Mag. Theol. Māra Špicberga, Latvijas Kristīgās akadēmijas lektore, Biznesa vadības trenere, mentore.
Drīz svinēsim Lieldienas. Atšķirībā no pārējās pasaules, kristieši tām gatavojas kopā ar Kristu. Tādēļ mums tas ir ne tikai pavasara atmodas, bet arī Augšāmcelšanās brīnuma svinēšanas laiks, kuru sagatavo pārdomu un lūgšanu laiks tuksnesī. „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad tam gribējās ēst.” (Mat. 4:1-2).
Gatavojoties Lieldienām, kristieši ievēro gavēni un ierobežo savus ēšanas paradumus. Tomēr atturība ēdienā nav gavēņa galvenais mērķis. Tā ir tikai līdzeklis, lai attīrītu sevi, savu prātu un sirdi tam, lai skaidrām acīm ielūkotos savā dvēselē un ieraudzītu to, kas tur saimnieko un traucē dibināt mīlestības pilnas attiecības ar saviem mīļajiem un neļauj mums tuvoties Kristum.
Gavēnis ir sevis izvērtēšanas un pārvarēšanas laiks. „Lūk, gavēnis, kuru žēlsirdīgais Dievs iekārtojis, gan kā apskati, lai mēs sevi izmeklētu, kur kādi putekļi – netīrumi sakrājušies, gan pirti – lai melnumus nomazgātu. Tā, lai, izejot caur gan vienu, gan otru, mēs kļūtu atkal jauni un tīri – Dievam un cilvēkiem patīkami kā koki pavasarī, no jauna lapām un ziediem klāti,” tā raksta 19. gadsimta teologs svētītājs Teofans Vientuļnieks.
Kas ir tas, kas mājo mūsu dvēselēs?
Cik gan bieži, ikdienā lietojot izteicienu: „man par to sāp sirds”, mēs neapzināmies to dziļo un ļoti nopietno ziņu, ko šī frāze cenšas pavēstīt. Dzīves gaitā esam apguvuši, kā diezgan veiksmīgi tikt galā ar klepu vai galvassāpēm. Mēs saprotam, kādēļ tie mūs piemeklē un kas kurā gadījumā jādara. Redzot, ka ar kādu mums zināmu kaiti mokās mūsu kolēģis, draugs vai ģimenes loceklis, mēs vairumā gadījumu zinām, kā viņam palīdzēt un kā pret viņu izturēties. Zinām, kā rīkoties, lai slimības simptomi mazinātos un cilvēks ātri atveseļotos.
Dažādu, visvairāk gan vēsturisku apstākļu dēļ līdz mūsu pieredzei tikpat dabiski nav nonākusi prasme saredzēt un pareizi novērtēt simptomus, kas liecina par nopietniem bojājumiem mūsu dvēselē, kurus Baznīcas tradīcijā pieņemts saukt par dvēseles kaislībām. Mēs par tām neaizdomājamies, jo nezinām.
Svētais Teofans Vientuļnieks cilvēku, kurš neatpazīst sevī šīs norises, pielīdzinājis kokam, kuru ieskauj biezi miglas vāli un zem tiem – tik necaurredzama lapotne, ka stumbrs nav saskatāms. Šādi neziņas, bezrūpības un nejūtīguma aizsegā kā miglā dzīvojot, cilvēks nenojauš par bojājumiem stumbra serdē – dvēselē. Kad dzīves vētras dažādu pārbaudījumu veidolā laiku pa laikam padzenā miglu, skats sāk kļūt skaidrāks. Cilvēks sāk ievērot kādas likumsakarības savā dzīvē, kaut lielākoties turpina visās savās nepatikšanās joprojām vainot citus. Diemžēl nereti Dievam ir jāļauj dzīves vētrām papluinīt arī pašu biezo lapotni, lai cilvēks ieraudzītu savu stumbru, savu dvēseli kailu, saskatītu, kas tajā mājo un kas patiesībā nes atbildību par izdarītajām izvēlēm un lēmumiem.
Dvēseles jeb askēzes antropoloģija
Šie paši jautājumi, šīs pašas izvēles, izrādās, nebija sveši arī senākos un pavisam senos laikos. Tāpat kā miesas slimības – iesnas, klepus vai kuņģa čūla, tāpat arī dvēseles slimības – dusmas, skumjas, mantkārība cilvēkus mocījušas visos laikos. Visos laikos tās vienādi traucējušas cilvēku savstarpējā saskarsmē, kā arī kavējušas sasniegt Kristus nosauktos augstos standartus dvēseles glābšanas ceļā. Par to īpaši uztraucās pirmie kristieši, kuri atmiņā vēl pavisam spilgti glabāja Kristus teikto, ka pēdējie laiki ir tuvu pienākuši, tādēļ vēlējās glābt savas dvēseles, lai tās būtu gatavas ieiet Mūžībā.
Jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus Viņa sekotājus nodarbināja jautājums par to, kas tas ir, kas mājo mūsu dvēselēs un neļauj mums būtu tādiem, kādi mēs vēlētos būt. Mācība par norisēm cilvēka dvēselē radās no 4. līdz 15. gadsimtam, un to izstrādājuši Baznīcas Tēvi – praktiķi, kas šo metodi izdzīvojuši paši, ejot askēzes ceļu. Lai arī mūs no viņiem šķir daudzi gadsimti, pārsteidzoši skaidra un praktiski pielietojama ir šī mācība par cilvēka dvēseli, par to, kā mūsu dvēseles veselības stāvoklis maina mūs, mūsu attiecības un pat notikumus ap mums.
Tūlīt pēc pirmo kristiešu vajāšanas laikiem 4. gadsimtā svētais Pontas Evagrijs definē 8 dvēseles kaislības (πάθος – pathos – grieķu val.), kas mājo dvēselē un attīstoties pārņem to, kļūstot par cilvēka dabu:
- negausība, rijība, nesātība – Γαστριμαργία (gastrimargia – grieķu val.)
- netiklība, amorālums – Πορνεία (porneia)
- mantkārība, alkatība – Φιλαργυρία (philargyria)
- dusmas – Ὁργῆ (orge)
- skumjas – Λύπη (lype)
- grūtsirdība – Ἀκηδία (akedia)
- godkāre – Κενοδοξία (kenodoxia)
- lepnība – Ὺπερηφανία (hyperephania)
Tiek definēts, ka
kaislības ir dvēseles slimība, kas atkārtojoties, izveido pieradumu, līdz pārņem cilvēka dvēseli.
Jau tuvāk mūsdienām, 19. – 20. gadsimtu mijas teologs Nikolajs Mogiļevskis sniedz šādu dvēseles kaislību definīciju: „Egoismā sakņota psihiska parādība, kas ir pilnībā vai daļēji pakļāvusi cilvēka dvēseli un ir apzināta, brīvas gribas tieksme uz grēku, kura, tai atkārtojoties, pakāpeniski pāriet pastāvīgā dvēseles stāvoklī un kļūst par cilvēka otru dabu.”
Tāpat tiek noskaidrots, ka ar dvēseles kaislībām var cīnīties un tās var tikt uzveiktas. Cīņas princips – kaislības vietā jārada tikums. Cīņas metode – garīga iekšēja cīņa, kurai jālieto sava griba un jāveltī pūles.
Mūsu rīcībā ir askēzes antropologu – praktiķu izstrādāts un pārbaudīts skaidrs rīcības plāns – karte, kur redzam, kāds tikums jāvairo, lai cīnītos ar kādu no kaislībām.
| Rijība | Mērenība |
| Netiklība | Atturība |
| Mantkārība | Žēlsirdība |
| Dusmas | Pacietība |
| Skumjas | Gudrība |
| Grūtsirdība | Čaklums |
| Godkāre | Pazemība |
| Lepnība | Spriestspēja |
Kā izpaužas dvēseles kaislības?
Vai atpazīsti:
- Iepērkoties svinībām, vienmēr tiek nopirkts vairāk nekā nepieciešams.
- Es nespēju mierīgi stāvēt rindā – vienmēr šķiet, ka citas rindas virzās ātrāk, tādēļ uzmanīgi vēroju situāciju, lai pārietu uz to, kas “kustas ātrāk”. Mani tas patiešām sanikno.
- Vienīgais veids kā varu “atslēgties” – internets vai TV. Man nav svarīgi, kas tur rakstīts vai kas tiek rādīts, es vienkārši izskatu bildes vai “pablenžu ekrānā”.
- Nespēju koncentrēties. Sapulcēs vienmēr uznāk miegs. Es neatceros neko, kas tika runāts.
- Kamēr nepaēdu, neesmu spējīgs sakarīgi domāt. Tikko kā uzēdu kaut ko garšīgu, man būtiski uzlabojas oma un pieaug enerģija.
- Kad mans boss ienāk manā kabinetā, es sāku runāt citādā balss tembrā kā parasti. Mani tas kaitina, bet es neko nevaru padarīt.
- Man sakrājušās kastes ar papīriem no iepriekšējām darba vietām, kuras nevaru ne izšķirot, ne izsviest laukā. Pilns dators ar failiem, ko nelietoju. It kā zinu, ka man tos nevajadzēs, bet, ja nu tomēr kaut kas vēlāk izrādās svarīgs?!
It kā sīkumi, sadzīves ainiņas. Kā saka, katram taču savi tarakāni. Patiesībā, viss nav tik nevainīgi. Katra no šīm epizodēm brīdī, kad tai var piedēvēt raksturojumus: „vienmēr”, „ pārāk bieži”, „mani tas kaitina”, „es neko nevaru padarīt”, signalizē par ļoti nopietnām norisēm mūsos.
Noteikti mēs katrs pazīstam cilvēkus, kas atzīst sevi par ļoti jūtīgiem un emocionāliem. Nespējot novaldīt asaras vietā un nevietā, ik reizi viņi atzīst, ka „tur jau neko nevar darīt” vai „man jāraud pie katra nieka”, „man acis ir slapjā vietā”. Skaidrs, ka runa ir par nopietnu problēmu, un, iespējams, arī pats cilvēks to apzinās, sakot – „es dzīvoju no vienām tabletēm”, vai – „acīmredzot es šādu stresu vienkārši nevaru izturēt”. Nenoskaidrojot, kas ir šīs situācijas cēlonis, notiek slīkšana arvien dziļākā purvā. Atpazīstot savas dvēseles kaislības, var atrast patieso nelaimes cēloni. Visticamāk, tā ir dusmu kaislība, kas liek raudāt ik reizi, kad nenotiek tā, kā cilvēks pats to iedomājies. Tādā gadījumā žēlošanās vai žēlošana te būs lieka un nepalīdzēs. Tās tikai „pielies eļļu ugunij”. Zāles pret dusmu kaislību ir pacietības trenēšana.
Ir vērts atpazīt dvēseles kaislības ne tikai sevī, bet arī citos, lai sevi pasargātu.
Iespējams, jums ir kolēģis, priekšnieks vai klients – visnotaļ jautrs un omulīgs cilvēks. Ar viņu viegli risināt sarunas, viņam netīk problēmas, viņš negaužas un mīl svinēt dzīvi. Runājot viņš garšīgi smejas. Patiesībā viņš smejas gandrīz vienmēr, arī lietišķās sarunās un arī pavisam nopietnus jautājumus risinot. Tomēr smiešanās vietā un nevietā ir ārkārtīgi raksturīga cilvēkiem, kuriem piemīt tā saucamā rijības kaislība. Kā tas mūs var apdraudēt? Lieta tāda, ka šīs kaislības rezultātā cilvēkā zūd līdzjūtība pret pārējiem. Šādam cilvēkam kļūst nenozīmīgi otra pārdzīvojumi, sajūtas un beigu beigās top mazsvarīgas arī cilvēcīgas attiecības. Par visu svarīgāks ir viņa paša komforts – gan fizisks, gan emocionāls. Līdz ar to jums jābūt gatavam tam, ka situācijā, kurā tiks apdraudēta viņa labklājība, komforts un statuss kolēģi, darījumu partneri, vēl nesen tuvi draugi var viegli tikt ierindoti pie traucēkļiem, no kuriem vienkārši jāatbrīvojas.
Noslēgumā
Vēlēšanās tikt saprastam ir viena no galvenajām vajadzībām, kuras dēļ mēs veidojam attiecības. Patiesībā nemaz nepastāv izvēle – saprast un iepazīt cilvēkus vai ne. Bez tā nevar iztikt ne sadzīviskās, ne lietišķās biznesa attiecībās. Dvēseles antropoloģija palīdz atrast un apzināt savu dvēseli. Tā it kā atver dvēseli un liek ieraudzīt tās dzīlēs apslēpto.
Iepazīstot savu dvēseli, tajā valdošās kaislības un tikumus, pamazām sāk mosties izpratne par sevi, citiem un iespējām saprasties.
Vēl jo svarīgāk tas ir šodien, kad laiks mainās tik strauji un mēs tiekam pakļauti negribētām pārmaiņām. Mainās spēles noteikumi, mainās prioritātes, tām līdzi mainās cilvēku attiecības, vērtības. Kas šādā laikā notiek mūsu dvēselē un vai tur notiekošais ir stiprāks par mums? Vai varam cīnīties ar savām bailēm, šaubām, neziņu, dusmām, skumjām, arī depresiju?
„Daži cilvēki, kas bezrūpīgi dzīvo pasaulē, man jautā: “Kā mēs, kas esam precēti un dzīvojam pasaulīgās rūpēs, lai dzenamies pēc mūku dzīves?” Es atbildu: “Visu labo, cik vien spējat, to dariet. Nevienu neaprunājiet. Nevienu neapzodziet. Nemelojiet. Nevienu neniciniet un neturiet sevī ļaunumu. Neizvairieties no baznīcas sapulcēm. Esiet žēlsirdīgi pret trūkumcietējiem. Nevienu neizaiciniet. Netuvojieties cita gultai un esiet mierā ar to, ko jūsu sieva/vīrs jums var dot. Ja tā rīkosieties, tad nebūsiet tālu no Debesu Valstības.”.” (Sv. Jānis Pakāpnieks “Pakāpieni uz debesīm” 1.21).
Lai šajā Lieldienu laikā mūs spēcina savā dvēselē ielūkoties un tajā mītošās kaislības sist krustā apustuļa Pāvila rakstītais vēstulē Galatiešiem: „Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā.” (Gal.5:22-25).
Izaicināsim sevi un uzvarēsim!
Ieteicamā literatūra:
- Sv. Jānis Pakāpnieks. Pakāpieni uz debesīm. Latvijas Kristīgā akadēmija. Jūrmala 2013.
- Teofans Vientuļnieks. Ceļš uz pestīšanu. Latvijas pareizticīgās baznīcas sinodes izdevniecības nodaļa. 2009
- Abats Sava. Lepnība. Galvenie kristīgie tikumi. Rīga. 1998.
- Святитель Феофан Затворник. Страсти и борьба с ними. Выдержки из творений и писем./ Сост. Игумен Феофан Крюков.- M.: Даниловский благовестник. 2008
- Митрополит Николай (Могилевский). Тайна души человеческой. Святоотеческое учение о борьбе со страстями. Санкт-Петербург: Библиополис 2007.
