Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

RŪGTĀS ZĀLES JEB DZĪVE AR PSIHOSOMATISKĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM

Arta Platace

Žurnālam “Padod tālāk” .

Mēs negribīgi runājam par savu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību. Nezinu, kā jums, bet viens no sarežģītākajiem jautājumiem, uz ko man dažkārt nākas atbildēt, ir: “Kā jūties?” Un nereti izprast pašsajūtu, būt atklātai un neaprobežoties vien ar “labi” vai “normāli” ir pagrūti. Tad, kad saskaramies ar emocionālu izdegšanu, veģetatīvo distoniju vai depresiju, runāt nav viegli, un tas ir ļoti personīgs temats, taču skar un ietekmē mūs visus – ģimenē, darbā, sabiedrībā, arī draudzē. Tāpēc par to runāt ir svarīgi, un tam jābūt svarīgam tematam arī kristiešu vidū. 

Uzsākot sarunu, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Krists Kalniņš norāda: “Mēs jau tie paši cilvēki vien esam. Dzīvojam pasaulē, kas ir strauja un pieprasoša. Laiks ir tik piepildīts ar tehnoloģijām un atbildībām, mēs bieži vien melojam, dzīvojam ilūzijā, ka tas mūs kā kristiešus neietekmē, bet tas mūs ietekmē tieši tāpat kā nekristiešus.”

Šajā rakstā varat izlasīt divus pieredzes stāstus – vienu anonīmu par dzīvi ar veģetatīvo distoniju un otru par to, ko nozīmē emocionāli izdegt. Veģetatīvā distonija1 ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem – sindroms, kas ietver dažādas izcelsmes un izpausmes somatisko funkciju traucējumus*. Savukārt izdegšanas sindroms2 ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma, izsīkuma stāvoklis, kas rodas kā sekas ilgstošam emocionālam pārdzīvojumam, kas saistīta ar cilvēka paštēlu un darba apstākļiem. No vienas puses – divi dažādi, bet tikpat labi – cieši saistīti temati, kur viens var izrietēt no otra un abi kopā veicināt nopietnākas krīzes un pat depresiju. 

Jūtīgais, mazais dimantiņš 

Linda (vārds mainīts) ir māmiņa divām skaistām meitenēm, mākslas skolotāja kādā Rīgas skolā un brīnišķīga māksliniece. 

“Man bija 18 gadi, kad sākās dažādas ķermeņa disfunkcijas: sāpēja vēders, bija slikta dūša, sausa mute, bija sirds pārsitieni, reiba galva. Mani sūtīja pie dažādiem ārstiem, bet sonogrāfijās neko neuzrādīja. Tad nokļuvu pie neirologa – tāda gados veca, sirma ārsta, kurš pateica to, kas tajā laikā, kad man bija 18 gadi, nebija ne plaši zināms, ne populārs, proti, ka man ir veģetatīvā distonija. Mēs ģimenē nezinājām, ko tas vispār nozīmē, un es nebiju spējīga par sevi pastāvēt un parūpēties, līdz ar to pati neiedziļinājos un nemeklēju tam skaidrojumus, vienkārši sāku dzert zāles. Tie bija diezgan spēcīgi medikamenti, un domāju, ka izārstēšos, bet tā nenotika. Visu laiku tikai gulēju un izjutu ļoti lielas bailes, bija arī panikas lēkmes. Māsa teica, ka man jāmeklē psihologa palīdzība. Uz to mans tētis teica: “Nē, mans bērns nav psihiski slims.” Sāpošu kāju mēs varam iztēloties, bet ne visiem bijušas mentālas problēmas, un to citiem ir grūti iedomāties, piemēram, bailes.

Man bailes uzrodas pēkšņi, it kā no nekā. Panikas lēkmes biju piedzīvojusi jau bērnībā, kad kāds konstanti tās provocēja. Nevainoju savus mīļos tajā, jo arī viņi nezināja, nesaprata. Katrā ģimenē ir kāds cilvēks – jūtīgais tips. Sev šo jūtību tagad esmu nodefinējusi kā Dieva dāvanu, nevis kā slogu. Laiks, kad beidzu dzert zāles, sakrita ar brīdi, kad nācu pie Dieva. Bet arī tad saslimšanu bieži saasināja, izprovocēja kāds “ierosinātājs”, piemēram, man bija lielas bailes no ļaunajiem gariem. Kā jūtīgs cilvēks ļoti izjūtu Dievu un arī to otro pusi. Panika varēja sākties pēkšņi un ilgt pat mēnesi. Ja šādā stāvoklī iekrīt, bailes pašas sevi uztur un baro, tu sāc baidīties no bailēm. Piemēram, bailes par to, ka dzirdēšu balsis, ka man atkal būs uzmācīgas domas. Tajā pašā laikā ārēji es spēju komunicēt normāli, visu izdzīvoju sevī, tas ir kā iekšējs viesulis, bet uz āru to ir redzējis varbūt tikai mans vīrs. 

Jau četrus gadus regulāri apmeklēju psihoterapiju, esmu bijusi arī pie psihiatra, kurš atzina, ka mans gadījums nav tikai “tīra” veģetatīvā distonija, ar stresu saistīti traucējumi, bet man esot arī neirozes. Nezinu, vai tās attīstījušās distonijas dēļ, vai jau bijušas iepriekš, taču zinu, ka šī slimība man ir uz mūžu un man ar to jāmācās sadzīvot, pieņemt. Daudz ir raudāts un daudz ir noticis, bet esmu to pieņēmusi.

Psihoterapijā sāku iet uzreiz pēc otrās meitas piedzimšanas. Toreiz pat nesapratu, kur rīts vai vakars. Kad mainīju terapeiti, viņa atzina, ka žēl mani palaist, jo viņa caur mani redzējusi, kā darbojas Svētais Gars, kā Viņš mani ved. Terapija bez Dieva nestrādā. It kā ar prātu vari saprast, kas notiek, bet tev nav Krusts, pie kā nest sevi visu – lūgt piedošanu vai lūgt pēc dziedināšanas.

Es runāju par to, jo cilvēkiem nevajag slēpties. Ja slēpjamies, tad var ieslīgt lielā vientulībā – ar sevi, savām problēmām. Mana ģimene par to zina, arī ģimene no vīra puses ir ļoti atbalstoša. Viņi sauc mani par mazo dimantiņu, jo es pilnīgi atšķiros no viņu dzimtas, kuri ir strādātāji, savukārt es – radošais un jūtīgais tipāžs.

Slimība mani ir atvedusi atpakaļ pie manis pašas, jo biju sākusi dzīvot pilnīgā noliegumā par to, kas es esmu. Centos būt tāda, kādu citi mani gribēja redzēt, un pilnībā sevī biju noliegusi mākslinieces spēju. Manā pirmajā terapijā tika lietoti mākslas terapijas paņēmieni – gleznoju savas emocijas, attiecības ar Tēvu. Dievs man tās bildes vienkārši deva. Dievs mani tajā aicināja iekšā, un Viņš smaida par to, ka ļauju sev būt. Ja es dzīvē nebūtu nonākusi līdz zemākajam punktam, nekas no tā nebūtu. Droši vien dzīvotu depresīvā noliegumā, kas man jau bija kopš bērnības – tu nekas neesi, no tevis nekas nesanāks. Bērnībā tas skanēja no ārpuses, pēc tam es to pieņēmu par patiesību, līdz Kristus to lauza, bet tas nenotika uzreiz pēc tam, kad nācu pie Dieva, tas bija ilgs process. Viņš ir saudzīgs un uzmanīgs pret mums.”

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Normāla mentālā veselība ir ļoti plašs jēdziens. Kādam tas ir normāli, ja ātri sitas sirds un ir trauksmes sajūta, jo cilvēks ir enerģisks, trauksmains. Citam normāla var šķist arī vemšana, jo ir problēmas ar kuņģi. Ir sievietes, kurām sāp galva, un tas ir normāli, jo tā ir iedzimta migrēna.

Lai konstatētu veģetatīvo distoniju, diagnostikā aplūko un konstatē galvenās pamatsūdzības – objektīvās un subjektīvās**. Ja tās ilgst divus gadus, tad var runāt par veģetatīvo disfunkciju. 

Viens no cēloņiem šai saslimšanai ir stress. Mēs katrs ikdienā par kaut ko satraucamies, piemēram, nokavējam, pasakām otram skarbu vārdu, bet ir nopietnāki stresi, kas atkārtojas katru dienu un krājas. Lieli hroniski stresi var būt smagu zaudējumu gadījumos, pēc pārdzīvotas vardarbības, šķiršanās, mobinga darba vietā, nokļūšanas avārijas situācijās. Cilvēki var būt arī vienkārši izdeguši, jo viņiem ir vājāka nervu sistēma, kas var būt saistīts ar kādu traumatisku notikumu, piemēram, autoavāriju. Veģetatīvās distonijas simptomi var kombinēties ar neirotiskiem traucējumiem, personības traucējumiem un depresiju. 

Tas, kā cilvēki iztur šāda veida stresu, ir ļoti atkarīgs no citiem faktoriem: no ģenētiskā materiāla, kāda temperamenta cilvēki bijuši vecāki, ko viņi iemācījuši mums kā bērniem – kā rīkoties ar stresu, vai arī bērns ir bijis konstantā stresā. Dažiem vecākiem ir neadekvātas audzināšanas metodes, līdz ar to bērni tiek pakļauti stresam no agras bērnības. Šādi bērni nākotnē būs cilvēki ar novājinātu stresa pretestību un  reaģēs uz to smagāk nekā citi. Tāpat ir iedzimti jūtīgi cilvēki, sensitīvie tipi. Ja bērns ir pārmērīgi lutināts, arī tad viņš var būt jūtīgāks pret stresu. Jā, tas ir komplekts, ar ko mēs ienākam šajā pasaulē. Šobrīd runā arī par grūtniecības un bērniņa pirmā dzīves gada ietekmi uz to, kāds izaugs cilvēks – vai viņš vieglāk, vai grūtāk panesīs stresu, nonāks līdz pārdegšanas simptomiem, neirastēnijai, uzmācību neirozēm, panikas lēkmēm (iziet no mājas, būt cilvēku masās, uzstāties publikas priekšā, u.tml.), veģetatīvajai distonijai vai pat depresijai.”

Rūgtās zāles

Šādu sāpīgu pārdzīvojumu priekšā nevilšus rodas jautājums, vai mums kā kristiešiem ir par maz ticības un paļāvības uz Kungu, par maz lūgšanu, kas mūs pasargātu no šādām saslimšanām? “Tas ir ļoti skumji, kad tas viss tiek garīgots. Man ir teikts, ka esmu apsēsta, ka man ir par maz ticības. Pati tā kādreiz domāju. Par mani daudzi ir arī lūguši, un es pati Dieva priekšā esmu daudz lūgusi. Nezinu, kāpēc Viņš to neapstādina. Kad man pazūd realitātes sajūta attiecībā uz Dievu, ir grūti lūgt, tad aicinu, lai kāds cits to dara. Bet es nekad Dievam neesmu pārmetusi par savu stāvokli,” atzīst Linda.

Viņa ir pārliecināta, ka Dievs neuzliek vairāk kā varam panest. “Es tiešām tam ticu, jo zinu, ka Viņš mani mīl. Arī Jēzum bija pārbaudījumi, lai Viņš varētu piepildīt savu uzdevumu, tāpat arī mums katram. Tāpēc man vairs nav kauns par to, kas man ir, jo mana situācija var būt kādam par stiprinājumu, iedrošinājumu. Ticu, ka dziedināšana notiek.”

Mācītājs Krists Kalniņš nenoliedz – lūgšanas ir labas un vajadzīgas, bet mēs, cilvēki, bieži gribam to veikt paši ar savu iniciatīvu, ar nepilnīgu izpratni par cilvēka dzīvi un to, no kā slimība veidojusies. “Atceros kādu sievieti, kura nonāca ļoti smagā depresijas stāvoklī, bet ilgstoši ignorēja simptomus, kas, kā vēlāk noskaidrojās, viņai bija jau kopš bērnības. Kad Alfas kursā lasu lekciju “Vai Dievs dziedina”, saku, ka pirms šīs lekcijas jāsaprot – pestīšana ir galvenā dāvana, ko Dievs mums dāvā. Protams, dziedināšanas notiek, un esam priecīgi, pateicīgi par to, un slavējam Dievu, bet citos gadījumos notiek paradokss – ārēja slimība kalpo daudz labāk iekšējai dziedināšanai, nekā laba veselība un labklājība. Dievam ir ļoti daudzveidīgi instrumenti, ar kuru palīdzību Viņš nāk un dāvā cilvēkiem palīdzību un dziedināšanu. Dažkārt tas varētu šķist nepareizi un ačgārni, bet Dievs ir Dievs, un Viņš zina. Mums ar pateicību jāpieņem dziedināšana un veselība, bet Baznīcas tēvi saka – pateicībā jāpieņem arī slimības. Arī tās zināmā mērā ir zāles, gana rūgtas, bet tās palīdz daudz labāk nekā saldi, garšīgi vitamīni.”

Kad drošinātāji pārdeg jeb Artas stāsts

Jā, Arta esmu es, un šo rakstu piekritu veidot tieši savas pieredzes dēļ. Līdzīgi kā Aija, esmu saskārusies ar psihosomatiskiem traucējumiem un to, cik grūti apjaust vai, vēl vairāk – paskaidrot citiem, kas ar mani notiek. Man nav klīniskas diagnozes, taču manā veselības kartītē vairākus gadus atzīmēts ģimenes ārsta slēdziens: “Saslimšana saistīta ar psihosomatiskiem traucējumiem. Rekomendācija: atpūta.”

“Jau kopš bērnības gan vide, kurā uzaugu, gan apkārtējie cilvēki, it īpaši skolotāji, mudināja uzņemties atbildību. Vecākais bērns ģimenē, skolotājas meita – es domāju, varbūt no manis tik daudz neprasīja, cik biju prasīga pati pret sevi minēto lomu priekšā. Biju iedomājusies tēlu, kādai man vajadzētu būt, un mēģināju to arī piepildīt. Kad tas neizdevās, sevi it kā restartēju, skaļi skaitot: “Viens, divi, trīs… desmit.” Reiz to dzirdēja tētis un smējās, bet man tas bija nopietni un svarīgi.

Man vienmēr bijusi vajadzība dzīvot ar visiem pa labam, bez konfrontācijām. Sakaroties ar neveiksmēm, zaudējumiem, citu cilvēku negatīviem komentāriem, atraidījumiem, noliegumiem, nesaskaņām, mans sajūtu kauss bieži bijis asaru pilns. Nezinu, kad, bet manā bērna galvā jau agri radās doma – lai izvairītos no nepatīkamām situācijām un es patiktu cilvēkiem, man vienkārši jādara tas, ko viņi vēlas, jāsaka maģiskais “jā”. Jo mans “nē” – citiem cilvēkiem ir “nē” attiecībā pret mani: “Tu neesi pieņemta!” Tagad, atceroties šo mazo meiteni ar idejām par ideālo “es”, apbrīnoju viņas spēju meklēt izeju un risinājumus, bet man viņas ir arī žēl.

Tā mani “es” meklējumi turpinājās arī pieaugušo pasaulē, darba dzīvē. Bieži mans “jā” tika darba vietām, projektiem, ko līdz galam neizpratu, biju par nepieredzējušu, bet tik un tā tos centos veikt, un tas no manis prasīja daudz enerģijas un laika (papildus darbi vakaros un brīvdienās). Īstenojot citu idejas un ieceres, varēju justies pieņemta, vajadzīga – tā, kā to biju vēlējusies jau no mazotnes. 

Uzņemoties saistības, pienākumus, atbildību, nemanot ļoti iedegos par to, ko daru. Iedegos, nespēju apstāties un tad ir brīdis, kad nespēju itin neko – neredzu jēgu, nespēju tikt galā ar elementāriem uzdevumiem, ir sajūta, ka grimstu. Dažās darba vietās “noturējos” vien gadu, pusotru, pēc tam meklēju citu, domādama, ka vides maiņa uzlabos arī manu spēju saņemties. “Viens, divi, trīs…” un es atkal varēšu tikt galā, restartēšos.

Atceros dienu, kad pēkšņi ciemos ieradās kolēģe. “Es atvēršu logu, labi?” viņa bažīgi jautāja, un, negaidot manu apstiprinājumu, to arī atvēra. Toreiz, pirms trīs gadiem, tas bija mans pagrieziena punkts, malks svaiga gaisa, lai atskārstu, ka nepieciešama palīdzība. Pirms logs manā istabā un manā izpratnē par hronisko saslimšanu tika atvērts, divas nedēļas bezspēkā un apātijā biju pavadījusi gultā, “uz slimības lapas”. Nomāktība, bezjēdzības sajūta, bezspēks, apetītes zudums, vēlēšanās izolēties no citiem.  Un vēl pirms tam – regulāri līdzīgi bezspēka posmi divas, trīs reizes gadā kopš… Kopš sāku mēģināt atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. 

Gadiem krātā spriedze, pašpārmetumi un trauksme mani pievarēja brīdī, kad šķita, ka esmu nonākusi visbrīnišķīgākajā darba vietā, kādu varētu sev vēlēties – kultūras jomā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, lieliskiem projektiem, iedvesmojošiem domubiedriem. Ja iedomājos dzīvi kā elektrības pagarinātāju, tad manā dzīvē tajā brīdī “visas elektrības ligzdas bija aizpildītas” ar darāmo, un drošinātāji pārdega.

Nedēļā, kad manā pasaulē tika atvērts logs, pieteicos psihoterapijai un pēc neilga laika pametu savu “sapņu darbu”. Un, ja godīgi, terapija bija mans sākums atpakaļ pie sevis – pie savām vajadzībām. Vēl šobrīd, kad terapijas kurss jau kādu laiku pārtraukts, mācos izvērtēt un teikt “nē” un nejusties vainīgai par rāmi pavadītu nedēļas nogali, neko nedarot. Joprojām mācos vienkārši būt (nevis tikai darīt) un būt mierā ar to, kā ir.

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Domāju, cilvēki bieži neaptver, nav informēti par psiholoģisko aspektu nozīmi savā dzīvē, ka darbs ir jāsabalansē ar atpūtu. Daudzi pat nav domājuši par to, kas viņiem sagādā prieku. Mūsu ķermenis ir caurausts ar neredzamiem vadiņiem, tāpēc uz emocionāliem un garīgiem pārdzīvojumiem reaģē arī sirds, imūnsistēma utt. Atkarībā no ģenētiskās predispozīcijas, kādi orgāni nereaģē, bet citi – sāp.

Tas, ko dzirdu no cilvēkiem par darba apstākļiem, ir bēdīgi. Gribētos, ka darba devēji vairāk paslavē savus darbiniekus. Mēs kopumā nemākam reflektēt par pozitīvo, bet ļoti labi protam izteikt kritiku. Mums būtu jāatrod vārdi, kā citus celt, iedrošināt, pateikt “paldies”, bet tas ir jāmācās, jo tā ir viena no veselīgas sabiedrības iezīmēm. Neveselīgā sabiedrībā nodarbojas ar kritiku un viens otra devalvēšanu.

Daudziem šķiet, ka viņiem obligāti jāaizpilda sev dotais laiks, ka viņi nevar vienkārši tāpat aiziet, piemēram, uz parku un pasēdēt, pavērot, atvilkt elpu. Mums nav ne ar vienu jācīnās un nevienam nekas nav jāpierāda, mums jādzīvo dzīve tā, kā uzskatām to par jēgpilnu, kas atbilst mūsu vērtībām, un mēs nedrīkstam dzīties pēc tā, lai citiem būtu gana labi. Dievs mūs radījis tādus, kādi esam – ar tik dažādiem talantiem, un katrs no tiem ir tik ļoti īpašs!”

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Krista Kalniņa komentārs:

“Parasti no šādām slimībām (veģetatīvā distonija, izdegšana) cieš cilvēki, kuri ir ļoti atbildīgi, aktīvi, enerģiski, mīl to, ko viņi dara. Līdz ar to zūd robežas – cik tu vari veltīt tam sava laika, spēka, enerģijas, un cik daudz laika vajadzīgs, lai to visu atgūtu. Domāju, ka veģetatīvā distonija un izdegšana nāk no ilgstošas un hroniskas pārslodzes. Katram cilvēkam ir savs enerģijas daudzums, struktūra, izturība. Protams, ir iedvesmojoši skatīties uz cilvēkiem, kuri dara lietas, bet mēs nevaram atspoguļoties viņos viens pret viens. Jāizvērtē, kāda ir mana kapacitāte – lai tā būtu vesela, priecīga, piepildīta man jāiemācās teikt “nē” un apzināties, ka neesmu caurumu lāpītājs.

Pie manis nāk cilvēki ar vainas sajūtu, ka neuzņemas papildus lietas, kalpošanas. Tā nav pareiza attieksme. Dievs cilvēkam ir devis ķermeni, viņa spēka robežas. Ne velti mēs nevaram ilgstoši negulēt, un miegs ir laiks, kad atjaunojam savus spēkus, ja vien neesam noveduši sevi tik lielā stresā, ka vairs pat nespējam pagulēt. Mēs pārprotam, pārspīlējam un neievērojam lietas, kurās Dievs saka: “Jums par sevi ir jārūpējas!” Ne tikai par kalpošanu, kas ir brīnišķīgi un labi, bet arī par sevi.”

Izdegšana draudzē, kalpošanā

“Ir pamatprincipi, ko Dievs mums iedevis kā kristīgiem cilvēkiem – nepārvērst sabatu par kalpošanu, pēc kuras pirmdienā tev nav spēka aiziet uz darbu, un ar laiku pat esi gatavs nomirt. Vai arī – ja tā tiešām ir tava kalpošanas dāvana, tad meklē dienu, ko tu vari izmantot par savu sabatu. Mācīties atpūsties, dot sev laiku – tas ir ļoti grūti, jo šķiet, ka mums visam būtu jāsaka – jā, jā, jā!” Mācītājs Krists Kalniņš labi pazīst šo sajūtu. Viņš ir viens no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kurš nav baidījies atzīt savu vājumu un atklāti stāstījis par sastapšanos ar depresiju: “Esmu ilgi ar šo sajūtu dzīvojis, ka nedrīkstu nevienam atteikt. Un tas mani galu galā noveda pie stāvokļa, kad iekšēji šķita – tūlīt nomiršu no fiziskas, emocionālas un garīgas iztukšotības.”

Jautājums ir arī par robežām – kas ir manas robežas? “Kristiešiem par piemēru liek Kristu, kurš 24/7 gāja un darbojās, bet mums jāatceras, ka Jēzus bija vesels cilvēks. Taču Viņš gāja naktī un nošķīrās no cilvēkiem, Viņam vajadzēja vientulību un attiecības ar Dievu, un šis aspekts mums no Viņa arī jāmācās. Ir svarīgi apzināties savas robežas, ko es spēju, ko es daru ar prieku, ko es daru piepūloties vai pat kurnot. Nevienam cilvēkam Dievs nav teicis, ka viņam jāpaveic desmitiem lietu un jākurn uz pārējiem, kuri neko nedara. Ir jādod atbildība, jāmācās uzticēties, jāmācās arī nepaņemt atbildību. Šie robežjautājumi ir ļoti svarīgi,” saka mācītājs un turpina:

“Ja gribam, lai mūsu kalpošana ir sekmīga un auglīga, mums jārūpējas arī par otru pusi – lai mums būtu atpūta, atjaunošanās, garīga sevis uzpildīšana. Un šai pusei jābūt tikpat nozīmīgai kā mūsu kalpošanai. Bieži vien cilvēciski mēs, uzņemoties kalpošanas, īstenībā vēlamies apliecināt sevi – cik esam vērtīgi, vajadzīgi, nepieciešami, neaizvietojami. Esam gatavi par to maksāt ar savu veselību, lai tikai mums būtu tā vajadzības sajūta. Ir daudzas lietas, kas rada šo nepareizo izpratni.”

Kā lielas draudzes mācītājs, Krists Kalniņš redz un izprot šo problēmu arī draudzes (draudžu) kontekstā: “Vieglāk ir paprasīt cilvēkiem, kuri jau dara, jo mēs zinām viņus, viņu atbildīgumu, spējas paveikt lietas, ka viņi neatteiks, jo viņi ir to kristiešu vidū, kas neatsaka. Mums kā vadītājiem ir vieglāk lūgt kādas lietas šiem cilvēkiem, nekā tiem, kuri neko nedara, kuri kādreiz ir atteikuši, kuri negrib uzņemties atbildību. Tas ir lauks, kur mācītājiem, draudžu un kalpošanu vadītājiem jāmeklē resursi tajos cilvēkos, kuri vēl nekalpo. Draudžu garīgajiem vadītājiem jāveic “skrīnings”, pirmkārt, pašiem sev, otrkārt – komandai. Ja cilvēkam ir vairāk par divām kalpošanām, citos gadījumos vairāk pat par vienu, jāsaka: “Klau, tu tā nevarēsi.” Draudzēs jābūt iekšējam redzīgumam par to, cik katrs cilvēks spēj un cik katrs dara.”

“Saņemies!” – nepalīdz

Saviem sarunu biedriem vaicāju, kas būtu tie profilaktiskie pasākumi (gluži kā ķiplokmaizes pirms gripas sezonas sākšanās) ikvienam no mums, lai uzturētu stabilu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību un izvairītos no daudz nopietnākām stresa rosinātām saslimšanām. Un kas – ja nonākam “tur”, “tajā vietā”.

Profilaktiski

  • Rūpēties par fizisko veselību. Atbilstošs uzturs, atpūta, miegs, kustības – tāds dienas ritms, kas rada līdzsvaru starp darbu un spēku atgūšanu.
  • Ievērot sabatu. Lai tā tiešām būtu diena, kad ir atpūta. “Novērtē savu laiku un robežas. Dievs grib, lai tu regulāri atpūties. Mums jāmācās to darīt bez vainas sajūtas, un jāsaprot, ka Dievs priecājas par to, ka esam atpūtušies, spēcīgi, enerģiski un kvalitatīvi varam darīt savas lietas,” norāda Krists Kalniņš. 
  • Apzināties savas emocionālās vajadzības. Rūpēties, lai nepietrūktu prieka, gandarījuma, apmierinājuma sajūtas. “Ja tev vajag pastaigu gar jūru un tu apzinies šo vajadzību, dari to, neapspied savas vajadzības,” saka Iveta Pļaviņa.
  • Nepieļaut virsstundas un bezatvaļinājuma darba režīmu. Krists Kalniņš ir pārliecināts, ka, ņemot vērā spriedzi, ar kādu cilvēki šobrīd strādā, atvaļinājumiem vajadzētu būt garākiem un darbam atvēlētajām stundām – īsākām. “Vismaz reizi gadā mums vajadzētu būt iespējai braukt uz rekolekcijām, garīgiem vingrinājumiem, vietām, kur “izslēgt” sevi no ikdienas telpas, rūpēm, problēmām, kur tuvoties Dievam un ļaut Viņam tuvoties sev, ļauties Dieva mīlestībai.”
  • Atbrīvoties no lietām, nodarbēm, kas atņem laiku kvalitatīva laika pavadīšanai. Piemēram, sociālie mediji. 
  • Būt klusumā. “Man ļoti dziedinošs ir klusums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri nav pieraduši pie klusuma un baidās, jo ar troksni ap mums un trauksmi, ko piedzīvojam, īstenībā mēs sevi nedaudz sargājam no lielākām lietām, dziļākiem jautājumiem, atklāsmēm. Vienkārši klusuma brīži – pastaiga bez telefona. Klusumā Dievs ir klātesošs,” saka Krists Kalniņš.
  • Ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Mācītājs apraksta situāciju: “Dievam lūdzam vadību, bet ikdienā mēs tik ļoti kontrolējam savu pasauli, arī kristieši. Izplānojam, tad darām visu pēc ieplānotā. Lūdzam, lai Dievs vada, bet brīnāmies, ka viss notiek tā, kā notiek, jo mēs paši kontrolējam. Baidāmies Dievam atdot pat daļu savas dzīves, jo tā ir tā nedrošības daļa šajā pasaulē. Jūtamies droši tur, kur viss ir nokontrolēts, mūsu pašu izdomāts un vadīts.”

“Tur”, “tajā vietā” man un vēl citiem ir labi zināms stāvoklis, bet to iespējams apzināties un izvērtēt vien tad, kad esam tikuši uz atveseļošanās ceļa. 

  • Atrast uzticības personu. Kam nav bail atklāt savus pārdzīvojumus un ar kuru kopā lūgt.
  • Atzīt, ka nepieciešama palīdzība.
  • Apzināties savas emocijas un ļaut tām būt. “Cilvēks saka: “Es nekad nedusmojos!”, bet viņa kakls ir saspringts un pārklājas ar sarkaniem pleķiem, var just, ka dusmas viņa dzīvē ir aktuālas. Šīs dusmas nav radušas izpausmi, un tas var ietekmēt cilvēka tālāko darbību,” paskaidro Iveta Pļaviņa.
  • Būt gatavam mainīt savu ikdienu. Pat dzīvi, atteikties no ieradumiem, teikt “nē”, ja līdz šim ir bijuši tikai “jā”.
  • Vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem. “Nesaku, ka visiem būtu jānāk pie terapeita, bet tā ir viena no specialitātēm, ko atzīst visā pasaulē. Citi sākumā dodas pie mācītāja, kristīga terapeita vai psihologa. Savukārt depresijas var būt saistītas ar kādām smagām somātiskām slimībām, tāpēc jāvēršas pie ārsta. Tas var būt arī ģimenes ārsts, kurš pēc noteiktiem simptomiem spēj pateikt, vai nepieciešams psihiatra apmeklējums. Piemēram, Rīgā ir divi psihiatriskie ambulatorie centri, kur strādā psihiatri, psihologi, mākslas, mūzikas terapeiti, fizioterapeiti, kas rada apstākļus, lai palīdzētu nopietnāku psiholoģisko saslimšanu gadījumos,” skaidro Iveta Pļaviņa. Uzziņai: http://rpnc.lv

“Tur”, “tajā vietā”

Protams, ļoti svarīgs ir arī līdzcilvēku, tostarp draudzes atbalsts, taču vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” var nepalīdzēt. Ko darīt?

  • Mums kā līdzcilvēkiem delikāti jāmeklē, kā šādiem cilvēkiem piekļūt, ar smalkjūtību un izpratni, un nebūt par daudz.
  • Klātbūtne, palīdzība vienkāršās lietās (pagatavot ēst, attaisīt logu, utt.).
  • “Vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” ir patiesības, kas ir pareizas, bet tajā brīdī tās neko nenozīmē cilvēkam, kurš nonācis aiz tās robežas, kurā saka: “Man vairs nav spēka piecelties.” Mūsos, sabiedrībā un arī kristīgā vidē, lēnām veidojas izpratne par to, ka cilvēks var izdegt, ka var būt pat tik slikti, ka viņš nevar piecelties no gultas, iziet no mājām nedēļām ilgi, ka tas ir saistīts ar psihofizioloģiskiem procesiem,” norāda mācītājs Krists Kalniņš.

SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA

* Somatisko funkciju traucējumi ir mainīgs asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība, aukstas un mitras plaukstas, svīšana, bālums, vēdera pūšanās un sāpes, elpošanas grūtības, bieža urinācija. Tos īpaši pastiprina satraukums vai spriedze. Nereti ir arī bailes un iedomas, ka kaite ir nopietna un var notikt kaut kas ļoti slikts (infarkts, insults, čūla, vēzis). Šādas sajūtas nereti noved līdz panikas lēkmei – milzīgas intensitātes trauksmes, kuras laikā zūd realitātes sajūta. (http://psihosomatika.lv)

** Veģetatīvās distonijas diagnostika. Sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem, ir sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām ir pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko cilvēks saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu. (Slimību profilakses un kontroles centrs, SSK-10 klasifikācija, https://www.spkc.gov.lv/).

ATSAUCES

1 “Veģetatīvā distonija: Simptomi un ārstēšana”, https://medicine.lv, 21.02.2018

2 “Izdegšanas sindroms”, Medicus Bonus, 2011