Dzīvība ir mīlestība un Dieva žēlastība ir mīlestība.

Arta vēl mums katrai piedzīvot šo mīlestību.

Pateicība Dievam.

Šogad konferences pievienotā vērtība bija daudzo sieviešu atsaucība mudinājumam sapost vietu, kur esi, radīt  svētkus tur, kur klausies konferenci – saposties  pašai, sarūpēt ziedus, kādu kārumu,  iemūžināt šo brīdi foto un atsūtīt to konferences dalībnieču grupā. Viena dalībniece atklātas izlozes ceļā tika pie Drosmas Baltrumas no “Douglas Latvija” sarūpētas sievišķīgas dāvanas. Pateicība.

Un noslēdzošā daļa – sieviešu kopābūšana, sarunas un lūgšanas Zoom istabiņās, uzsākot jaunas draudzības, atsvaidzinot senākas saites vai vienkārši lūdzot kopā šeit un tagad. Pateicība.

Paldies visai čaklo skudriņu komandai par sarūpētajiem svētkiem. Paldies Maritai Zvanai iepriekšējā gada runātājai, kura bija sarūpējusi šī gada runātājām pašas gatavotus kremiņus.

Pateicībā par piedzīvoto,  pārdomās par konferenci dalījās Kristīne Barkovska no Āgenskalna baptistu draudzes.

Aktuāli

Konferences PROGRAMMA – Sieviete. Dzīve. Jēzus



10.00. – 10.30 Atklāšanas uzruna un pielūgsme – Agnese Megne, Džanete Tabaka

1.BLOKS Grūtībās piedzīvotā Dieva žēlastība
10.30 – 10.45 Iepazīt Dieva atvērtās rokas – Debora Borbo
10.45 – 11.00 Kā būt man pašai un reizē arī svētai? – Linda Kalniņa
11.00 – 11.15 Dzīvot ar apkārtējo spriedumu – Tu bojā sev dzīvi – Agnese Meiere
11.15 – 11.30 Slava un pielūgsme

2.BLOKS Drosme vadīt – Tavs spēks manā nespēkā
11.30 – 11.45 Vai ir iespējams izveidot veiksmīgu karjeru lielā starptautiskā uzņēmumā, nenodarot pāri sev un savai ģimenei, bērniem? – Daila Romāne
11.45 – 12.00 Kad cilvēcīgie spriedumi, likumsakarības un loģika kapitulē Dieva loģikas un likumsakarību priekšā. – Sandra Žogota
12.00 – 12.15 Vai darbs ir kalpošana un kalpošana ir darbs? – Rasa Cirvele

12.15. – 13.00 Pandēmijas laiks un Dievs – saruna – Agnese Spura, Lāsma Ašme, Agnese Megne

13.00 – 14.00 PAUZE
14.00 – 14.30 Slava un pielūgsme

3.BLOKS No bezcerības uz cerību
14.30 – 14.45 Ciešanu spēks – Lilija Geža
14.45 – 15.00 Cauri nāvei uz dzīvību – Arta Lāce
15.00 – 15.15 Kā zaudējums izmaina cilvēku? – Dita Svarupa

NOSLĒGUMS
15.15 – 16.00 Lūgšanās vadīta deja. Slava un pielūgsme – Māsa Diāna

Noslēgums – Agnese Megne

16.00- Iespēja palikt Zoom istabās


Muzikālā kalpošana – Džanete Tabaka ar pavadošo grupu (Rīgas Āgenskalna Baptistu draudze)

Aktuāli

Iepazīsties ar konferences SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS 2022 runātājām

Daila Romāne

Daila ir profesionāla vadītāja vairāk kā 20 gadus, mamma diviem pieaugušiem bērniem (31 un 25 gadi), sieva vīram, kas izlūgts no Dieva.

Ik dienu mācās – vispirms paļauties uz Dieva vadību, – un savu pieredzi un zināšanas ir gatava dod tālāk: darbā un mājās, Āgenskalna Baptistu draudzē, LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības māceklības programmā “Sieviete sievietei”.

Daila konferencē runās par to, vai ir iespējams izveidot veiksmīgu karjeru lielā starptautiskā uzņēmumā, nenodarot pāri sev  un savai ģimenei, bērniem.


Rasa Cirvele

Vai darbs ir kalpošana un kalpošana ir darbs?

No bērnības esmu draudzē kopā ar savu ģimeni, un esmu pārņēmusi zināmu daļu manas ģimenes pieredzes būt draudzē un kalpot. Neatceros tādu dzīves posmu, kur es būtu gājusi bez Dieva; ir bijušas kādas „dumpinieciskas” izvēles, bet man toreiz nelikās, ka Dievam tas nepatīk, lūdzu Dievu arī par to, lai labi izdodas mana buntošanās.

Cik tad patiesībā tālu ir robeža starp darbu un kalpošanu, un cik tālu ir robeža starp kalpošanu un darbu? Man patīk mans darbs un patīk mana kalpošanas sfēra, bet mani neaizrauj ne viena, ne otra lieta, ja es tai neredzu dziļāku tālejošu ietekmi par kādu foršu pabeigtu projektu, kur varu pievilkt ķeksīti „padarīts” vai klikšķi kontā.


Lilija Geža

CIEŠANU SPĒKS.

Četru, ar sirdi dzemdētu, bērnu mamma (adoptētāja), AC “Tilts” supervizore, uzņemošo ģimeņu atbalsta grupu vadītāja, uzņemošo ģimeņu mentore.

Piedzīvotās ciešanas ir svētība vai Dieva sods? Kāds ir ciešanu spēks mūsu dzīvē. Neauglība – diagnoze vai iespēja.


Linda Kalniņa

Kā būt man pašai un vienlaicīgi arī svētai?

Parasti pirmais, ko ar mani iepazīstinot, saka: mācītāja Krista Kalniņa sieva. Tāda esmu nu jau 26 gadus.  Mums ir pieci bērni un pieredze, kā kopā pārvarēt izaicinājumus, ejot cauri attiecību un veselības krīzēm, mainot profesijas, dzīvesvietas un draudzes. Par katru no šiem gadiem varētu uzrakstīt grāmatu.

Tomēr es esmu radīta un pastāvu arī ārpus tā, kas raksturo mani kā sievu, mammu un kādas profesijas pārstāvi. Vai pazīstu sevi ārpus lomām, ko pildu, un vai zinu, kāds ir manas dzīves uzdevums? Dalīšos ar atziņām, ko, esmu atradusi, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, un kas man dod brīvību būt pašai un reizē būt arī svētai.


Dita Svarupa

Kā zaudējums izmaina cilvēku?

Dita ir divu dēlu mamma, fotogrāfe. Jau no 14 gadu vecuma darbojas mūzikā gan kā solo māksliniece, gan kā soliste grupā “DivasTakas” un kalpo Rīgas Pāvila luterāņu draudzē. Dzīvo ar pārliecību, ka viss, ko ceļ gaismā un ko apspīd gaisma, ir gaisma.”

Tomēr, ko darīt, kad gaisma izdzisusi un trūkst jebkādas vēlmes to no jauna iedegt?


Sandra Žogota

Sandra savu profesionālo izglītošanos sākusi ar mājturību un tad ar pedagoģiju, bet sirdī sapņojusi par arhitektūru, tā arī līdz tam nenonākot. Tagad nu jau vairāk kā 15 gadus, Sandra ir uzņēmēja– starpsienu ražošanas sfērā, kas liek sadarboties ar būvniecības nozari, kas  netuvu nav mākslinieciski gaisīga, bet drīzāk skarba.

Sandra konferencē dalīsies par to, kā cilvēcīgie spriedumi, likumsakarības un loģika kapitulē Dieva loģikas un likumsakarību priekšā.


Agnese Meiere

Agnese ir mamma dēlam Pēterim un sieva Jānim. Vairāk nekā 20 gadu strādā par žurnālisti. Ar savu vīru Jāni, kurš ir ratiņkrēslā, Agnese iepazinās trīspadsmit gadu vecumā pa telefonu. Vairāk nekā pusgadu abi runāja pa telefonu, arī pēc tikšanās klātienē turpināja sarunāties – ne tikai aci pret aci, bet arī vēstulēs. Kad pēc dažiem gadiem abi nolēma apprecēties, daudzu apkārtējo spriedums bija viennozīmīgs – Agnese bojā sev dzīvi.  


Arta Lāce

Cauri nāvei uz dzīvību

Gaidot jaunāko dēlu, trīs bērnu māmiņai Artai Lācei tika atklāta akūta leikēmija – asins vēzis. Tā sākās ceļš, kurā viņa piedzīvoja ne vien izmisumu, neizturamas sāpes un nāves elpu pakausī, bet arī satikšanos un patiesu tuvību ar Dievu. Neskatoties uz nelabvēlīgu prognozi, Arta dzīvo un savu pieredzi cenšas pārvērst auglīgā mēslojumā, lai palīdzētu citiem. Viņa ir veselības jomas žurnāliste un darbojas vēža pacientu atbalsta organizācijā Onkoalianse. «Paradoksāli, bet smagā slimības pieredze viennozīmīgi ir ar pozitīvu bilanci. Tieši tur, savas dzīves vislielākajā tumsā – aci pret aci ar sāpēm un nāvi, es beidzot atļāvu Dievam sevi mīlēt,» saka Arta.


Debora Borbo

Iepazīt Dieva atvērtās rokas

Debora Borbo Latvijā dzīvo kopš 1993. gada, kad abi ar vīru atsaucās aicinājumam kalpot Latvijas cilvēkiem. Kopā ar savu vīru Džonatanu viņi ir bijuši iesaistīti draudžu dibināšanā, mācekļošanā, un vadītāju apmācībā. Abiem tuva ir dziedināšanas kalpošana, kā arī vecāku izglītošana un atbalsts, attīstot “Biblical Parenting University” kalpošanas attīstību Latvijā. Viena no pamanāmākajām lietām ir grāmatas “Vecāki. Emocijas. Bērni.” izdošana. Viņu dzīve ir starp Grobiņu un Kanādu.

Dieva iepazīšana caur trauksmi un  neziņu..

Debora konferencē dalīsies par neziņu, trauksmi un uzticēšanos Dieva plānam viņas dzīvē.


Aicinām Tevi uz LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības ikgadējo konferenci, kas šogad notiks tiešsaistē no Rīgas baptistu draudzes “Mājvieta”, slēgtā grupā, YouTube platformā.

Tev būs iespēja dzirdēt vairāku sieviešu iedvesmojošas uzrunas un liecības, kopā slavēsim un pielūgsim Dievu.Konferences noslēguma daļā, kas notiks Zoom platformā, būs arī laiks sadraudzībai. Dalīsimies mazākās grupās, lai pārrunātu dzirdēto un aizlūgtu viena par otru.

Konference notiks 19. februārī, plkst. 10.00 – 17.00.Pieslēgšanās no plkst. 9.50

  • Piesakies līdz 05.02.2022. par izdevīgāko cenu – 10 EUR.
  • Dalības maksa pēc 05.02.2022. būs 15 EUR.
  • Piesakoties konferences rītā, dalības maksa 18 EUR.

Ja no Tavas mājsaimniecības skatīsies vairākas sievietes, priecāsimies par ziedojumu no katras skatītājas.

Reģistrācija pabeigta, ja aizpildīts pieteikums un veikts ziedojums uz anketas beigās norādīto bankas konta numuru – https://ej.uz/SKAkonference2022

Papildus informācija rakstot ska@lbds.lv

Aktuāli

SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS

Aicinām Tevi uz LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības ikgadējo konferenci, kas šogad notiks tiešsaistē no Rīgas baptistu draudzes “Mājvieta”, slēgtā grupā, YouTube platformā.

Tev būs iespēja dzirdēt vairāku sieviešu iedvesmojošas uzrunas un liecības, kopā slavēsim un pielūgsim Dievu.

Konferences noslēguma daļā, kas notiks Zoom platformā, būs arī laiks sadraudzībai. Dalīsimies mazākās grupās, lai pārrunātu dzirdēto un aizlūgtu viena par otru.

Konference notiks 19. februārī, plkst. 10.00 – 17.00.

Pieslēgšanās no plkst. 9.50

• Piesakies līdz 05.02.2022. par izdevīgāko cenu – 10 EUR.

• Dalības maksa pēc 05.02.2022. būs 15 EUR.

• Piesakoties konferences rītā, dalības maksa 18 EUR.

Ja no Tavas mājsaimniecības skatīsies vairākas sievietes, priecāsimies par ziedojumu no katras skatītājas.

Reģistrācija pabeigta, ja aizpildīts pieteikums un veikts ziedojums uz anketas beigās norādīto bankas konta numuru – https://ej.uz/SKAkonference2022

Papildus informācija rakstot ska@lbds.lv

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Ko īsti nozīmē mīlēt grēcinieku nevis grēku?

Bībeles stunda

Kārlis Baštiks, sludinātājs

Foto: no personīgā arhīva

Mīlēt grēcinieku nevis grēku – ļoti bieži dzirdēta doma, un tiek pat uzskatīts, ka šādu teikumu var atrast Bībelē. Tā gluži nav, jo Bībelē nekur nav rakstīts “mīli grēcinieku, bet nemīli grēku”. Tomēr Bībelē parādās abas šīs domas. Ir svarīgi mīlēt grēcinieku, un ir svarīgi nemīlēt un pat nīst grēku. 

Katram ir savi izaicinājumi: vienam grūtāk mīlestībā pazemoties un kalpot, otram – pateikt patiesību par grēku. Tāpēc vispirms apskatīsim Dieva attieksmi gan pret grēciniekiem, gan pret grēku un tad mūsu attieksmi. Uzreiz pateikšu, ka bez Kristus pašā centrā ne mūsu attieksme pret grēcinieku, ne mūsu attieksme pret grēku nebūs tāda, kas ved tuvāk mūsu Tēvam Dievam. Man pašam reizēm ir trūkusi mīlestība pret savu tuvāko un citreiz bijis bail, ko par mani padomās, ja pateikšu patiesību par grēku, kas posta dzīvi, bet dažreiz vienkārši  bijis vienalga par visu. 

Grēks mūs šķir no Dieva 

Pasaule, kurā pašreiz dzīvojam, ir kritusi grēkā. Tas iesākās ar mūsu priekšteci Ādamu un viņa sievu Ievu, kad viņi nepaklausīja Dievam (1. Mozus 3). Dievs cilvēkus radīja pēc sava tēla un līdzības, lai mēs būtu mīlestības pilnā sadraudzībā ar Viņu un pagodinātu Viņu visā pasaulē (1. Mozus 1-2), bet tagad starp mums un mūsu Radītāju ir nostājies grēks. Patiesībā grēka dēļ ikviena cilvēka sākumpunkts ir atrasties ienaidā ar Dievu. “Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jāņa 3:36b) 

Visi ir grēkojuši (Romiešiem 3:23) un šī grēka dēļ uz visiem ir Dieva dusmība. Grēka dēļ mēs pat nevaram rādīties Dieva tuvumā, kur nu vēl būt sadraudzībā ar Viņu. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.” (Psalms 5:5-6) Mūsu izvēle grēkot mūs pazudina un šķir no Radītāja.

Dievs mīl cilvēkus 

Vienā no Bībelē zināmākajiem pantiem rakstīts: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa ev. 3:16-17)

Dieva mīlestības visspilgtākā izpausme ir tā, ka Viņš izvēlējās cilvēkus nesūtīt uzreiz mūžīgā nāvē mūsu grēku dēļ, bet ikvienam dot iespēju nožēlot savu pret Dievu vērsto grēcīgo dzīvi, pieņemt to, ka mūsu vietā par grēku samaksā kāds cits – Jēzus Kristus, un tad visu atlikušo dzīvi vairs nevergot grēkam, bet sekot mūsu Glābējam. Turklāt Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki (Romiešiem 5:8), kad vēl bijām ienaidā ar Dievu. Tātad Dievs mīl grēciniekus. Viņš mūs mīl tā, ka ir gatavs mirušas akmens sirds vietā dot jaunu un dzīvu miesas sirdi (Ecēhiēla 36:26) un glābt mūs no grēka sekām, no grēka varas un nākotnē arī no grēka klātbūtnes. Viņš grib atjaunot sadraudzību ar mums. 

Ko tas nozīmē mums? 

Jēzus nāca šajā pasaulē kalpot, atdot savu dzīvību un augšāmcelties, lai uzvarētu grēku un nāvi. Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā viņš sacīja: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” Tātad Jēzus mūs tagad sūta tāpat kā Viņš tika sūtīts. 

Mīli grēcinieku

Jēzus bija gatavs mīlēt pat tos, kas ar Viņu atradās ienaidā – visu cilvēci. Viņš to pierādīja pie krusta. Lai labāk saprastu, ko tas nozīmē, Bībelē ir daudz ilustrāciju, piemēram, līdzība par žēlsirdīgo samarieti (Lūkas ev. 10:25-37), kur Jēzus skaidri parādīja, ka patiesa mīlestība ir tā, kas nevis tikai runā patiesus vārdus un citē svētus tekstus, bet pazemojas un palīdz tiem, kas jau simtiem gadu bijuši tavi ienaidnieki.
Vecajā derībā Jonas grāmatā Dievs pravieti Jonu sūtīja uz Ninivi, lai viņiem pasludinātu par gaidāmo iznīcību viņu grēku dēļ. (Jonas gr. 1:2) Jona pretojās Dieva pavēlei nevis tāpēc, ka viņam būtu bail no niniviešiem, bet tāpēc, ka Viņam tik ļoti riebās niniviešu grēki, ka viņš negribēja pieļaut iespēju Ninives iedzīvotājiem, uzzinot par gaidāmo iznīcību, nožēlot grēkus un izmukt no gaidāmā soda. Jona zināja, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Jonas sirds tāda nebija. Viņš tikai domāja par niniviešu grēku. Un izrādījās, ka tā arī notika. Ninivieši nožēloja savus grēkus (Jonas gr. 3:8-9) un Dievs viņus pasargāja no posta.
Mums reizēm ir līdzīgi. Ir grūti mīlēt tos, kurus neieredzam. Ir viegli citos saskatīt viņu grēku un tad turēties no viņiem pa gabalu, bet Jēzus piemērs rāda pavisam pretēju rīcību. Viņš gāja tieši pie grēciniekiem. Viņam tas pat tika pārmests (Mateja ev. 9:11). Kad Pēteris Jēzum prasīja par piedošanu, Jēzus Mateja evaņģēlijā 18:22 teica, ka septiņdesmit reiz septiņas reizes jāpiedod. Ja kādam ir šaubas par to, vai kāds konkrēts cilvēks būtu jāmīl, atliek tikai atcerēties, ka mēs visi esam bijuši grēcinieki un līdz ar to ienaidā ar Dievu. “…Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” (Filipiešiem 2:6-7). Arī mēs esam aicināti neuzskatīt sevi augstākus par citiem, bet pazemīgā žēlsirdībā mīlēt tos, kas ir mums apkārt. Tas attiecas uz visiem – ģimeni; kaimiņu Pēteri, kas visu laiku ir neapmierināts; radiem, kas aiz muguras apmelo; draugiem, kas ir pievīluši; valdības vīriem un sievām, kas reizēm pieņem muļķīgus lēmumus; un pat visļaunākajiem ienaidniekiem. 

Nemīli grēku

Kad cilvēki sastapās ar Jēzu, Viņš daudziem deva cerību. Viņš runāja par mūžīgo dzīvību, Viņš dziedināja slimos, Viņš pabaroja tūkstošiem izsalkušo. Viņš to visu darīja, bet, tāpat kā ar triekas ķerto vīru (Marka ev. 2:5), lielākais Viņa mērķis bija nodrošināt iespēju mums tikt izglābtiem no grēka, lai mēs varētu atjaunot savas attiecības ar Dievu un dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnē un Viņa aicinājumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc Jēzus devās līdz pat krusta nāvei.

Grēks ir tas, kas mūs šķir no mūsu Radītāja. Līdz ar to grēks ir mūsu lielākā problēma. “Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” (Jesajas 59:2) Tas nozīmē, ka patiesa mīlestība nevar ignorēt grēku. Ja mēs patiešām mīlam kādu, mēs gribēsim tam cilvēkam pašu labāko. Savukārt, ja grēks mūs šķir no paša labākā – no paša Dieva –, tad mēs nevaram, pat nedrīkstam paciest to, it kā tas būtu kāds nenozīmīgs sīkums. 

Mateja evaņģēlija 7. nodaļā Jēzus stāstīja mums tagad jau labi zināmo līdzību par tiesāšanu, par baļķi un skabargu. “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mateja 7:3) Šī līdzība bieži tiek izmantota, lai pateiktu, ka nedrīkst norādīt uz otra grēku, taču, palasot rūpīgāk, 5. pantā ir rakstīts: “Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” Tātad mums ir galu galā jāizvelk skabarga no brāļa acs. Tikai mums tas nav jādara iedomīgā augstprātībā, pazemojot otru, bet gan pazemībā, mīlestībā, saprotot, ka arī pats esmu grēcinieks. Tas būtu pavisam muļķīgi to skabargu vienkārši atstāt un teikt: “Gan jau brālis atradīs ceļu, tā ir tikai skabarga.” Kurš no mums negribētu, lai mums palīdz? 

“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka ev. 1:15)

Ir iespējams satraukties par grēku un tomēr nemīlēt cilvēkus. Tāda bija Jonas rīcība, un Dievam nācās viņu pārmācīt un atgriezt atpakaļ uz ceļa ar lielas zivs palīdzību. Bet nav iespējams patiesi mīlēt cilvēku un nelikties ne zinis par grēku, kas cilvēku ved nāvē. Jēzus to nevarēja ignorēt. Šeit, uz zemes, tā bija Viņa galvenā misija – pagodināt Tēvu, glābjot cilvēci no grēka. Mums pavisam noteikti ir uzdevums un priekšzīme no Jēzus – mīlēt grēciniekus, pat savus ienaidniekus. Un tikpat svarīgi ir atcerēties, ka šī mīlestība visdziļākajā būtībā izpaužas, kad mēs šos grēciniekus aizvedam pie vienīgā, kas viņus var glābt no viņu vislielākās problēmas. Tas vienīgais ir Kristus. 
Lai tev un man izdodas būt uzticamiem Dieva darbā līdz galam un varam teikt kā Pāvils ir rakstījis 2.Timotejam 4:7-8: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais Tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.”

Aktuāli

Abonē žurnālu “Padod tālāk” 2022. gadam

Abonē sev un uzdāvini citiem!

Aicinām izmantot izdevību un līdz 31. janvārim abonēt žurnālu par izdevīgāku cenu. Aizpildot pasūtījumu un veicot apmaksu līdz 31. janvārim, viens gada abonements privātpersonai maksā 15 EUR, ieskaitot pasta izmaksas. Pēc akcijas beigām abonēšanas cena būs 17 EUR gadam.

Ja tiek pasūtīti divi un vairāk abonementi uz vienu adresi, tad viena abonementa cena ir 8 EUR, plus sūtīšanas izmaksas, kas ir atkarīgas no pasūtīto žurnālu daudzuma. Pēc norādītā datuma, abonementa cena būs 10 EUR gadam, plus sūtīšanas izmaksas. Īpaši aicinām draudzes veidot koppasūtījumus, sazinoties ar savas draudzes kontaktpersonu.  

Plānotās sūtīšanas izmaksas (uz vienu adresi):

Žurnāla “Padod tālāk” 2022. gada abonements nodrošina iespēju saņemt savā draudzē vai mājas adresē 4 žurnāla eksemplārus – martā, jūnijā, septembrī un decembrī.

Abonēšana ir pabeigta, ja tiek veikti 2 soļi – aizpildīts elektroniskais pieteikums un veikta apmaksa. 
Abonēšanu veic – https://ej.uz/PT2022 Jautājumu gadījumā raksti – padodtalak@lbds.lv

Sieviešu kalpošanas apvienības vārdā,

Agnese Megne

“Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu Vārdu mūžīgi mūžam” (Psalms 145:1)

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Kontracepcija un bērnu plānošana kristiešu ģimenēs

Viktorija Slavinska-Kostigova

Katrs pāris reiz nonāk pie apjausmas, ka nebūs vien vīrs un sieva, bet kādā skaistā dienā kļūs par vecākiem. Cik bērnu mums būs? Vai drīkstam plānot bērnu skaitu? Kā lai zinām, cik bērnus spēsim izaudzināt? Ja nu šobrīd vēl vai vairs negribam ģimenes pieaugumu? Virkne pamatotu jautājumu, dzīvojot sabiedrībā, kur daudz ko nosaka kultūra un ekonomiskā situācija. Vai Dievam ir atbildes uz šiem sensitīvajiem jautājumiem? Jā! 

Vasaras sākumā aicinājām jūs internetvidē piedalīties aptaujā “Par kontracepciju kristiešu ģimenēs”. Esam apkopojuši rezultātus, ieraudzījuši kādas tendences – kaut kas mūs pārsteidzis un arī rosinājis uzdot konkrētus jums aktuālus jautājumus gan vairākām daudzbērnu mammām, gan kristīgajai ginekoloģei, gan vecmātei un Auglības atpazīšanas metodes (AAM) speciālistei, kā arī mācītājam. Lasīsim un vērtēsim, ko atbildējušas 418 sievietes, kas piedalījās aptaujā, ko domā mūsu uzrunātie intervējamie un ko mēs pašas, to visu kopā saliekot.

Laika posmā no 20.05.-10.06. aicinājām sievietes atbildēt uz 11 ar bērnu plānošanu un kontracepciju saistītiem jautājumiem. Pētījumā piedalījās 418 sievietes vecumā no 18 – 66+ gadiem no dažādām konfesijām, kā arī nevienai draudzei nepiederošas. Vairums respondentu norādīja, ka visnepieciešamākais būtu kristīgas ginekoloģes/ārsta pieejamība (56,2%), 47,4% sievietes norādīja, ka liels atbalsts šajos jautājumos būtu raksti un dažādi semināri par šo tēmu, bet 26,1% sieviešu būtu svarīga iespēja komunicēt ar citām sievietēm, kurām šie jautājumi ir būtiski, savukārt gados vecāku māsu pieredze būtu svarīga 11,2% sievietēm. Pilnus aptaujas rezultātus varat aplūkot mūsu mājaslapā www.padodtalak.lv

Tikai piektā daļa bērnu

Latvijā šodien no visiem iedzīvotājiem bērni ir 18,5%. Tie, kurus uztrauc demogrāfiskā situācija valstī, atzīst, ka jāmainās cilvēku priekšstatiem par ģimenes lomu un bērnu vērtību tajā. Pēdējās desmitgadēs pieaudzis arī vecums, kādā sievietes laiž pasaulē savu pirmdzimto. Deviņdesmitajos gados pirmais bērns sievietei piedzima vidēji 22 gadu vecumā, šodien tie ir aptuveni 27 gadi. Kādā pētījumā konstatēts, ka pat pie finansiāli ideāliem apstākļiem tikai trešā daļa Latvijas ģimeņu vēlas trīs bērnus.* 

Aizspriedumus par daudzbērnu ģimenēm izjutušas vien 3 sievietes, kurām ir 4 un 5 bērni. 73 sievietēm – uztraukums par personīgo veselību, 61 sievietei – vēlme atpūsties, 34 sievietēm – šaubas par finansiālo nodrošinājumu un 29 sievietēm tieši karjeras plāni ir iemesls, kādēļ lietot kontracepciju. 37 sievietes kā galveno iemeslu norāda, ka nav palīgu ikdienas pienākumos.

Astoņu bērnu mamma Diāna Dravniece atklāj, ka viņai visi bērni piedzimuši līdz 32 gadu vecumam. “Tie ir sievietes spēka gadi. Pati biju vienīgais bērns mammai,” atceras Diāna. 

Pirms pāris gadiem kādā pētījumā konstatēts, ka pat finansiāli ideālos apstākļos tikai trešā daļa Latvijas ģimeņu vēlas trīs bērnus. Diāna norāda, ka viņas laulībā ekonomiskie vai sabiedrības priekšstati nebija noteicošie izvēlē par bērnu skaitu: “Mani un vīru vispirms ļoti uzrunāja Bībeles pants no psalmiem par ģimenes svētību. Tur teikts, ka bērni ir Tā Kunga dāvana. Daudz domājām par to, ko tas nozīmē un kāda ir mūsu attieksme, ja Dievs dod dāvanu. Iedomājos, kā būtu, ja es aizietu ciemos pie Dieva, Viņš man dotu dāvanu, bet es teiktu – nē, nē, tagad negribu, vispirms pabeigšu studijas vai sapelnīšu naudu! Sapratām, ka nespējam šādi tirgoties ar Dievu.”

Savukārt Aija Ignate, kura nupat pasaulē laidusi ceturto bērniņu, teic, ka jautājums par atvašu skaitu pāra attiecībās aktualizējas ik pa laikam. “Tas sākas jau pirms kāzām, kad runājam par to, kādu redzam mūsu laulību. Veselīgās attiecībās pie šiem jautājumiem atgriežamies ik pa laikam. Spilgti atceros rītu pēc savām kāzām, kad pārrunājām, cik bērnus vēlamies. Vienprātīgi nolēmām – ja Dievs dos, tad četrus. Pēc katra no mūsu bērniem vienmēr bijis jautājums, vai tiešām esam spējīgi rūpēties vēl par kādu?!”

Bībele neatklāj precīzu skaitli

Mūsu pētījumā no 418 sievietēm vienāds skaits atzīmēja, ka ģimenē ir 2 un 3 bērni (99 sievietes), 75 sievietes –, ka ir 1 bērns. 4 bērni ir 44 sievietēm, 5 bērni – 29 sievietēm, 6 un vairāk bērni – 11 sievietēm, kā arī 61 sievietei – vēl nav bērnu.

Baptistu mācītājs Edgars Mažis ir pārliecināts, ka Bībele, lai arī nedod konkrētas atbildes,  tomēr nenorāda uz to, ka sievietes uzdevums būtu katru gadu kļūt grūtai: “Piemēram, patriarha Jēkaba 12 dēli piedzimst no četrām dažādām sievietēm. Bībelē varam lasīt, ka vienai sievietei vidēji ir trīs vai četri bērni. Rodas jautājums, vai šīs sievietes nevarēja vairs dzemdēt fizioloģisku iemeslu dēļ vai kaut kādā veidā Dievs to visu regulēja un sieviete nekļuva grūta pēc tuvības ar vīru?!” 

Arī ginekoloģe, klīnikas “Ģimenes sirds” vadītāja Aiga Rotberga, kura savā ģimenē audzina sešus bērnus, norāda – nekur nav teikts, ka kristīgā ģimenē noteikti jābūt daudz bērniem. “Ir ģimenes, kurām ir problēmas tikt pat pie viena bērniņa. Gribu izklīdināt maldīgu uzskatu par to, ka, ļaujot Dievam darboties mūsu dzīvē, tas būs nekontrolēts process, kur katru gadu dzims bērni. Arī Bībelē redzam, ka ir ģimenes, kur ir tikai viens bērns, piemēram, Jānis Kristītājs bija vienīgais bērns, Noa bija trīs dēli. Ir dažādi cipari un lielākais no tiem ir divpadsmit, kas vienai sievietei dzimis.” 

Domai, ka Bībelē nekur nav rakstīts, cik bērniem vajadzētu būt kristīgā ģimenē, piekrīt arī vecmāte Baiba Stikute, tomēr viņa norāda, ka jau Radīšanas stāstā Ādamam un Ievai bija dots uzdevums – augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi. “Vārds vairoties skan varbūt dīvaināk mūsu valodā, bet angļu un krievu valodā tas burtiski nozīmē – kļūstiet vairāk, palielinieties skaitā,” Baiba arī skaidro, ka Katoliskajā baznīcā laulāto tuvībai tiek izcelti divi uzdevumi – viens ir laulāto vienotība, kas tiek svinēta ar katru seksuālo tuvību, un otrs ir šī prokreācija jeb līdzdarbošanās radīšanas darbā.

Sekss ir baudai, ne tikai lai radītu bērnus

Sievietei ir jādzemdē bērni, ja vien nav neapstrīdamu iemeslu (piemēram, veselība) – norāda 5% jeb 21 respondente, seksuālajām attiecībām ir būtiska nozīme un atbilstoša kontracepcijas lietošana palīdz uzturēt veselīgas attiecības pāra starpā – uzskata 41,4% jeb 173 sievietes. Nedaudz vairāk – 42,6% jeb 178 sievietes tic, ka arī lietojot kontracepciju, Dievs var iedot bērnus vai dot impulsu pārtraukt izsargāties, lai būtu atvērti dzīvībai. Vislielākais respondentu skaits (64,6% jeb 270) norādīja, ka sekss ir domāts arī laulāto baudai, ne tikai, lai radītu bērnus.

“Bībelē atrodama Salamana Augstā dziesma, kas ir ļoti skaista ebreju dzejas grāmata erotiskās noskaņās. Tā runā par seksualitāti, bet nedod nekādas norādes par to, ka dzimumakts būtu vienmēr saistīts ar bērnu ieņemšanu. Tur šai tēmai pat nepieskaras. Līdz ar to filozofiskā pieeja –  cik Dievs dos, tik bērnu mums arī būs, manuprāt, ir cilvēcīgi radīta,” norāda mācītājs Edgars Mažis.

Uz Pāvila rakstīto Bībelē norāda Aija Ignate. “Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai.” (1. Kor.7:4). “Mēs esam aicināti abpusēji rūpēties par partnera baudu un labpatiku seksuālo attiecību laikā. Manuprāt, tas ietver arī kontracepcijas izvēli, jo vīram ir jārūpējas par sievas ķermeni un sievai par vīra. Seksuālā tuvība ir  ķermeņa, dvēseles un arī garīga savienošanās, kas lielākajā tās kulminācijā izpaužas ar jaunas dzīvības ienākšanu šajā pasaulē.”

Vai drīkstam plānot bērnu skaitu? 

Ir pilnīgi normāli izvērtēt, cik bērnus esam spējīgi izaudzināt – norāda 49,3% jeb 206 sievietes.

Mācītājs Edgars Mažis norāda: “Radīt bērnus ir viena lieta, izaudzināt viņus – pavisam cita! Tā nav mazticība, ja pārim rodas šaubas. Bībelē redzam, cik sāpīga trauma ir Jēkabam, kad viņa mīļotā nomirst dzemdībās, laižot pasualē Benjamīnu. Mēs baznīcā par to maz runājam, bet tā bija nopietna trauma gan viņam pašam, gan visiem viņu dēliem. Patiesībā draudzēs maz runā par seksu, jo mums šķiet, ka dvēsele vienmēr ir svarīgāka par miesu, bet Dievs mūs radījis kā fiziskas un garīgas būtnes. Tāpēc sievietēm nav jājūtas vainīgām, ja viņas ir plānojušas savus bērniņus.” 

Dievs mūs radījis kā būtnes ar brīvu gribu, tādēļ mēs varam plānot arī bērnu skaituuzskata Aija Ignate: “Mēs izvēlamies cilvēku, ar kuru kopā veidosim ģimeni, un mēs izvēlamies arī, cik bērnus gribam audzināt. Bet, vai esam gatavi godīgi Jēzum pajautāt, kāds ir Viņa plāns mūsu ģimenei? Mēs esam ļoti egoistiska sabiedrība, gribam baudīt dzīvi, un uzskatām to par lielu netaisnību, ja nenotiek tā, kā esam iedomājušies. Mūsdienās uzupurēšanās nav vērtība, bet bērna ienākšana ģimenē prasa lielu pašuzupurēšanos. Tomēr var būt dažādi iemesli, kāpēc kāds no pāra vairāk bērnus nevēlas. Tā var būt dzemdību trauma, pēcdzemdību depresija, atbalsta trūkums no apkārtējiem, pārlieku liela sevis izsmelšana bērnam, personīgie bērnības ievainojumi. Ir arī gadījumi, kad vēlas daudz bērnus, lai kompensētu tās lietas, kuras pašam bērnībā pietrūkušas.”

Kam uzticēties bērnu plānošanas jautājumos?

4,5% jeb 19 sievietes atzīst, ka nezina, kam uzticēties – Dievam, vīram, ārstam vai kādam citam; 20,6% jeb 86 sievietes norādīja, ka tikai Dievam – cik bērnu dos, tik mums būs; 12,7%  jeb 53 sievietes uzticas savai ginekoloģei; 65,3% jeb 273 sievietes norāda, ka šajā jautājumā uzticas vīram.

“Agrāk nebija Bībeles vārdnīcu, konkordances vai apkopojoši raksti par garīgiem jautājumiem. Draudzes mācītājs Arvīds Vasks mūs, jaunos mudināja – ja gribam kaut ko uzzināt, piemēram, par mieru, lai ņemam kladīti un, sākot no pirmās Bībeles grāmatas, visu izrakstam, ko varam atrast par mieru. Kad sāku domāt par laulību, paņēmu sarkanu mapīti, uzliku virsrakstu “Vīrs. Sieva. Laulība. Bērni” un izrakstīju visus atbilstošos pantus. Tā mēs veidojām izpratni par Bībelē rakstīto, un man pat nebija domu prasīt mammai, mācītājam vai ginekologam,” atceras Diāna Dravniece.

“Man patika, ka 65,3 % sievietes šo jautājumu apspriedušas ar savu vīru, bet tikpat un vēl svarīgāk būtu lūgt arī Dievu par to. Ja abi esat Kristū, tad pēc tam, kad esat apsprieduši savā starpā šo jautājumu, prasiet Dievam – ko Tu saki, kāds ir Tavs plāns mūsu dzīvei? Bībelē ir vārdi – kam Dēls ir, tam ir dzīvība, bet kam Dēla nav, tam nav dzīvības. Ja kaut vienā sfērā esam Kristu izslēguši, tad esam zem bauslības, un arī zem tā, ko citi saka par to. Pārim visupirms ir svarīga komunikācija ar Dievu,” uzsver Aiga Rotberga.  

Draudzē par šo jautājumu nerunā pietiekami – norāda 42,8% jeb 179 sievietes. Līdzīgs skaits 41,9% jeb 175 sievietes uzskata, ka tā ir privāta lieta starp laulātajiem, draudzei tajā nav jāiejaucas.

Mācītājs Edgars Mažis norāda, ka abpusēji veselīga un jūtīga komunikācija starp laulātajiem ir ļoti būtiska un nav pareizi, ja vīrs egoistiski vēlas bērnus, bet sieva saprot, ka nopietnu veselības problēmu dēļ nespēs tos iznēsāt. “Jā, ir pāri, kas sekojuši lēmumam, cik Dievs dos, tik ņemsim, lai arī man ir viens piemērs, kur sievietei piecu gadu laikā piedzima četri bērni un tad pāris beidzot sāka domāt par kontracepciju, jo sieviete bija fiziski novājināta. Bija jautājums, vai viņa maz varēs atkopties… Lūdzot Dievu, jebkurš pāris var arī saprast, kā rīkoties.” 

Vai kontracepcija ir grēks?

2,9% jeb 12 sievietes atzīst, ka vairāk bērnus negrib, bet ir sajūta, ka nedrīkst izsargāties un tas rada spriedzi. 3,8% jeb 16 sievietes nezina, vai kristieši drīkst lietot kontracepciju. Savukārt 16% jeb 67 sievietes līdz galam neuzticas izvēlētajai kontracepcijai.

 “Ja dzīvojam atbilstoši Dieva plānam, tad šādi jautājumi, iespējams, nekad nerodas,” ir pārliecināta vecmāte, Auglības atpazīšanas metodes (AAM) speciāliste Baiba Stikute, kas pati ir mamma pieciem dēliem. “Mūsu sirdsapziņai vajadzētu būt tik tīrai, lai tā būtu jūtīga pret Dieva gribu.” Baiba skaidro, ka vārds “kontracepcija” jau sevī ietver nozīmi – “pret ieņemšanu”, kas norāda, ka mēs izslēdzam auglības dimensiju savās attiecībās. “Tas ir tā, ka es tevi ņemu, bet tavu auglību man nevajag. Kontracepcijas līdzekļi ir kā trešais mūsu intīmajā dzīvē. Kaut kas, kas nostājas mums pa vidu. Dabiski seksuālā tuvība ir ļoti svarīga gan sievietei, gan vīrietim. Pat zinātniski pierādīts, cik daudz pati sieviete saņem no dabiskās tuvības ar vīrieti – gan ādas krāsa uzlabojas, gan enerģija rodas, izdalās oksitocīns, endorfīns… Dievs ir pateicis, ka laulībā vīrietis un sieviete būs viena miesa. Nevis, ka ir, bet kļūs, un es to redzu kā darbu visa mūža garumā. Bet, ja mēs ieliekam kaut ko pa vidu, vai tā ir pilnīga vienotība vienam ar otru?”

Savukārt Diāna Dravniece uzskata: “Ja notiek izsargāšanās, tad tas vispirms notiek tavā galvā, un ir pilnīgi vienalga, kuru kontracepcijas metodi izvēlies, tu jau pamatā esi atsacījusies no šīs Dieva dāvanas.”

Vai tas ir grēks vai nav? Ginekoloģe Aiga Rotberga stāsta, ka viņa bieži sievietēm vaicā, vai viņas ir lūgušas par šo jautājumu, vai viņas zina Dieva plānu un gribu?  “Šad un tad saņemu atbildes, ka labāk nejautāt, jo, ja nu atšķiras Dieva plāni no saviem… Bet, ja bail pajautāt Dievam, tad kaut kas nav kārtībā jūsu attiecībās ar Dievu. Par to ir jālūdz ģimenē!” 

Visvairāk izmantotais kontracepcijas veids starp aptaujas respondentēm ir prezervatīvi – 39,7% jeb 166 sievietēm. Pārtraukto dzimumaktu kā metodi izmanto 26,6% jeb 111 sievietes, hormonālās metodes lieto 7,7% jeb 32 sievietes, savukārt 10% jeb 42 sievietes atzīmēja spirāli kā izsargāšanās metodi. 3,3% jeb 14 sievietes izvēlējušās olvadu nosiešanu, turpretī 1,2% jeb 5 sievietes norāda, ka vīrs ir veicis vazektomiju.

Un tomēr, vai pastāv kāda kontracepcijas metode, kas ir grēks? “Ir bauslis – tev nebūs nokaut, un spirāli mēs varētu palikt zem šī baušļa. Jo ar spirāli var notikt apaugļošanās, var sākt veidoties jauna dzīvība, kas tiek pēc tam iznīcināta. Informācija par to, ka spirāle nav laba, uzrunā arī neticīgus cilvēkus. Kad paskaidroju, ka ovulācija notiek, apaugļošanās process arī var notikt, bet spirāle neļauj jaunajai dzīvībai ieligzdoties dzemdes dobumā, un sanāk iznīcinošs efekts, tad arī tās sievietes, kas nav kristietes, saprot, ka tas nekas labs nav,” skaidro ginekoloģe un vērš uzmanību arī uz hormonālo kontracepciju, kura ilgtermiņā tomēr ietekmē sievietes veselību. “It kā no garīgā aspekta varētu teikt, ka neviens netiek nogalināts un tādēļ to varētu lietot. Apmāns ir tajā, ka, lietojot hormonālās tabletes, sievietēm tiek apturēts dabiskais hormonālais cikls, viņām nestrādā olnīcas vispār. Un ikmēneša asiņošana ir šo tablešu mākslīgi izraisīta.”

Arī Baiba Stikute, komentējot hormonālo kontracepciju, norāda uz sievietes veselības apdraudējumu: “Ir vērts uzdot jautājumu, kā Dievs to uzlūko, ja mēs apzināti sevi apdraudam, iznīcinot auglību?” “Kontracepcijas metodes izvēle ir gan sievas, gan vīra kopēja atbildība,” saka Aija Ignate, kas pēc izglītības ir farmaceite. Viņa atgādina piekto bausli: “Ļoti rūpīgi jāskatās, lai metode novērš olšūnas un spermatozoīda satikšanos, nevis nogalina jau apaugļotu olšūnu, un arī lai šī metode ilgtermiņā neiznīcina pašu sievietes vai vīrieša organismu. Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Īpaši šajā laikmetā, kad mēs, piemēram, esam gatavi skaitīt ēdiena kalorijas, tikpat un vēl daudz vairāk mums jābūt rūpīgiem, izvēloties kontracepcijas metodi.“

Retāk sievietes izvēlas olvadu nosiešanu. “No veselības viedokļa sterilizācija neietekmē nekādus fizioloģiskos procesus. Tikai jāsaprot, ka šis ir neatgriezenisks solis. Pirms pieņemt šādu lēmumu, jābūt ļoti pārliecinātiem, ko dara, un jāsaprot, ka cilvēks tomēr redz šī mirkļa momentu savā dzīvē. Saprotu, ja pārim ir 45 gadi un ir bērni, bet, ja to grib veikt 28 gadu vecumā, esmu diezgan skeptiska,” skaidro Aiga Rotberga. Viņa piebilst: “Ja tiešām pirmās domas ir par to, kā vislabāk izsargāties pēc kāzām, tad man par to sāp sirds, jo tā dzīvo pasaule! Ja mēs neatšķiramies, tad ne jau ar pasauli, bet ar mums kaut kas nav kārtībā! Man šķiet, ka Dievs tomēr grib, lai pēc kāzām Viņš var svētīt pāri ar bērniņiem.”

Dzīvot saskaņā ar savu auglību

Aptaujā 24,4% jeb 102 sievietes izvēlējušās Dabisko metodi jeb AAM, no kurām 72 sievietes tic, ka Dievs tik un tā kontrolē šo procesu.

Zināšanas par savām auglīgajām un neauglīgajām dienām ir ļoti būtiskas – norāda ginekoloģe. Gan viņa, gan vecmāte Baiba Stikute savā praksē aicina sievietes iepazīt dabisko ģimenes plānošanu jeb tā saukto Auglības atpazīšanas metodi. “Mēs aicinām iepazīt savā laulībā Dieva ielikto brīnumaino kārtību, kas ir mūsu ķermenī, un dzīvot saskaņā ar to. Svarīgi, lai arī vīrietis iesaistītos, jo tad viņš labāk var izprast, kas notiek ar viņa sievu,” skaidro Baiba Stikute un ir pārliecināta – katrs mēnesis var kļūt kā medusmēnesis, kad ir gan atturības laiks, gan laiks, kad kopā svinēt tuvību. “Ir arī pētījums, kas atklāj, ka pāri, kas dzīvo pēc AAM, ir ar noturīgākām attiecībām. Pētījumā bija salīdzinājums ar hormonālās kontracepcijas lietotājiem, kuriem, izrādās, seksuālā tuvība ir retāka, nekā pāriem, kas dzīvo saskaņā ar AAM.

Hormonālajai kontracepcijai ir blakne – libido kritums, tāpēc tuvību negribās. “Sievietes seksualitāte noteikti uzplaukst līdz ar to, ka vīrietis viņu pieņem un akceptē ar visu viņas auglību,” pārliecināta ir AAM speciāliste un piebilst, ka, viņasprāt, šī kalendārā metode ir aprakstīta jau 3. Mozus grāmatā, kur doti likumi Izraēla iedzīvotājiem. Tajos bija noteikts, ka sieviete skaitās nešķīsta gan septiņas dienas, kad ir mēnešreizes, gan septiņas vēl pēc tām. Vīrs varēja tuvoties viņai tikai tad, kad sieva bija šķīsta.

Plānot pašiem un lūgt Dievu

 62% jeb 259 sievietes norāda, ka atradušas piemērotāko kontracepcijas veidu, tomēr tic, ka Dievs visu kontrolē.

“Ja mēs ko plānojam, ir būtiski pajautāt – Dievs, kāds ir Tavs plāns? Jā, arī bērnu plānošanā jābūt sarunai ar Dievu,” pārliecināta ir Baiba Stikute. “Kad piedzima trešais bērniņš, arī mums šķita, ka varbūt pietiek, bet tad Dievs mums abiem reizē sūtīja tādas ilgas pēc nākamajiem bērniem… Tas, kā jūties šobrīd, nenozīmē, ka tā tu jutīsies vienmēr. Lūgšanu dzīve ir pati svarīgākā gan kā pārim kopā, gan katram atsevišķi.”

“Kristīgā ģimenē mēs savu izvēli izdarām, balstoties Dieva Vārdā,” Baibai piekrīt arī Aija Ignate, “tomēr tas nav tik vienkārši, jo Bībelē nav rakstīts, kurš man būtu jāprec vai kā izsargāties no grūtniecības. Tādēļ ir svarīgas mūsu attiecības ar Jēzu Kristu – laiks, ko pavadām lūgšanās un atbilžu sadzirdēšanā no Viņa.”

“Kad pēc astotā bērniņa piedzimšanas apjautām, ka vairāk bērnu mums nebūs, es raudāju un teicu Dievam – piedod, mēs grēkojam, bet zinu, ka paši vien atbildēsim Dieva priekšā. Jau sākotnēji sapratām, ka svarīga ir pārliecība. Ja pārliecība ir par dabisko izsargāšanās veidu, lai tā būtu, jo tā ir tava pārliecība un tātad – pati labākā! Neviens no malas nevar norādīt, kā drīkst vai nedrīkst, pašiem ir jānonāk pie savas pārliecības,” saka Diāna Dravniece un turpina: “Šo atklāsmi nevar ne nopirkt, ne pārdot. Bija brīdis, kad mūs pasaulē apbrīnoja par daudzo bērnu skaitu, bet draudzē pat nereti nosodīja. Tieši tad man Dievs uzrādīja Rakstu vietu: “Bēdas tam, kas uz kādu tēvu saka: kādēļ tev bērni? – vai uz kādu māti: kādēļ tu dzemdē? Tā saka Tas Kungs, Israēla Svētais, viņa radītājs: par nākamām lietām jautājiet Man! Manus dēlus un Manu roku darbu atstājiet Man!” (Jes.45:10-11). Ticu, ka Dievs vēlas, lai par nākamām lietām mēs prasām Viņam!”

P.S. 

Noslēgumā vēlamies vien teikt, ka, veicot šo aptauju un publicējot rakstu, mūsu nodoms nav kādu pamācīt, nosodīt vai kā citādi ietekmēt. Centāmies atspoguļot dažādus viedokļus un tos visus, gluži tāpat kā runājot par jebkuru citu tēmu, caurvij vienojošais – lūdziet Dievam gudrību par to, kas tieši jums kā ģimenei, kā pārim ir vislabākais. “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.” (1. Pētera 5;7). 

*https://lvportals.lv/skaidrojumi/300123-latvijas-demografiskie-raditaji-2018

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

RŪGTĀS ZĀLES JEB DZĪVE AR PSIHOSOMATISKĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM

Arta Platace

Žurnālam “Padod tālāk” .

Mēs negribīgi runājam par savu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību. Nezinu, kā jums, bet viens no sarežģītākajiem jautājumiem, uz ko man dažkārt nākas atbildēt, ir: “Kā jūties?” Un nereti izprast pašsajūtu, būt atklātai un neaprobežoties vien ar “labi” vai “normāli” ir pagrūti. Tad, kad saskaramies ar emocionālu izdegšanu, veģetatīvo distoniju vai depresiju, runāt nav viegli, un tas ir ļoti personīgs temats, taču skar un ietekmē mūs visus – ģimenē, darbā, sabiedrībā, arī draudzē. Tāpēc par to runāt ir svarīgi, un tam jābūt svarīgam tematam arī kristiešu vidū. 

Uzsākot sarunu, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Krists Kalniņš norāda: “Mēs jau tie paši cilvēki vien esam. Dzīvojam pasaulē, kas ir strauja un pieprasoša. Laiks ir tik piepildīts ar tehnoloģijām un atbildībām, mēs bieži vien melojam, dzīvojam ilūzijā, ka tas mūs kā kristiešus neietekmē, bet tas mūs ietekmē tieši tāpat kā nekristiešus.”

Šajā rakstā varat izlasīt divus pieredzes stāstus – vienu anonīmu par dzīvi ar veģetatīvo distoniju un otru par to, ko nozīmē emocionāli izdegt. Veģetatīvā distonija1 ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem – sindroms, kas ietver dažādas izcelsmes un izpausmes somatisko funkciju traucējumus*. Savukārt izdegšanas sindroms2 ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma, izsīkuma stāvoklis, kas rodas kā sekas ilgstošam emocionālam pārdzīvojumam, kas saistīta ar cilvēka paštēlu un darba apstākļiem. No vienas puses – divi dažādi, bet tikpat labi – cieši saistīti temati, kur viens var izrietēt no otra un abi kopā veicināt nopietnākas krīzes un pat depresiju. 

Jūtīgais, mazais dimantiņš 

Linda (vārds mainīts) ir māmiņa divām skaistām meitenēm, mākslas skolotāja kādā Rīgas skolā un brīnišķīga māksliniece. 

“Man bija 18 gadi, kad sākās dažādas ķermeņa disfunkcijas: sāpēja vēders, bija slikta dūša, sausa mute, bija sirds pārsitieni, reiba galva. Mani sūtīja pie dažādiem ārstiem, bet sonogrāfijās neko neuzrādīja. Tad nokļuvu pie neirologa – tāda gados veca, sirma ārsta, kurš pateica to, kas tajā laikā, kad man bija 18 gadi, nebija ne plaši zināms, ne populārs, proti, ka man ir veģetatīvā distonija. Mēs ģimenē nezinājām, ko tas vispār nozīmē, un es nebiju spējīga par sevi pastāvēt un parūpēties, līdz ar to pati neiedziļinājos un nemeklēju tam skaidrojumus, vienkārši sāku dzert zāles. Tie bija diezgan spēcīgi medikamenti, un domāju, ka izārstēšos, bet tā nenotika. Visu laiku tikai gulēju un izjutu ļoti lielas bailes, bija arī panikas lēkmes. Māsa teica, ka man jāmeklē psihologa palīdzība. Uz to mans tētis teica: “Nē, mans bērns nav psihiski slims.” Sāpošu kāju mēs varam iztēloties, bet ne visiem bijušas mentālas problēmas, un to citiem ir grūti iedomāties, piemēram, bailes.

Man bailes uzrodas pēkšņi, it kā no nekā. Panikas lēkmes biju piedzīvojusi jau bērnībā, kad kāds konstanti tās provocēja. Nevainoju savus mīļos tajā, jo arī viņi nezināja, nesaprata. Katrā ģimenē ir kāds cilvēks – jūtīgais tips. Sev šo jūtību tagad esmu nodefinējusi kā Dieva dāvanu, nevis kā slogu. Laiks, kad beidzu dzert zāles, sakrita ar brīdi, kad nācu pie Dieva. Bet arī tad saslimšanu bieži saasināja, izprovocēja kāds “ierosinātājs”, piemēram, man bija lielas bailes no ļaunajiem gariem. Kā jūtīgs cilvēks ļoti izjūtu Dievu un arī to otro pusi. Panika varēja sākties pēkšņi un ilgt pat mēnesi. Ja šādā stāvoklī iekrīt, bailes pašas sevi uztur un baro, tu sāc baidīties no bailēm. Piemēram, bailes par to, ka dzirdēšu balsis, ka man atkal būs uzmācīgas domas. Tajā pašā laikā ārēji es spēju komunicēt normāli, visu izdzīvoju sevī, tas ir kā iekšējs viesulis, bet uz āru to ir redzējis varbūt tikai mans vīrs. 

Jau četrus gadus regulāri apmeklēju psihoterapiju, esmu bijusi arī pie psihiatra, kurš atzina, ka mans gadījums nav tikai “tīra” veģetatīvā distonija, ar stresu saistīti traucējumi, bet man esot arī neirozes. Nezinu, vai tās attīstījušās distonijas dēļ, vai jau bijušas iepriekš, taču zinu, ka šī slimība man ir uz mūžu un man ar to jāmācās sadzīvot, pieņemt. Daudz ir raudāts un daudz ir noticis, bet esmu to pieņēmusi.

Psihoterapijā sāku iet uzreiz pēc otrās meitas piedzimšanas. Toreiz pat nesapratu, kur rīts vai vakars. Kad mainīju terapeiti, viņa atzina, ka žēl mani palaist, jo viņa caur mani redzējusi, kā darbojas Svētais Gars, kā Viņš mani ved. Terapija bez Dieva nestrādā. It kā ar prātu vari saprast, kas notiek, bet tev nav Krusts, pie kā nest sevi visu – lūgt piedošanu vai lūgt pēc dziedināšanas.

Es runāju par to, jo cilvēkiem nevajag slēpties. Ja slēpjamies, tad var ieslīgt lielā vientulībā – ar sevi, savām problēmām. Mana ģimene par to zina, arī ģimene no vīra puses ir ļoti atbalstoša. Viņi sauc mani par mazo dimantiņu, jo es pilnīgi atšķiros no viņu dzimtas, kuri ir strādātāji, savukārt es – radošais un jūtīgais tipāžs.

Slimība mani ir atvedusi atpakaļ pie manis pašas, jo biju sākusi dzīvot pilnīgā noliegumā par to, kas es esmu. Centos būt tāda, kādu citi mani gribēja redzēt, un pilnībā sevī biju noliegusi mākslinieces spēju. Manā pirmajā terapijā tika lietoti mākslas terapijas paņēmieni – gleznoju savas emocijas, attiecības ar Tēvu. Dievs man tās bildes vienkārši deva. Dievs mani tajā aicināja iekšā, un Viņš smaida par to, ka ļauju sev būt. Ja es dzīvē nebūtu nonākusi līdz zemākajam punktam, nekas no tā nebūtu. Droši vien dzīvotu depresīvā noliegumā, kas man jau bija kopš bērnības – tu nekas neesi, no tevis nekas nesanāks. Bērnībā tas skanēja no ārpuses, pēc tam es to pieņēmu par patiesību, līdz Kristus to lauza, bet tas nenotika uzreiz pēc tam, kad nācu pie Dieva, tas bija ilgs process. Viņš ir saudzīgs un uzmanīgs pret mums.”

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Normāla mentālā veselība ir ļoti plašs jēdziens. Kādam tas ir normāli, ja ātri sitas sirds un ir trauksmes sajūta, jo cilvēks ir enerģisks, trauksmains. Citam normāla var šķist arī vemšana, jo ir problēmas ar kuņģi. Ir sievietes, kurām sāp galva, un tas ir normāli, jo tā ir iedzimta migrēna.

Lai konstatētu veģetatīvo distoniju, diagnostikā aplūko un konstatē galvenās pamatsūdzības – objektīvās un subjektīvās**. Ja tās ilgst divus gadus, tad var runāt par veģetatīvo disfunkciju. 

Viens no cēloņiem šai saslimšanai ir stress. Mēs katrs ikdienā par kaut ko satraucamies, piemēram, nokavējam, pasakām otram skarbu vārdu, bet ir nopietnāki stresi, kas atkārtojas katru dienu un krājas. Lieli hroniski stresi var būt smagu zaudējumu gadījumos, pēc pārdzīvotas vardarbības, šķiršanās, mobinga darba vietā, nokļūšanas avārijas situācijās. Cilvēki var būt arī vienkārši izdeguši, jo viņiem ir vājāka nervu sistēma, kas var būt saistīts ar kādu traumatisku notikumu, piemēram, autoavāriju. Veģetatīvās distonijas simptomi var kombinēties ar neirotiskiem traucējumiem, personības traucējumiem un depresiju. 

Tas, kā cilvēki iztur šāda veida stresu, ir ļoti atkarīgs no citiem faktoriem: no ģenētiskā materiāla, kāda temperamenta cilvēki bijuši vecāki, ko viņi iemācījuši mums kā bērniem – kā rīkoties ar stresu, vai arī bērns ir bijis konstantā stresā. Dažiem vecākiem ir neadekvātas audzināšanas metodes, līdz ar to bērni tiek pakļauti stresam no agras bērnības. Šādi bērni nākotnē būs cilvēki ar novājinātu stresa pretestību un  reaģēs uz to smagāk nekā citi. Tāpat ir iedzimti jūtīgi cilvēki, sensitīvie tipi. Ja bērns ir pārmērīgi lutināts, arī tad viņš var būt jūtīgāks pret stresu. Jā, tas ir komplekts, ar ko mēs ienākam šajā pasaulē. Šobrīd runā arī par grūtniecības un bērniņa pirmā dzīves gada ietekmi uz to, kāds izaugs cilvēks – vai viņš vieglāk, vai grūtāk panesīs stresu, nonāks līdz pārdegšanas simptomiem, neirastēnijai, uzmācību neirozēm, panikas lēkmēm (iziet no mājas, būt cilvēku masās, uzstāties publikas priekšā, u.tml.), veģetatīvajai distonijai vai pat depresijai.”

Rūgtās zāles

Šādu sāpīgu pārdzīvojumu priekšā nevilšus rodas jautājums, vai mums kā kristiešiem ir par maz ticības un paļāvības uz Kungu, par maz lūgšanu, kas mūs pasargātu no šādām saslimšanām? “Tas ir ļoti skumji, kad tas viss tiek garīgots. Man ir teikts, ka esmu apsēsta, ka man ir par maz ticības. Pati tā kādreiz domāju. Par mani daudzi ir arī lūguši, un es pati Dieva priekšā esmu daudz lūgusi. Nezinu, kāpēc Viņš to neapstādina. Kad man pazūd realitātes sajūta attiecībā uz Dievu, ir grūti lūgt, tad aicinu, lai kāds cits to dara. Bet es nekad Dievam neesmu pārmetusi par savu stāvokli,” atzīst Linda.

Viņa ir pārliecināta, ka Dievs neuzliek vairāk kā varam panest. “Es tiešām tam ticu, jo zinu, ka Viņš mani mīl. Arī Jēzum bija pārbaudījumi, lai Viņš varētu piepildīt savu uzdevumu, tāpat arī mums katram. Tāpēc man vairs nav kauns par to, kas man ir, jo mana situācija var būt kādam par stiprinājumu, iedrošinājumu. Ticu, ka dziedināšana notiek.”

Mācītājs Krists Kalniņš nenoliedz – lūgšanas ir labas un vajadzīgas, bet mēs, cilvēki, bieži gribam to veikt paši ar savu iniciatīvu, ar nepilnīgu izpratni par cilvēka dzīvi un to, no kā slimība veidojusies. “Atceros kādu sievieti, kura nonāca ļoti smagā depresijas stāvoklī, bet ilgstoši ignorēja simptomus, kas, kā vēlāk noskaidrojās, viņai bija jau kopš bērnības. Kad Alfas kursā lasu lekciju “Vai Dievs dziedina”, saku, ka pirms šīs lekcijas jāsaprot – pestīšana ir galvenā dāvana, ko Dievs mums dāvā. Protams, dziedināšanas notiek, un esam priecīgi, pateicīgi par to, un slavējam Dievu, bet citos gadījumos notiek paradokss – ārēja slimība kalpo daudz labāk iekšējai dziedināšanai, nekā laba veselība un labklājība. Dievam ir ļoti daudzveidīgi instrumenti, ar kuru palīdzību Viņš nāk un dāvā cilvēkiem palīdzību un dziedināšanu. Dažkārt tas varētu šķist nepareizi un ačgārni, bet Dievs ir Dievs, un Viņš zina. Mums ar pateicību jāpieņem dziedināšana un veselība, bet Baznīcas tēvi saka – pateicībā jāpieņem arī slimības. Arī tās zināmā mērā ir zāles, gana rūgtas, bet tās palīdz daudz labāk nekā saldi, garšīgi vitamīni.”

Kad drošinātāji pārdeg jeb Artas stāsts

Jā, Arta esmu es, un šo rakstu piekritu veidot tieši savas pieredzes dēļ. Līdzīgi kā Aija, esmu saskārusies ar psihosomatiskiem traucējumiem un to, cik grūti apjaust vai, vēl vairāk – paskaidrot citiem, kas ar mani notiek. Man nav klīniskas diagnozes, taču manā veselības kartītē vairākus gadus atzīmēts ģimenes ārsta slēdziens: “Saslimšana saistīta ar psihosomatiskiem traucējumiem. Rekomendācija: atpūta.”

“Jau kopš bērnības gan vide, kurā uzaugu, gan apkārtējie cilvēki, it īpaši skolotāji, mudināja uzņemties atbildību. Vecākais bērns ģimenē, skolotājas meita – es domāju, varbūt no manis tik daudz neprasīja, cik biju prasīga pati pret sevi minēto lomu priekšā. Biju iedomājusies tēlu, kādai man vajadzētu būt, un mēģināju to arī piepildīt. Kad tas neizdevās, sevi it kā restartēju, skaļi skaitot: “Viens, divi, trīs… desmit.” Reiz to dzirdēja tētis un smējās, bet man tas bija nopietni un svarīgi.

Man vienmēr bijusi vajadzība dzīvot ar visiem pa labam, bez konfrontācijām. Sakaroties ar neveiksmēm, zaudējumiem, citu cilvēku negatīviem komentāriem, atraidījumiem, noliegumiem, nesaskaņām, mans sajūtu kauss bieži bijis asaru pilns. Nezinu, kad, bet manā bērna galvā jau agri radās doma – lai izvairītos no nepatīkamām situācijām un es patiktu cilvēkiem, man vienkārši jādara tas, ko viņi vēlas, jāsaka maģiskais “jā”. Jo mans “nē” – citiem cilvēkiem ir “nē” attiecībā pret mani: “Tu neesi pieņemta!” Tagad, atceroties šo mazo meiteni ar idejām par ideālo “es”, apbrīnoju viņas spēju meklēt izeju un risinājumus, bet man viņas ir arī žēl.

Tā mani “es” meklējumi turpinājās arī pieaugušo pasaulē, darba dzīvē. Bieži mans “jā” tika darba vietām, projektiem, ko līdz galam neizpratu, biju par nepieredzējušu, bet tik un tā tos centos veikt, un tas no manis prasīja daudz enerģijas un laika (papildus darbi vakaros un brīvdienās). Īstenojot citu idejas un ieceres, varēju justies pieņemta, vajadzīga – tā, kā to biju vēlējusies jau no mazotnes. 

Uzņemoties saistības, pienākumus, atbildību, nemanot ļoti iedegos par to, ko daru. Iedegos, nespēju apstāties un tad ir brīdis, kad nespēju itin neko – neredzu jēgu, nespēju tikt galā ar elementāriem uzdevumiem, ir sajūta, ka grimstu. Dažās darba vietās “noturējos” vien gadu, pusotru, pēc tam meklēju citu, domādama, ka vides maiņa uzlabos arī manu spēju saņemties. “Viens, divi, trīs…” un es atkal varēšu tikt galā, restartēšos.

Atceros dienu, kad pēkšņi ciemos ieradās kolēģe. “Es atvēršu logu, labi?” viņa bažīgi jautāja, un, negaidot manu apstiprinājumu, to arī atvēra. Toreiz, pirms trīs gadiem, tas bija mans pagrieziena punkts, malks svaiga gaisa, lai atskārstu, ka nepieciešama palīdzība. Pirms logs manā istabā un manā izpratnē par hronisko saslimšanu tika atvērts, divas nedēļas bezspēkā un apātijā biju pavadījusi gultā, “uz slimības lapas”. Nomāktība, bezjēdzības sajūta, bezspēks, apetītes zudums, vēlēšanās izolēties no citiem.  Un vēl pirms tam – regulāri līdzīgi bezspēka posmi divas, trīs reizes gadā kopš… Kopš sāku mēģināt atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. 

Gadiem krātā spriedze, pašpārmetumi un trauksme mani pievarēja brīdī, kad šķita, ka esmu nonākusi visbrīnišķīgākajā darba vietā, kādu varētu sev vēlēties – kultūras jomā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, lieliskiem projektiem, iedvesmojošiem domubiedriem. Ja iedomājos dzīvi kā elektrības pagarinātāju, tad manā dzīvē tajā brīdī “visas elektrības ligzdas bija aizpildītas” ar darāmo, un drošinātāji pārdega.

Nedēļā, kad manā pasaulē tika atvērts logs, pieteicos psihoterapijai un pēc neilga laika pametu savu “sapņu darbu”. Un, ja godīgi, terapija bija mans sākums atpakaļ pie sevis – pie savām vajadzībām. Vēl šobrīd, kad terapijas kurss jau kādu laiku pārtraukts, mācos izvērtēt un teikt “nē” un nejusties vainīgai par rāmi pavadītu nedēļas nogali, neko nedarot. Joprojām mācos vienkārši būt (nevis tikai darīt) un būt mierā ar to, kā ir.

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Domāju, cilvēki bieži neaptver, nav informēti par psiholoģisko aspektu nozīmi savā dzīvē, ka darbs ir jāsabalansē ar atpūtu. Daudzi pat nav domājuši par to, kas viņiem sagādā prieku. Mūsu ķermenis ir caurausts ar neredzamiem vadiņiem, tāpēc uz emocionāliem un garīgiem pārdzīvojumiem reaģē arī sirds, imūnsistēma utt. Atkarībā no ģenētiskās predispozīcijas, kādi orgāni nereaģē, bet citi – sāp.

Tas, ko dzirdu no cilvēkiem par darba apstākļiem, ir bēdīgi. Gribētos, ka darba devēji vairāk paslavē savus darbiniekus. Mēs kopumā nemākam reflektēt par pozitīvo, bet ļoti labi protam izteikt kritiku. Mums būtu jāatrod vārdi, kā citus celt, iedrošināt, pateikt “paldies”, bet tas ir jāmācās, jo tā ir viena no veselīgas sabiedrības iezīmēm. Neveselīgā sabiedrībā nodarbojas ar kritiku un viens otra devalvēšanu.

Daudziem šķiet, ka viņiem obligāti jāaizpilda sev dotais laiks, ka viņi nevar vienkārši tāpat aiziet, piemēram, uz parku un pasēdēt, pavērot, atvilkt elpu. Mums nav ne ar vienu jācīnās un nevienam nekas nav jāpierāda, mums jādzīvo dzīve tā, kā uzskatām to par jēgpilnu, kas atbilst mūsu vērtībām, un mēs nedrīkstam dzīties pēc tā, lai citiem būtu gana labi. Dievs mūs radījis tādus, kādi esam – ar tik dažādiem talantiem, un katrs no tiem ir tik ļoti īpašs!”

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Krista Kalniņa komentārs:

“Parasti no šādām slimībām (veģetatīvā distonija, izdegšana) cieš cilvēki, kuri ir ļoti atbildīgi, aktīvi, enerģiski, mīl to, ko viņi dara. Līdz ar to zūd robežas – cik tu vari veltīt tam sava laika, spēka, enerģijas, un cik daudz laika vajadzīgs, lai to visu atgūtu. Domāju, ka veģetatīvā distonija un izdegšana nāk no ilgstošas un hroniskas pārslodzes. Katram cilvēkam ir savs enerģijas daudzums, struktūra, izturība. Protams, ir iedvesmojoši skatīties uz cilvēkiem, kuri dara lietas, bet mēs nevaram atspoguļoties viņos viens pret viens. Jāizvērtē, kāda ir mana kapacitāte – lai tā būtu vesela, priecīga, piepildīta man jāiemācās teikt “nē” un apzināties, ka neesmu caurumu lāpītājs.

Pie manis nāk cilvēki ar vainas sajūtu, ka neuzņemas papildus lietas, kalpošanas. Tā nav pareiza attieksme. Dievs cilvēkam ir devis ķermeni, viņa spēka robežas. Ne velti mēs nevaram ilgstoši negulēt, un miegs ir laiks, kad atjaunojam savus spēkus, ja vien neesam noveduši sevi tik lielā stresā, ka vairs pat nespējam pagulēt. Mēs pārprotam, pārspīlējam un neievērojam lietas, kurās Dievs saka: “Jums par sevi ir jārūpējas!” Ne tikai par kalpošanu, kas ir brīnišķīgi un labi, bet arī par sevi.”

Izdegšana draudzē, kalpošanā

“Ir pamatprincipi, ko Dievs mums iedevis kā kristīgiem cilvēkiem – nepārvērst sabatu par kalpošanu, pēc kuras pirmdienā tev nav spēka aiziet uz darbu, un ar laiku pat esi gatavs nomirt. Vai arī – ja tā tiešām ir tava kalpošanas dāvana, tad meklē dienu, ko tu vari izmantot par savu sabatu. Mācīties atpūsties, dot sev laiku – tas ir ļoti grūti, jo šķiet, ka mums visam būtu jāsaka – jā, jā, jā!” Mācītājs Krists Kalniņš labi pazīst šo sajūtu. Viņš ir viens no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kurš nav baidījies atzīt savu vājumu un atklāti stāstījis par sastapšanos ar depresiju: “Esmu ilgi ar šo sajūtu dzīvojis, ka nedrīkstu nevienam atteikt. Un tas mani galu galā noveda pie stāvokļa, kad iekšēji šķita – tūlīt nomiršu no fiziskas, emocionālas un garīgas iztukšotības.”

Jautājums ir arī par robežām – kas ir manas robežas? “Kristiešiem par piemēru liek Kristu, kurš 24/7 gāja un darbojās, bet mums jāatceras, ka Jēzus bija vesels cilvēks. Taču Viņš gāja naktī un nošķīrās no cilvēkiem, Viņam vajadzēja vientulību un attiecības ar Dievu, un šis aspekts mums no Viņa arī jāmācās. Ir svarīgi apzināties savas robežas, ko es spēju, ko es daru ar prieku, ko es daru piepūloties vai pat kurnot. Nevienam cilvēkam Dievs nav teicis, ka viņam jāpaveic desmitiem lietu un jākurn uz pārējiem, kuri neko nedara. Ir jādod atbildība, jāmācās uzticēties, jāmācās arī nepaņemt atbildību. Šie robežjautājumi ir ļoti svarīgi,” saka mācītājs un turpina:

“Ja gribam, lai mūsu kalpošana ir sekmīga un auglīga, mums jārūpējas arī par otru pusi – lai mums būtu atpūta, atjaunošanās, garīga sevis uzpildīšana. Un šai pusei jābūt tikpat nozīmīgai kā mūsu kalpošanai. Bieži vien cilvēciski mēs, uzņemoties kalpošanas, īstenībā vēlamies apliecināt sevi – cik esam vērtīgi, vajadzīgi, nepieciešami, neaizvietojami. Esam gatavi par to maksāt ar savu veselību, lai tikai mums būtu tā vajadzības sajūta. Ir daudzas lietas, kas rada šo nepareizo izpratni.”

Kā lielas draudzes mācītājs, Krists Kalniņš redz un izprot šo problēmu arī draudzes (draudžu) kontekstā: “Vieglāk ir paprasīt cilvēkiem, kuri jau dara, jo mēs zinām viņus, viņu atbildīgumu, spējas paveikt lietas, ka viņi neatteiks, jo viņi ir to kristiešu vidū, kas neatsaka. Mums kā vadītājiem ir vieglāk lūgt kādas lietas šiem cilvēkiem, nekā tiem, kuri neko nedara, kuri kādreiz ir atteikuši, kuri negrib uzņemties atbildību. Tas ir lauks, kur mācītājiem, draudžu un kalpošanu vadītājiem jāmeklē resursi tajos cilvēkos, kuri vēl nekalpo. Draudžu garīgajiem vadītājiem jāveic “skrīnings”, pirmkārt, pašiem sev, otrkārt – komandai. Ja cilvēkam ir vairāk par divām kalpošanām, citos gadījumos vairāk pat par vienu, jāsaka: “Klau, tu tā nevarēsi.” Draudzēs jābūt iekšējam redzīgumam par to, cik katrs cilvēks spēj un cik katrs dara.”

“Saņemies!” – nepalīdz

Saviem sarunu biedriem vaicāju, kas būtu tie profilaktiskie pasākumi (gluži kā ķiplokmaizes pirms gripas sezonas sākšanās) ikvienam no mums, lai uzturētu stabilu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību un izvairītos no daudz nopietnākām stresa rosinātām saslimšanām. Un kas – ja nonākam “tur”, “tajā vietā”.

Profilaktiski

  • Rūpēties par fizisko veselību. Atbilstošs uzturs, atpūta, miegs, kustības – tāds dienas ritms, kas rada līdzsvaru starp darbu un spēku atgūšanu.
  • Ievērot sabatu. Lai tā tiešām būtu diena, kad ir atpūta. “Novērtē savu laiku un robežas. Dievs grib, lai tu regulāri atpūties. Mums jāmācās to darīt bez vainas sajūtas, un jāsaprot, ka Dievs priecājas par to, ka esam atpūtušies, spēcīgi, enerģiski un kvalitatīvi varam darīt savas lietas,” norāda Krists Kalniņš. 
  • Apzināties savas emocionālās vajadzības. Rūpēties, lai nepietrūktu prieka, gandarījuma, apmierinājuma sajūtas. “Ja tev vajag pastaigu gar jūru un tu apzinies šo vajadzību, dari to, neapspied savas vajadzības,” saka Iveta Pļaviņa.
  • Nepieļaut virsstundas un bezatvaļinājuma darba režīmu. Krists Kalniņš ir pārliecināts, ka, ņemot vērā spriedzi, ar kādu cilvēki šobrīd strādā, atvaļinājumiem vajadzētu būt garākiem un darbam atvēlētajām stundām – īsākām. “Vismaz reizi gadā mums vajadzētu būt iespējai braukt uz rekolekcijām, garīgiem vingrinājumiem, vietām, kur “izslēgt” sevi no ikdienas telpas, rūpēm, problēmām, kur tuvoties Dievam un ļaut Viņam tuvoties sev, ļauties Dieva mīlestībai.”
  • Atbrīvoties no lietām, nodarbēm, kas atņem laiku kvalitatīva laika pavadīšanai. Piemēram, sociālie mediji. 
  • Būt klusumā. “Man ļoti dziedinošs ir klusums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri nav pieraduši pie klusuma un baidās, jo ar troksni ap mums un trauksmi, ko piedzīvojam, īstenībā mēs sevi nedaudz sargājam no lielākām lietām, dziļākiem jautājumiem, atklāsmēm. Vienkārši klusuma brīži – pastaiga bez telefona. Klusumā Dievs ir klātesošs,” saka Krists Kalniņš.
  • Ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Mācītājs apraksta situāciju: “Dievam lūdzam vadību, bet ikdienā mēs tik ļoti kontrolējam savu pasauli, arī kristieši. Izplānojam, tad darām visu pēc ieplānotā. Lūdzam, lai Dievs vada, bet brīnāmies, ka viss notiek tā, kā notiek, jo mēs paši kontrolējam. Baidāmies Dievam atdot pat daļu savas dzīves, jo tā ir tā nedrošības daļa šajā pasaulē. Jūtamies droši tur, kur viss ir nokontrolēts, mūsu pašu izdomāts un vadīts.”

“Tur”, “tajā vietā” man un vēl citiem ir labi zināms stāvoklis, bet to iespējams apzināties un izvērtēt vien tad, kad esam tikuši uz atveseļošanās ceļa. 

  • Atrast uzticības personu. Kam nav bail atklāt savus pārdzīvojumus un ar kuru kopā lūgt.
  • Atzīt, ka nepieciešama palīdzība.
  • Apzināties savas emocijas un ļaut tām būt. “Cilvēks saka: “Es nekad nedusmojos!”, bet viņa kakls ir saspringts un pārklājas ar sarkaniem pleķiem, var just, ka dusmas viņa dzīvē ir aktuālas. Šīs dusmas nav radušas izpausmi, un tas var ietekmēt cilvēka tālāko darbību,” paskaidro Iveta Pļaviņa.
  • Būt gatavam mainīt savu ikdienu. Pat dzīvi, atteikties no ieradumiem, teikt “nē”, ja līdz šim ir bijuši tikai “jā”.
  • Vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem. “Nesaku, ka visiem būtu jānāk pie terapeita, bet tā ir viena no specialitātēm, ko atzīst visā pasaulē. Citi sākumā dodas pie mācītāja, kristīga terapeita vai psihologa. Savukārt depresijas var būt saistītas ar kādām smagām somātiskām slimībām, tāpēc jāvēršas pie ārsta. Tas var būt arī ģimenes ārsts, kurš pēc noteiktiem simptomiem spēj pateikt, vai nepieciešams psihiatra apmeklējums. Piemēram, Rīgā ir divi psihiatriskie ambulatorie centri, kur strādā psihiatri, psihologi, mākslas, mūzikas terapeiti, fizioterapeiti, kas rada apstākļus, lai palīdzētu nopietnāku psiholoģisko saslimšanu gadījumos,” skaidro Iveta Pļaviņa. Uzziņai: http://rpnc.lv

“Tur”, “tajā vietā”

Protams, ļoti svarīgs ir arī līdzcilvēku, tostarp draudzes atbalsts, taču vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” var nepalīdzēt. Ko darīt?

  • Mums kā līdzcilvēkiem delikāti jāmeklē, kā šādiem cilvēkiem piekļūt, ar smalkjūtību un izpratni, un nebūt par daudz.
  • Klātbūtne, palīdzība vienkāršās lietās (pagatavot ēst, attaisīt logu, utt.).
  • “Vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” ir patiesības, kas ir pareizas, bet tajā brīdī tās neko nenozīmē cilvēkam, kurš nonācis aiz tās robežas, kurā saka: “Man vairs nav spēka piecelties.” Mūsos, sabiedrībā un arī kristīgā vidē, lēnām veidojas izpratne par to, ka cilvēks var izdegt, ka var būt pat tik slikti, ka viņš nevar piecelties no gultas, iziet no mājām nedēļām ilgi, ka tas ir saistīts ar psihofizioloģiskiem procesiem,” norāda mācītājs Krists Kalniņš.

SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA

* Somatisko funkciju traucējumi ir mainīgs asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība, aukstas un mitras plaukstas, svīšana, bālums, vēdera pūšanās un sāpes, elpošanas grūtības, bieža urinācija. Tos īpaši pastiprina satraukums vai spriedze. Nereti ir arī bailes un iedomas, ka kaite ir nopietna un var notikt kaut kas ļoti slikts (infarkts, insults, čūla, vēzis). Šādas sajūtas nereti noved līdz panikas lēkmei – milzīgas intensitātes trauksmes, kuras laikā zūd realitātes sajūta. (http://psihosomatika.lv)

** Veģetatīvās distonijas diagnostika. Sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem, ir sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām ir pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko cilvēks saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu. (Slimību profilakses un kontroles centrs, SSK-10 klasifikācija, https://www.spkc.gov.lv/).

ATSAUCES

1 “Veģetatīvā distonija: Simptomi un ārstēšana”, https://medicine.lv, 21.02.2018

2 “Izdegšanas sindroms”, Medicus Bonus, 2011