Arta Platace
Foto: Pixabay
Ceļošanai manā dzīvē vienmēr bijusi īpaša loma. Rosība lidostās, citzemju pilsētu smarža, dabas skaistums, neparedzamība – to visu esmu atradusi par sava veida atelpu un iedvesmu. Pērnā gada nogalē kopā ar astoņiem nepazīstamiem cilvēkiem devos aktīvajā atpūtā uz Portugāli. Un te – manas piedzīvojuma piezīmes!
Novembra beigās Portugālē ir rudenīgs, bet vēl pietiekami silts (temperatūra dienās iesilst nedaudz virs 10, bet naktīs pietuvojas 0 grādiem). Iepretim pelēkumam un kailajiem kokiem Latvijā, Portugālē tad gatavojas apelsīni, mandarīni, un pie pelēkuma pieradušai acij katrs piemājas apelsīna koks šķiet kā īsts brīnums!
Organizatori šo septiņu dienu braucienu nodēvējuši par Ziemeļportugāles ceļojumu. Un tā arī ir – tas sākas un noslēdzas Lisabonā, izmetot skaistu loku gandrīz līdz pat Portugāles-Spānijas robežai. Par mūsu noliktavu un pārvietošanās līdzekli vienlaicīgi kļūst Volkswagen busiņš. Valdis, kurš ir šī ceļojuma organizators, šoferis un vadītājs, jau kādu laiku ar ģimeni dzīvo Portugālē, tāpēc iepriekš zinu, ka tā būs īpaša privilēģija – iepazīt šo zemi “vietējā latvieša”, ne tūrisma ceļveža acīm.
Skaidrojošā vārdnīca
Kanjonings (canyoning) – iešana pa kalnu upēm, kas ietver peldēšanu, kāpšanu, laišanos ar virvēm, lēkšanu ūdens baseinos utt.
Tents – teltij līdzīga nojume ar vaļējām sānu malām un bez grīdas seguma
Via ferrata – kāpšanas maršruti kalnos (oriģināli Alpu kalnu apvidos), kas nodrošināti, piemēram, ar metāla pakāpieniem, kur piestiprināt drošības sistēmas. Neskatoties uz sarežģītību, kāpēja inventārā noteikti ir ķivere, sistēma, absorbieris – tas viss paredzēts kāpēja drošībai, lai mazinātu traumas kritiena gadījumā.
Plāns jeb garākā un piepildītākā nedēļa manā mūžā
1. diena – ielidojam Lisabonā, iepazīstamies, nopērkam pārtiku un dodamies nakšņot pie Castelo de Vide pilsētas, nakts zem tenta.
2. diena – izkāpjam pirmos divus Via ferrata maršrutus, nakšņojam Monsanto akmens ciematā, kādā pamestā krogā, kas izcirsts lielā akmens bluķī.
3. diena – izkāpjam sarežģītāko Via ferrata maršrutu (Via ferrata da Barragem de Santa Luzia), dodamies Serra de Estrela, augstākā Portugāles kalna virzienā, nakšņojam pamestā mājā.
4. diena – dodamies uz augstāko Portugāles virsotni, kad tā sasniegta, esam ceļā uz Alvão dabas parku, sagatavojamies divu dienu pārgājienam pa ūdenskritumu ieleju, nakšņojam zem tenta.
5. diena – joprojām esam dabas parkā, vakarā dodamies uz Porto, tiekam pie dušas, vakariņām restorānā un nakšņojam hostelī.
6. diena – kanjonings pie Porto, dodamies uz Aivero pilsētu, nakšņojam hostelī.
7. diena – apskatām Aivero, gar okeānu dodamies virzienā uz Lisabonu, laiks Nazarē pilsētā, nakšņojam zem tenta kāpās pie okeāna.
8. diena – agri no rīta iebraucam Lisabonā, kādi dodas uz Lisabonas akvāriju, kas ir lielākais sālsūdens akvārijs pasaulē, citi apskata Lisabonu. Ja godīgi, pēc septiņām, dabā pavadītām dienām pilsēta mani vairs nesajūsmina. Dodamies atpakaļ uz Latviju. Latvijā snieg!
Mūsu svarīgās “sarkanās līnijas”
Piedzīvojumiem noteikti piestāv izkāpšana ārpus komforta zonas, kad nonākam apstākļos, kas nešķiet ne ērti un ierasti, ne patīkami, un pie tiem jāpierod. Pēc ierašanās Lisabonā, apsēžamies kafetērijā, lai pārrunātu ceļojuma gaitu, tā tehnisko pusi, arī mūsu “sarkanās līnijas” – katram cilvēkam svarīgākās lietas ceļojot, kas būtu jāņem vērā vēl nepazīstamajiem līdzbraucējiem (piemēram, bailes no augstuma). Domāju, ka man šādu sarkano līniju nav, jo šī nebūt nav pirmā reize, kad dodos kalnos, kad gatavojos fiziskiem izaicinājumiem un nezināmajam, arī teltī guļu labi. Saku, ka mana “sarkanā līnija” ir veģetārs ēdiens, jo gaļu neēdu. Tas ir būtiski, jo ēdienu turpmākās dienas gatavosim paši uz maiņām.
Kādam “sarkanā līnija” ir labierīcību pieejamība, silts un tekošs ūdens vakara dušā. Ja labierīcības varam atrast pat mazu ciematiņu lokālos, tad siltu dušu un tīrus matus nākas gaidīt piecas dienas, līdz nokļūstam Porto. Varat vien iedomāties, kādu laimi tad var sniegt silta duša! Un tā ir daļa no dzīves dabā un vienkāršības, uz ko aicina, piemēram, arī uzraksti Alvão dabas parka teritorijā: “Take nothing but pictures, leave nothing but footprints! Take nothing but memories!” (Neņem neko, tikai fotogrāfijas, neatstāj neko vairāk kā pēdu nospiedumus. Neņem neko vairāk kā atmiņas!) Domāju par vienkāršību, uz ko aicina arī Bībelē. Esot dabā, to ir ļoti viegli saprast.
Un, protams, neērtie apstākļi nepazīstamu cilvēku sabiedrībā. Šis teikums vien jau rada neērtības izjūtu, īpaši mums, ziemeļniekiem. Pirmajā naktī tentā iekārtojāmies korekti – ar vismaz ceturtdaļu metra atstatumu citam no cita, lai netraucētu un katram būtu ērti. Savu personīgo telpu ievērojam tik nopietni, ka mūsu vadītājam Valdim nākas gulēt perpendikulāri pie pārējo gulētāju kājām. Bet nebija vajadzīga pat nedēļa un vēl ekstrēmāki apstākļi, lai saprastu, ka ne guļammaisā saliktās siltās drēbes, ne cepure galvā nesilda tik patīkami, kā silts cilvēks pie sāniem. Pēdējā naktī pie okeāna naktsguļai iekārtojāmies, neskatoties pēc paklājiņu piederības – visi deviņi cieši, cits citam blakus. Nedēļa Portugāles piedzīvojumā satuvina, no svešiniekiem kļūstam par piedzīvojuma biedriem un, negribot un nemanot, cits citam atklājam savu vājumu, nepilnības (savas “sarkanās līnijas”), ko ikdienā tik viegli noslēpjam katrs savā privātumā.
Kad kalnos sastopu savu lepnumu
Mūsu Via ferrata maršruts ir vien 300 metrus augsts. Skatoties plaknē, tas varētu būt ātri mērojams ceļš līdz, piemēram, tuvējam veikalam, taču dabā, kalnos šo attālumu var mērot stundām ilgi. Iepriekšējā dienā esam izgājuši divas citas Via ferrata, un kāpienam esam sagatavoti. Kad sistēmas uzvilktas, debesīs parādās lietus mākoņi, kas drīz vien sāk mūs rasināt un nedaudz biedēt par drošības apstākļiem ceļā. Nostājos pie maršruta sākuma punkta un sev iestāstu – nebaidies, koncentrējies, kāp! Neesmu vēl uzsākusi savu ceļu, kad saņemu ziņu no priekšā kāpjošajiem – viena no mūsu meitenēm nevar un kāpj lejā. Kas tieši varētu būt tas sarežģītais, kāpēc viņa izstājas? “Es noteikti varu, neskatoties ne uz ko!” sev saku. Un tā – soli pa solim, savā tempā, te lietū, te atkal saulē, virzos uz augšu. Sarežģītākais maršruts, kādā sanācis būt, bet skaistākais un bezbailīgākais pavisam noteikti.
Vēlāk, pārrunājot kāpienu, grupas puiši atzīstas, ka uz klints piedzīvojuši lielas bailes, bijuši šaubu un grūtību pilni brīži. Es, savukārt, tīksmi atzīstos, ka man paliek bail par savu bezbailību – uz klints bailes nepiedzīvoju.
Pēc Via ferrata pievarēšanas ļoti gribas mieru, siltu dušu, savu gultu. Nē, nekas no tā man netiek, turklāt – mana kārta kopā ar citu ceļotāju gatavot vakariņas. Esam nonākuši Serra de Estrela tuvumā un esam apmetušies pamestā mājā. Vienīgā iespēja noskalot dienas ceļa putekļus – ledaini auksta, pārplūdusi upe pie mūsu naktsmītnes. Pēc vakariņu gatavošanas, trauku mazgāšanas tajā pašā ledainajā upē palieku pēdējā, lai atkal dotos līdz upei un kaut cik atsvaidzinātos ūdenī. Kāda biedra piedāvājumam nākt līdzi un palīdzēt atsaku: “Nevajag, pati varu tikt galā!” Protams, pati ar to tieku galā, bet dusmojos, ka esmu palikusi pēdējā, kamēr citi jau sildās guļammaisos. Kad atgriežos no sava vakara “mazgāšanās rituāla”, citi jau paspējuši sarunāt sev blakus siltākos plecus un, cieši cits pie cita kā siļķes bundžiņā, laižas miegā. Man vieta atrodas guļošās kolonnas beigās pie durvīm, kur pūš dzestrs caurvējš. Sevi mierinu, ka būs silti (pēc norīvēšanās aukstā ūdenī, gulēšana vienmēr ir salda), un paklājiņu nolieku atstatus no pārējiem, jo esmu stipra un pašpietiekama kurzemniece.
Iespējams, biju iemigusi vien uz nepilnu stundu, bet spēji pamostos no aukstuma, kas pārņēmis visu ķermeni. Cepure galvā un siltās drēbes, ko esmu apvilkusi, ir bezspēcīgas caurvēja un klona grīdas priekšā. Nolemtībā domāju par tiem ļaudīm, kuri piedzīvojoši aukstumu un bezmiegu gadiem ilgi, piemēram, dzīvojot izsūtījumā. Sev mēģinu iestāstīt, ka arī es varu izturēt – sakodīšu zobus un ignorēšu diskomfortu, jo tā ir tikai viena nakts. Nevaru! Asaras birst pār vaigiem un pirmo reizi šī ceļojuma laikā lūdzu Dievu. “Palīdzi man nenosalt, palīdzi man iemigt un atpūsties!” Un silta balss man uzreiz atbild: “Atmet lepnumu!” Zinu, ka tas ir mans lepnums, kas attur no palīdzības lūgšanas un tās saņemšanas. Klusiņām pievelku savu guļamo klāt tuvākajai kaimiņienei. “Es jau domāju, vai tev nav auksti. Vai nosali? Nāc tuvāk!” viņa saka. Līdz ar siltuma sajūtu mani pārņem arī kauns.
4. diena – vai eju Jēzus pēdās?
Pēc aukstās nakts agri dodamies augstākās Portugāles virsotnes Serra de Estrela virzienā. Asfalta ceļš sniega dēļ ir slēgts, tāpēc dodamies līdz virsotnei kājām, metot līkumu ceļam, pa vien nojaušamām, sniegā iemītām takām. Pēc iepriekšējās nakts pārdzīvojuma esmu nogurusi, vēlos būt viena, tāpēc strauji aizsteidzos visiem garām. Kurp man jāiet, kāds ir ceļš – to es nezinu. Visu savu enerģiju ielieku iešanā, ātrāk, ātrāk uz priekšu. Pēkšņi attopos viena pati neaprakstāmi skaista skata priekšā – visapkārt sniegota ainava, tālumā vīd virsotne, visu apspīd no mākoņiem izspraukusies rīta saule. Īsta dāvana! Nezinu, kurp eju, bet manu ceļu vada tikko jaušamas pēdas. Visticamāk, vēl agrāk pirms mums šo taku jau kāds mērojis, un pēdas kļūst par manu orientieri. Iet pirmajam vienmēr ir visgrūtāk, īpaši sniegā, kad jāveido skaidra un izejama taka tiem, kuri seko. Nevilšus iedomājos, ka tās, iespējams, ir Jēzus pēdas, kas man šajā grūtajā rītā palīdz. Kā ir ar manu dzīvi? Vai Jēzus pēdās tik labprātīgi dodos arī ikdienā?
Taka aizvijas līdz ceļam, kam kādu laiku jau metam līkumu, un, sasniedzot to, apstājos. No grupas esmu aizskrējusi tik tālu, ka krietnu laiku jāgaida pārējie. Viena no grupas meitenēm, atkal satiekoties, mani apskauj: “Tu mani iedvesmo! Ar tādu ātrumu aizgāji!” Arī puiši nosaka, ka nesaprotot, kur manī tāda jauda, ka neesot varējuši tikt līdzi. Nemāku viņiem izskaidrot, ka enerģija patiesībā ir pārveidojušās dusmas. Un, ja ir dusmas, man tās jānoiet. Taču, protams, man patīk un gribas būt pirmajai.
Mans gājiens tur arī apstājas un augstāko Portugāles virsotni tā arī nesasniedzu, jo, jau atkal minot pirmos soļus ārpus labi tīrītā ceļa, līdz viduklim iegrimstu sniega kupenā. Manas kājas acumirklī kļūst viscaur slapjas, tāpēc pieņemu lēmumu – iet atpakaļ uz busiņu. Pārējie turpina ceļu. Vien vēlāk uzzinu, ka līdz Serra de Estrela visi aizgājuši pa iztīrīto ceļu, neriskējot iegrimt vēl lielākās sniega grēdās.
Iespējams, ceļš atpakaļ pa tīrīto ceļu ir viena no manām spilgtākajām šī ceļojuma atmiņām. Ausīs džinkstošs klusums, ūdens žļerksti manos zābakos un 100% miers visapkārt. Ceļš ir tukšs, neviena gājēja vai braucēja, līdz busiņam ir apmēram četri kilometri, un to laikā noeju savas dusmas par auksto nakti, savu “visvarēšanas” lepnību, savu nebūšanu “pirmajai virsotnē”. Eju un atkal kļūstu brīva.
Un ticu, ka Jēzus pēdas sniegā ir daļa no satikšanās ar Radītāju. Nav svētdiena, bet esmu piedalījusies Dievkalpojumā.
Ceļasomā līdzi paņemtais
Nav tik svarīgi, kurp ved ceļojumu galamērķis – vieta, kur nekad neesi bijusi Latvijā, Baltijā, Eiropā vai pasaulē, mērogam patiešām nav izšķirošas nozīmes. Manuprāt, būtiskākais ir – vai ļaujies tam pārveidojošajam procesam, kad esi izkāpusi ārpus ierastās kārtības un ērtuma čībām. Tā var nebūt ceļošana, bet jebkas cits. Ceļošana kļuvusi par daļu no manas dzīves, jo tā varu redzēt un iepazīt Dievu, Viņa radošumu, un neērtībā iepazīt sevi ne no tās patīkamākās puses, to mēģināt pieņemt un lūgt Viņam palīdzību, lai to mainītu.
Izkāpjot ārpus komforta zonas, atskārtu, ka mana veģetārietes “sarkanā līnija” nav nekas, bet mans izaicinājums ir skaidra, draudzīga komunikācija ar līdzcilvēkiem grūtos un noguruma pilnos brīžos. Uzkāpšana klintī bez bailēm nav nekas, ja nevaru pieņemt palīdzību pat vienkāršās lietās, stāvot uz stabilas virsmas. Ko līdz, ka esmu bezbailīga augstumā, bet kaunos lūgt palīdzību aukstumā? Savā spēkā mēs varam izdarīt daudz – iet, skriet, lēkt, kāpt, taču cīnīties ar lepnumu un tam līdzīgiem grēkiem savā spēkā mēs nevaram. Tāpēc šodien esmu pilna pateicības, ka varu piedzīvot tos mirkļus, kuros Dievs mīlošā veidā man atgādina par Savu nozīmību šajā pasaulē un manā dzīvē.
Arī šogad plānoju doties līdzīgā piedzīvojumā. Un ļoti labi zinu, kādas ir manas patiesās “sarkanās līnijas”. Un, paldies Dievam, zinu arī, Kurš šajā ceļā ir un būs kopā ar mani un nesīs manu ceļasomu.
