Jā, tu saprati pareizi – šis ir pēdējais “Padod tālāk” numurs, un šodien, kad rakstu šīs rindas, mums, žurnāla komandai, nav zināms, vai Sieviešu kalpošanas apvienības paspārnē drukātā formātā tiks izdots kāds līdzīgs izdevums. Taču mēs noteikti zinām, ka ne mazāk interesants un bagātinošs saturs būs pieejams mūsu mājaslapā www.padodtalak.lv – gan rakstu formātā, gan klausāmas sarunas jeb podkāsti.
Kāpēc šāds lēmums? Varētu minēt daudz un dažādus iemeslus, sākot ar patiešām krietno sadārdzinājumu drukas izmaksām un beidzot ar cilvēcisku faktoru, ko sauc par nogurumu, jo mēs visas žurnāla saturu un skaistumu veidojam ārpus darba laika – brīvdienās un ļoti vēlos darbdienu vakaros. Piemēram, šīs rindas top trešdienas vakarā ap pulksten desmitiem pēc tam, kad aizvadīta patiešām spraiga darbdiena un ne mazāk aktīvs vakars ar ģimeni.
Šo stāstu tikai tāpēc, lai tu gūtu kaut nelielu ieskatu, kā top žurnāls – tas ir īsts darbs. Šajā numurā Agnese Megne runā par to, cik svarīgi ir pateikt paldies tiem, kas kalpo. Jā, tas patiešām ir svarīgi. Ne tāpēc, ka vajadzētu kādu atzinību, bet tāpēc, ka šis vienkāršais vārdiņš ļoti sasilda, dod neaprakstāmu spēku darīt atkal un rada prieku, ka tavs veikums kādam ir par svētību un patiešām vajadzīgs.
Pirms pāris gadiem tieši šo neesošo “paldies” dēļ bijām lielās pārdomās, vai maz turpināt žurnālu izdot, jo nebija skaidrības, vai tas kādam maz ir vajadzīgs! Taču toreiz abas ar Agnesi Megni neguvām mieru un sapratām, ka, nē, tomēr žurnālam jāturpina dzīvot. Šoreiz bija pilnīgi citādāk. Viss notika dabiski, abām šī doma radās neatkarīgi vienai no otras un pēc sarunas un lūgšanas bija pilnīgs miers un skaidrība – žurnāls “Padod tālāk” drukātā formātā savu misiju ir paveicis!
Katrs numurs mums, žurnāla veidotājiem, bijis īpašs, jo ikreiz esam piedzīvojušas tik neizmērojamu Dieva vadību un žēlastību. Šķiet, nav bijis tāda numura, kad mūsu sākotnējais plāns par žurnāla saturu nesagrieztos kājām gaisā, kā rezultātā top pilnīgi cits saturs un salikums, taču tiiik kolosāls! Tādu mēs pašas domājot neizdomātu. Tāpat kā mēs pašas nekad nespētu izveidot tik profesionālu komandu, kādu mums deva Dievs. Ar satura veidotājām jeb rakstošajām meitenēm vari iepazīties šī numura lappusēs – katra no viņām šoreiz iejutusies stāstītājas nevis intervētājas lomā. Tāpat kā mūsu daudzpusīgā un, atļaušos teikt, neaizvietojamā māksliniece Inta – laika gaitā esam atklājušas, ka arī viņai piemīt īstas rakstnieces talants, turklāt ar tādu odziņu!
Bet žurnāls noteikti nebūtu tik baudāms, ja katru lappusi ar savu vērīgo aci nepārskatītu Līvija un Sigurds Godiņi! Arī viņi nekad nav teikuši, ka šoreiz gan nevar, jo, piemēram, aizdevušies pie meitas pieskatīt mazbērnus vai ir aizņemti kādā kalpošanā, vai ikdienas darbā – pat brīvdienās vai vēlās vakara stundās viņi vienmēr atsaukušies un devuši viedus padomus stilistikas, gramatikas vai, kas man jo īpaši bijis svarīgi, faktu jomā. Nevienu rakstu, kurā minēti kādi Bībeles fakti vai ir stāsti par kādām baptistu dzimtām, neesmu devusi Intai maketēt pirms to izlasījuši Līvija un Sigurds. Tikai saņemot viņu akceptu, esmu varējusi mierīgu sirdi laist rakstu tālāk apritē. Paldies jums, mīļie, par šo tiešām svarīgo atbalstu!
Tieši tāpat žurnāls nevarētu nokļūt līdz jums, lasītāji, ja ne divas čaklas un ļoti atbildīgas, punktuālas meitenes – Marta Mežecka un Terēze Runce. Viņas ir tās, kuras tur savās rokās vēl siltu katru “Padod tālāk” numuru, jo saņem to no tipogrāfijas, lai pēc tam sapakotu aploksnē, uzrakstītu tavu vai tavas draudzes adresi un nodotu sūtījumu pastā. Arī te man jāsaka – viņas patiešām ir neaizvietojamas un tik lieliskas, atsaucīgas. Pat tad, kad esam iekavējušas žurnāla nodošanu, viņas ir gatavas mainīt savus plānus (arī Marta, kura ir mamma trim pirmsskolas vecuma puikām!) un ierasties birojā dienā, kad no tipogrāfijas tiek atvesti jaunie žurnāli. Meitenes, no sirds paldies!
Un nobeigumā paldies arī tev, ka lasi, ka esi kopā ar mums, ka baudi un audz, ka mācies, priecājies un varbūt dažkārt raudi, lasot kādu no stāstiem. Mēs ticam, ka ikkatrs raksts kādam bijis par svētību.
Paldies un uz tikšanos kādā citā reizē un citā formātā!
Sigita Āboltiņa, žurnāla “Padod tālāk” redaktore
