Atskats uz konferenci SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS. 2022

Latvijas Baptistu savienības Sieviešu apvienības rīkotā konference

SIEVIETE. DZĪVE. JĒZUS.

Ar milzu Dieva žēlastību konference arī šogad notika tiešsaistē,  laikā, kad tiešām daudzi slimoja un nācās  pielāgoties apstākļiem, kas mainījās teju pa stundām, līdz ar to, arī konferences programmā bija izmaiņas.

Pieslēdzoties  konferencei,  Youtobe  platformā redzu vēl 255 adresātus, kas nav skatītāju kopskaits, jo daudzviet  konferencei tiešsaistē svinīgi seko sievietes, kas to dara vairākas kopā.

Rīts sākas ar jaudīgu slavēšanu – visas dienas garumā draudzes Mājvieta telpās uz  pavasarīgi pušķotās skatuves atdevīgi muzicē Āgneskalna Baptistu  baznīcas slavētājas – Džanete, Gunta, Anna un Elza – pateicība.

Konferenci ar dedzīgu uzrunu un lūgšanu, aicinot ikkatru nebūt kūtrai, pamatojoties uz 4 Rakstu vietām par šo tēmu, atklāj Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja Agnese Megne.

Rom.12:11 “Savā darbā neesiet kūtri, eset dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam”

Soģu 18:9 “ Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri iet, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā”

Pret kūtrumu, sperot soli ticībā, liekot lietā savu  atbildības daļa, celties, doties, rīkoties.

Neesiet kūtri iet, lai saņemtu.

Agneses lūgšana par konferences klausītājām:

Jēkaba 1:19 “Zinait, mani mīļie brāļi/māsas: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties

Agneses mudinājums runātājām 2. Laiku 29:11 “Tad nu, mani dēli (un meitas), neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu  Viņa priekšā un Viņam kalpotu

Konferencē ar savas dzīves kādu mazu fragmentu dalījās 8 Dieva izraudzītas, šai dzīvē dažādus pārbaudījumus pieredzējušas sievietes, tās bija patiesuma pilnas, dziļas liecības.

  Konference šoreiz sadalīta 3 blokos,

  1. GRŪTĪBĀS PIEDZĪVOTĀ DIEVA ŽĒLASTĪBA

Pirmā ar savu stāstu dalījās  Debora Borbo, misionāre, Džonotana sieva un meitiņas Lauras mamma, kura jau vairākus gadu desmitus dzīvo pārmaiņus Grobiņā un Kanādā, teicami iemācījusies latviešu valodu, no Deboras strāvo gaiša, rimta pazemība.

IEPAZĪT DIEVA ATVĒRTĀS ROKAS.

Debora stāsta par māceklības skolu Norvēģijā, kur katras dienas plāns tika izstāstīts tikai konkrētā dienā pēc brokastīm,  dalībniekiem bija jāuzticas, ka par viņiem tiks gādāts, tas mācīja augt paļāvībā, atmest kontroli, labāk saprast, ko nozīmē uzticēties Dievam, ne savam spēkam.

Mt.6:33 “Dzenieties papriekš pēc  Dieva valstības, tad jums visas lietas tiks piemestas

Dievs Deboru mierinājis ne tikai kā tēvs, bet arī kā māte.

Ps. 145:9,16 Viņš par sevi saka, ka Viņš atver savu roku un labsirdībā gādā par visiem radījumiem.

Dieva rokas bija atvērtas Deboras vajadzībām, atlika atvērt roku Dievam, pārvarēt bailes un neziņu un nespēju atdot Dievam kontroli atsevišķās jomās…

Neturēt Dieva svētības sažņaugtā plaukstā, turēt plaukstu atvērtu un ļauties svētību plūsmai paļāvībā. 

Debora kādā brīdī ticībā nolēma atvērt savu roku Dieva gādībai plašāk.

Slavēt Dievu sāpēs un neziņā.

  1. Kor. 12:9 “Tev pietiek ar manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās

Debora  zin, Kas viņu  ved un, ka Viņš īsteno savu gribu viņas  dzīvē. 

Viņš saņems godu un tas būs man par svētību.

Neziņa un nespēks tik vienkārši nebeidzas, bet Deboras uzticēšanās Dievam turpina arvien pieaugt.

Dieva rokas ir labsirdīgi atvērtas, lai gādātu arī par tavām vajadzībām.

Nākamā runātāja ir Linda Kalniņa.

Ārēji trauslā, dzīvesgudrā Linda jau 26 gadus ir mācītāja sieva, 5 bērnu mamma, dažādu plašas amplitūdas mēroga  pasākumu organizatore draudzē un darbā.

KĀ MAN BŪT PAŠAI UN REIZĒ SVĒTAI?

139. psalms “Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija nevienas

Kā nepazaudēt sevi starp dažādajām lomām, ko dzīvē nākas pildīt?

Kā, esot pašai, un neesot perfektai, tuvoties svētumam, uz ko aicina Raksti?

Kas paliks no tevis, kad bērni izaugs, kad beigsi savu veiksmīgo karjeru? Kas būsi, ja Tavu kalpošanu draudzē ieņems kāds cits?

Kas būsi, ja Tava laulība izjuks vai nāksies zaudēt dzīvesbiedru?

Kā Tu sevi stādīsi priekšā vai uzlūkosi sevi pati?

Linda tic, ka daudzām ir atbildes uz šiem jautājumiem, bet gan jau ir arī tādas, līdzīgi kā Linda, kas ilgi sev neuzdeva šādus jautājumus, pieņemot to, ka viss, ko daru, un daru ar vislielāko atdevi, definē arī to, kas es esmu.

Bet kas es esmu bez visām tām lomām, ko dzīvē pildu, vai apzinos savu patieso būtību un to, kam tieši Dievs šajā dzīvē mani ir aicinājis?

Pēc kāda pavisam īpaša Dieva pamudinājuma, ko Linda sadzirdēja  dzejas rindās, atbildes meklējot, Dievs Lindu saveda kopā ar kādu katoļu klostermāsu, kuras  ieteiktos Svētā Lojolas Ignācija garīgos vingrinājumus, Linda pildījusi 9 mēnešus. Tas bijis garīgi transfomējošs laiks, pārvarot un analizējot sevi, rūpīgi klausoties Dieva vārdā, pamazām atmetot godkāri, lepnību, iztapšanu standartiem, sevī.

Dzīšanās pēc atzinības cilvēku priekšā, neļauj pieaugt.

Linda saka, ka arvien vairāk saprot, ka cilvēks daudzmaz spēj saprast sevi vien tad, ja kļūst pazemīgs – kad atzīst savu mazumu iepretim Dieva mīlestības lielumam, kas aicina ļauties viņa pārveidojošajam spēkam.

Trapistu mūks Tomass Mērtons teicis, Linda to citē sieviešu dzimtē – “Patiesībā mans svētums pastāv tajā, ka esmu es pati, un beigu beigās tavs svētums nekas nebūs manējais un mans nekad nebūs tavējais, ja nu vienīgi pilnīgā mīlestības un žēlastības kopībā”

Tāpēc pašas  svētums un pestīšana īstenībā ir atkarīgi no tā, vai mēs katra izdibināsim, kas esam un atklāsim savu īsto patību.

Lindas vēlējums – esiet svētītas un svētas, mīļās!

  1. konferences sadaļu noslēdz – mamma dēlam Pēterim, sieva vīram Jānim, rakstošā žurnāliste ar  skaisti sulīgu alta tembru –Agnese Meiere.

DZĪVOT AR APKĀRTĒJO SPRIEDUMU :”TU BOJĀ SEV DZĪVI”

Agnese mums izstāsta teju visu savu dzīvi. Ar savu vīru Agnese ir kopā nu jau 30 gadus, viņi iepazinušies, kad Agnesei bijuši vien 13 gadi un viņas divatā ar draudzeni ākstoties zvanījušās par telefonu, ikreiz vaicājot Jāni, un reiz, meitenēm par lielu pārsteigumu, pie klausules tiešām atsaucies Jānis. Pamazām sekojušas garas telefona sarunas, neveikla klusuma pilna pirmā tikšanās, garas, visu pasakošas vēstules un pakāpeniska iemīlēšanās Jānī, kurš bija un ir ratiņkrēslā.

Laimīgā Agnese, cerēto apsveikumu un laba vēlējumu vietā, saņēmusi neizpratni, noliegumu, žēlošanu un pat ignoranci. Bet, apmeklējot psihoterapeitu, Agnesei bijis jāatbild uz jautājumu – Kāpēc Tu apprecēji vīrieti ratiņkrēslā? Un, lai gan Agnesei nav bijušas šaubas par abu mīlestību, tomēr nākusi prātā atbilde – “Jo viņš nevar mani pamest” – te saknes rodamas bērnībā, kad Agnesei agri nomiris ļoti mīlētais vectēvs, tad tēvs aizgājis no ģimenes un visbeidzot šķitis, ka arī mamma meitu pamet, jo devusies strādāt uz citu pilsētu, tādējādi vairojot pamestības sajūtu. Bet Agnese lūgšanās radusi skaidru atbildi, ka, Dievs viņai devis brīnišķu dāvanu, ka nekas ko Dievs dod nav puspabeigts vai nepilnīgs, ka, neskatoties uz sabiedrības aizspriedumiem, Agnese kopā ar Jāni ir piedzīvojusi dzīves bēdīgākos un priecīgākos brīžus. 38 gadu vecumā pēc ilgstošiem mēģinājumiem palikt stāvoklī, Agnese pilnībā atdevusi savu dzīvi Dievam – līdz kaulam piedzīvojot pārliecību – lai notiek Tavs prāts, ne manējais, sajūtoties brīva, apzinoties, ka Dievs Tevi nekad nepametīs un ar Tevi tik un tā notiks pats labākais.

Agnese palika stāvoklī un 5 gadus ir dēla Pētera mamma. 

Vīrs Jānis bez mitas lūdzis un lūdz Dievu par savu Agnesi, ir mierīgs, stabils un iedrošinošs, nav neviena, kas Agnesi saprastu labāk.

Noslēdzot savu stāstu, Agnese saka, ka, par spīti cilvēcīgiem spriedumiem, tā nav nolemtība – tā ir Dāvana un laime.

Konferences otrais bloks – 2 sieviešu stāsti

DROSME VADĪT – TAVS SPĒKS MANĀ NESPĒKĀ

Vispirms mūs uzrunā allaž žilbinošā, pazemīgā Daila Romāne

Vai ir iespējams izveidot veiksmīgu karjeru lielā starptautiskā uzņēmumā, nenodarot pāri sev un savai ģimenei, bērniem?

Daila dalās ar dziļi personiskiem pārdzīvojumiem, kas viņu ved arvien lielākā ticībā un paļāvībā.

Ka slēpjas aiz koši sarkanās nagu lakas?

Daila mudina mūs paskatīties uz savam rokām un pārdomāt, ko mēs ar tām darām?

Nolupušai nagu lakai var uzklāt jaunu kārtu, virspusēji nepamanot skrambu zem tās..

Bet vai biznesā rūp, kā Tu jūties?

Neatkarīgi no nagu lakas kārtām, biznesa vidē Tev ir jāspīd un jābūt pamanāmam tam, ko pārliecībā saki, arī situācijās, kad jūties pilnīgi salauzta.

Svarīga ir laika kvalitāte, nevis ilgums, ko pavadi ar bērniem, ar ģimeni…

1.Kor.10:13 “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcisks pārbaudījums, Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri pār jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Ja nāk pārbaudījums, tātad es to varu panest, tātad man šis krusts ir jānes. 

Dailai Dievs devis daudz spēju – spēju vadīt, spēju saprast ciparus, pārvaldīt  finanses, spēju runāt, spēju pārliecināt. Dievs Dailai  devis bērnus, devis spēju un  piedošanu, spēju un žēlastību.

Kad jums, māsas, ir grūti strādāt, apvienot to ar ģimeni, ar laulību, ar atkarībām, ar visu, ar ko jūs dzīvē saskaraties – atceraties  – Dievs ir uzticīgs,  Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām!

Tālāk ar savu pieredzi dalās trauslā un vienlaikus spēcīgā, superradošā Sandra Žogota, kura ar mājturības pedagoģes zināšanu bāzi jau padsmit gadus strādā starpsienu ražošanas uzņēmumā, vīriešu vidē.

Kad cilvēcīgie spriedumi, likumsakarības un loģika kapitulē Dieva loģikas un likumsakarību priekšā, jo tur ienāk DIeva žēlastība, kas nav cilvēku prātam aptverama. Lai cik mēs katrs atsevišķi un kopā būtu gudri un pieredzējuši, mums ir limits un mēs nekad neaizsniegsim to plašumu un varenumu, kas ir mūsu Debesu Tēvam.

Sandra augusi ne visai labvēlīgā vidē,  paagri zaudējusi abus vecākus, bet ir pateicīga Dievam par savu dzīves ceļu.

Dievs Sandrai devis augstas darbspējas, gudru saprašanu, bet devis arī fizioloģiskas nepilnības, par kurām Sandra saka – tas tādēl, lai viņa nekļūtu pašpietiekama un iedomīga, Sandra visam gājusi cauri Viņa vadībā.

Sal. pam. 3:5 “Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību

Vadīt firmu nav bijis Sandras plānos, tas bijis Dieva nodoms un Sandra ir pārliecināta, ka Dievs vada uzņēmumu un viņa ir tikai Dieva iecelta darbiniece.

Reiz,  situācijā, kad cilvēcīgi šķitis, ka esi visu izdarījis, bet kāpēc nav un nav rezultāta, Sandra lūgusi Dievam konkrētu līgumu par konkrētu produktu un Dievs atbildējis, nostiprinot pārliecību, ka Dievs visu kontrolē. 

Cilvēku loģika Sandras darbā Dieva loģikai kapitulējusi vairākkārt.

Kādā citā krīzes posmā, kad uz lūgšanām nav bijis atbilžu, iezogoties aizvainojumam, Sandra sapratusi, ka vairs neko nelūgs, bet tikai pateiksies.

Tā Sandra, braucot 20 minūšu  ceļu uz darbu, skaļā balsī Dievam pateikusies par visu, visu un noticis, ka Sandrai iestājies pilnīgs miers, tas, kas augstāks par jebkuru saprašanu. Darba lietas lēnām sāka kārtoties un risinājās ātrāk, kā cilvēka prāts bija prognozējis.

Tai laikā Sandra sapratusi, ka Dieva svētības nav tikai mums patīkamais, ka svētības ir arī tās, kuras mums sākotnēji šķiet sāpīgas, ka pateicībai ir jāiet pa priekšu visās lietās.

Rom.8:28”Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, jo tie pēc Viņa labā nodoma aicināti

Labs  salīdzinājums  – arī puķes nevar uzziedēt bez mēslojuma.

Dievs mūs veido savā žēlastībā.

Šī dzīve ir ģenerālmēģinājums ceļā uz Tām Mājām – neuzņemsimies Dieva lomu.

Esmu šeit, lai mācītos  no Viņa pašu galveno – mīlēt – mīlēt cilvēkus un Dievu. 

Seko slavēšana un dziedinoša pielūgsme un pēc pusdienu pauzes  seko lūgšana un konferences 3. daļa – 

NO BEZCERĪBAS UZ CERĪBU

CIEŠANU SPĒKS – Lilija Geža, četru, ar sirdi dzemdētu bērnu mamma, adoptētāja, atbalsta centra “Tilts” supervizore, uzņemošo ģimeņu  atbalsta grupu vadītāja, mentore.

Neauglība. Diagnoze vai iespēja.

Gatavojoties konferencei, Lilija vaicājusi dēlam, kas ir tas galvenais, kas viņai būtu jāpasaka un dēls teicis: 1. Dievs vienmēr ir ar mums

2. Dievs mūs vienmēr sargās

Lilijas saulaino, mīlestības bērnību pārtrauca mammas došanās mūžībā, kad Lilijai bija tikai 5  gadi. Lai sevi emocionāli pasargātu, Lilija iestāstīja sev, ka mamma ir devusies prom un noteikti atgriezīsies, tā Lilija dzīvoja līdz 19 g.v., piedzīvojot arī vardarbību.

Kad šķita, ka viss, nu ir gana, Lilija dziļi sirdī sadzirdēja spēcīgu Dieva mīlestības balsi: “Man ir īpašs  plāns Tavai dzīvei”.

Toreiz to nebija viegli pieņemt, lai arī Lilja lasīja Bībeli un ticēja, ka eksistē dziļa mīlestība.

13 gadu vecumā Lilita deva Dieva privātu svētsolījumu, ka velta savu dzīvi kalpošanai Viņam,

vēlāk Lilita kristījās un tiešām kalpoja Dievam, strādājot ar bērniem no soc. riska ģimenēm, ar bezpajumtniekiem.

Tad Lilija satika savu lielisko vīrieti – izlūgtu no Dieva un ļoti vēlējās bērnus, bet tie nepieteicās vairākus gadus. No Dieva saņemot vēsti,  ka bioloģisko bērnu viņiem nebūs, iestājās dusmas, bija smagi to pieņemt, taču atkal Dievs teica “Man ir īpašs  plāns Tavai dzīvei”.

Tā Lilija un vīrs nonāca adopcijas rindā un nu viņiem ir 4, ar sirdi dzemdēti bērni.

Izejot cauri sēru procesam, Lilija ir sapratusi, ka neauglība nav sods, ka Dievs mums katrai devis brīnišķu iespēju –  nest pasaulē mīlestību. Tu vari būt audžu mamma, ņemt bērnus viesģimenē, Tev var būt krustbērni, garīgie bērni u.c.

Lilija citē Māti Terēzi: “ Kungs, kad esmu neapmierināta, dod man kādu, kuru es varētu mierināt, kad man nav laika, dod man kādu, lai es uz brīdi varētu tam palīdzēt”

Sāpju un ciešanu brīžos, kad ir smagi un, iespējams, nejūti Dieva mīlestību,  ir ārkārtīgi svarīgi turpināt kalpošanu caur maziem darbiņiem.

Mūsu ciešanas nevar būt par iemeslu mīlestības trūkumam.

Lilijai svarīgs ir individuālais laiks ar Dievu – lūgšanas, Dieva vārda apcere, tā Kunga patvērums.

Viņš ir vienīgais, kad var mums dot šo patieso mieru un ļaut mums spīdēt pasaulei.

Mūsu ciešanas ir ekskluzīva iespēja ciest kopā ar Kristu, krustā sisto, lūdzot par kādu un veltot ciešanas viņam. Dievs ir teicis – Nāciet pie manis visi, es jūs atspirdzināšu.

Lai Dievs jūs bagātīgi svētī un stiprina un izlej savu mīlestību pār jums! Amen.

KĀ ZAUDĒJUMS IZMAINA CILVĒKU? 

Dita Svarupa, fotogrāfe, divu dēlu mamma, no 14 g.v. darbojas mūzikā gan kā solo māksliniece, gan  grupā “Divas takas”, kalpo Rīgas sv. Pāvila luterāņu draudzē.

Kad Ditai bija 23 gadi, viņas acu priekšā, draudzes jauniešu izbraukumā, dziļos laukos, nomira viņas vīrs, viņa sirds apstājās 10 minūšu laikā no elektrības trieciena.

“Cel augšā” – Dita sauca Dievam, taču brīnums nenotika….

Iesākumā Dita vienkārši funkcionēja, bez jebkāda pamata, bez drošības, bez nākotnes redzējuma. Bija grūti pieņemt faktu, ka esi vientuļā mamma, jebkādas jūtas bija nobloķējušās. nebija vēlmes ieguldīties bērnos, jo tas taču bija jādara kopā ar vīru…

Bija milzu vientulības sajūta, vainas apziņa, riebums pašai pret sevi.

Pēc 10 mēnešu mocībām pašai ar sevi, Dievs  Ditai deva pārdabisku spēku piedot sev, pēc gara monologa Ditai radās arī dziesma “Es piedodu tev”, ko vari  noklausīties Ditas Youtobe kanālā.

Dita dzīvoja ar bailēm būt par nastu, bailēm izgāzties audzinot bērnus, bailēm iemīlēties, bailēm uzsākt attiecības un tās pazaudēt…bija arī vēlme sevi sodīt, neļaujot atlaist sāpes.

Ditas plānā bija sevi mocīt skumjās 7 gadus, aizverot jebkādu iespēju iejaukties Dievam.

Dita jutās nesaprasta, jo sērās cilvēks ir ļoti  jūtīgs un visu skata caur  zaudējuma prizmu.

Dita zināj un juta,  ka Dievs visu redz, bet tai pat laikā likās, ka Viņš ir tālu.

Viņš pieveda īstos cilvēkus īstajā laikā.

Dita lūdza pēc vadības un gudrības, bet bija klusums….

Pēc ilgāka laika Dita spēcīgi  sajuta, ka Dievs viņai ļauj vienkārši būt. Dievs, līdzīgi kā vecāki redzot, kā bērns sper pirmos soļus, priecājās par Ditas soļiem, VIņa rokas bija gatavs ķert Ditu krītam, piecelt, ja bija jau nokritusi… DIta redzēja un juta Dievu kā milzīgu Mīlestību un Pacietību. Viņš nebija prasīgs, nesteidzināja, vienkārši bija līdzās…tikai daudz citādāk, nekā Dita to bija iedomājusi.

DIevs esot pārveidojis Ditu līdz nepazīšanai, vienīgais, ko Dita atpazīstot no vecā cilvēka ir viņas dziedošā balss.

Ļaušanās atvieglojusi Ditas  ceļu dziedināšanai.

Ef. 5:13 “Viss, kas tiek gaismā celts…. ir gaisma

Nebēdz, neizvairies, nepaturi visas sāpes sev, neatstāj neko neatklātu, cel gaismā, tas prasa lielu drosmi un lielu smagu darbu ar sevi.

Un vēl ir svarīgi, ka tev ir līdzgaitnieks – PIETIEK AR VIENU VIENĪGU CILVĒKU, LAI SAJUSTOS DROŠI…

Dita visu šo laiku veldzējusies slavas dziesmās un bezvārdu lūgšanās, kuras izdejojusi kopā ar Dievu, ignorējot apkārtējos.

Vēl Dita raksīja un dalījās ar savām pārdomām Instagram kontā, radot tēmturi #ditaspārdomas

Noliedzot profesionālu palīdzību vari kļūt par apgrūtinājumu apkārtējiem, darbs pie dvēseļu kopējas palīdzēja tīrīt brūces un rast brīvību Dievā.

Kopš zaudējuma pagājis vairāk kā pusotrs gads un rēta ir teju iztīrīta, Dievs ir ar Ditu bijis visu šo laiku, pārveidojot Ditas sirdi un ļaujot jēgpilnāk dzīvot šo dzīvi.

62.Ps.9. “Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņam savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums.” Āmen.

CAURI NĀVEI UZ DZĪVĪBU – Arta Lāce, Dieva ļoti mīlēts cilvēks, 3 bērnu mamma, žurnāliste.

Arta mūs uzrunā videoliecībā, jo saslima tieši konferences rītā, tomēr bija gatava dalīties ar savu stāstu attālināti. Pateicība.

Ceļš caur nāves vārtiem uz brīvību – uz satikšanos ar Dievu.

Pirms 6 gadiem, grūtniecības 7. mēnesī, gaidot jaunāko dēlu, Artai atklāja akūtu leikēmiju – strauji progresējošu asins vēzi, bija slimas 80% asins šūnu.. Ārste teikusi, ka slimība ir ārstējama, šiem vārdiem Arta pieķērusies. Ticis nozīmēts ķeizargrieziens un puika, paldies Dievam,  aug sveiks un vesels.

Bijis tiešām smagi, Arta maz ko atceras no tā laika, taču pārsteidzošākais bijis lielais neaprakstāmais miers, kas ienācis tai bezspēkā, pazudušas bailes, izgaisušas raizes, kas notiks ar bērniem, bijusi pāŗliecība, ka ar bērniem viss būs labi, arī, ja Arta aizies.

Artas mamma bijusi blakus, arī tas šķitis mierinoši – pasaulē ienākam caur mātes miesām un arī aizejot mamma bija blakus. Arta sklaidri sapratusi, ka ATGRIEŽAS.

Arta izķepurojās, sekoja vairāki ķimijterapijas kursi, slimība apstājās un atgriežoties mājās, Arta kļudaini pieņēma lēmumu atgriezties vecajā dzīvē, veicot dažus uzlabojumus- veselīgāk ēst, vairāk sportot, tomēr slimība atgriezās un ārsti lielas cerības neviesa.

Atgriežoties slimnīcā, Arta piedzīvoja neciešamas sāpes un salūztot kļuva atklāta pret Dievu, konkrēti vēršoties pie Viņa ar savām sāpēm, dusmām, līdzšinējo neticību, ka Dievs viņu tiešām mīl. ”Lai notiek Tavs prāts” bija Artas lūgšana un Arta sajuta Dieva tuvumu – tādu varenību un bijību, ne bailes. Arta tikusi pacelta Tabora kalnā.

Atgriežoties mājās, realitāte bija nervu sabrukums un bija jālemj par  šūnu transplantāciju. Arta to nevēlējās un lūdzot pēc padoma, Dievs atbildējis ar jautājumu – “Kas Tev šobrīd ir vissvarīgākais?

Arta sapratusi, ka ne jau nodzīvot ilgāk par katru cenu, bet PAVADĪT LAIKU AR SAVU ĢIMENI, AR TIEM, KO MIĪLI.

Arta saņēmusi dvēseles dziedināšanu ejot psihoterapijas kursu pie ticīgām ārstēm, saņēmusi arī atziņu, ka ir laba diezgan, ka Dieva mīlsetība nav kaut kas, kas jānopelna, tā nāk komplektā ar Dzīvību.

Dievs ir visu laiku kopā ar Artu!

Pēc šūnu transplantācijas bijušas smagas komplikācijas un kādu dienu Arta sajutusi spēcīgu, mīlošu, drošības pilnu apskāvienu, it kā tēvs un māte reizē viņu apskautu, Arta izjutusi svētlaimi, atsaukusies šai mīlestībai ar visu savu būtību. Tai brīdī Artai austiņās skanējusi dziesma ar vārdiem Benedictus qui venit in nomine Domine, kas nozīmē – Svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā un tie ir vārdi, Jēzum ienākot Jeruzalemē.  Pats Dievs bijis apskaut Artu.

Atļauj Dievam sevi mīlēt.

Sakāve ir svētība, arī satikšanās ar nāvi ir svētība, jo tā ved uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.

Mēs katra esam kā pērlīte Dieva vērtās krellēs un katrai ir īpaša nozīme, jo mēs katra esam īpaša.

Dzīvība ir mīlestība un Dieva žēlastība ir mīlestība.

Arta vēl mums katrai piedzīvot šo mīlestību.

Pateicība Dievam.

Šogad konferences pievienotā vērtība bija daudzo sieviešu atsaucība mudinājumam sapost vietu, kur esi, radīt  svētkus tur, kur klausies konferenci – saposties  pašai, sarūpēt ziedus, kādu kārumu,  iemūžināt šo brīdi foto un atsūtīt to konferences dalībnieču grupā. Viena dalībniece atklātas izlozes ceļā tika pie Drosmas Baltrumas no “Douglas Latvija” sarūpētas sievišķīgas dāvanas. Pateicība.

Un noslēdzošā daļa – sieviešu kopābūšana, sarunas un lūgšanas Zoom istabiņās, uzsākot jaunas draudzības, atsvaidzinot senākas saites vai vienkārši lūdzot kopā šeit un tagad. Pateicība.

Paldies visai čaklo skudriņu komandai par sarūpētajiem svētkiem. Paldies Maritai Zvanai iepriekšējā gada runātājai, kura bija sarūpējusi šī gada runātājām pašas gatavotus kremiņus.

Pateicībā par piedzīvoto,  pārdomās par konferenci dalījās Kristīne Barkovska no Āgenskalna baptistu draudzes.