Agnese Megne
LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāja
Saņemot vairākkārtēju pamudinājumu sieviešu konferencē runāt par daudzu kristiešu ģimenēs rūpīgi slēpto tabu tēmu, proti – vardarbību ģimenē, piedzīvoju ļoti pretrunīgu emociju gammu. Pirmkārt, 16 savas dzīves gadus esmu pavadījusi vidē, kurā tika sniegta palīdzība vardarbības upuriem, un, nomainot savas profesionālās dzīves sfēru, biju pārliecināta, ka nekad vairs nepieskaršos šai tēmai, jo tas bija kļuvis par smagu. Otrkārt, kādu laiku dzīvoju ar svētu pārliecību, ka kristiešu ģimenēs vardarbība taču nepastāv…
Problēmas nemainās…
Daudz labprātāk es runātu par savstarpēju cieņu attiecībās. Tādu cieņu, kas ietver sarunas, dalītu atbildību, uzvedību bez draudēšanas un manipulēšanas, godīgumu, uzticību un atbalstu, kopēju atbildību par bērniem, ekonomisku partnerību, būšanu kopā priekos un bēdās, nelaimēs un ciešanās. Vardarbības tēmu labprāt aizslaucītu tālu, tālu prom. Turklāt, negribu sievieti padarīt par upuri un cietēju, tāpēc ar prieku vadu seminārus, kuros mudinu izmeklēt tieši sievietes sirdi un attieksmi pret vīrieti. Lai mēs nodarītu pāri, nav vajadzīgs fizisks pārspēks, bieži pietiek ar asu mēli, griezīgu valodu vai iznīcinošu skatienu.
Visvairāk cienu tos pārus, kuri abi vēlas augt Kristus līdzībā, kuru ģimenē ir savstarpēja cieņa un mīlestība. Tomēr, uzsākot darbu Sieviešu kalpošanas apvienībā, atkal manā ikdienā uzpeldēja vārds vardarbība. Izejot ārā no tās kristiešu kopas, kas bija ap mani – biju tik ļoti pārsteigta, ka, neskatoties uz citu vidi, problēmas nemainās… Pretēji laicīgajai videi, kur uzticība, cieņa un mīlestība ģimenē sen vairs nav vērtība, un līdz ar to arī vardarbība ģimenē (ar to saprotot fizisku, emocionālu, seksuālu un ekonomisku vardarbību) kļuvusi par ierastu lietu – kristiešu vidē ģimenei tiek piešķirta pat ļoti liela vērtība, radot priekšstatu, ka līdz ar nosaukumu „kristietis” problēmas laulības dzīvē vispār neeksistē. “Laimīgo” ģimeņu bildes sociālajos tīklos, sapostās un smaidīgās ģimenes svētdienu rītos neapzināti pieprasa darīt visu, lai vismaz ārēji izskatītos, ka arī mūsu ģimene ir ideāla. Skaudrā realitāte ir tāda, ka mēs pat iedomāties nevaram, cik daudzās kristiešu ģimenēs ir neveselīgas attiecības, nesot līdzi apslēptas ciešanas un sāpes. Turklāt vardarbības fenomens ir vēl biedējošāks, jo klāt nāk ne tikai klasiskās pāridarījuma sekas, bet arī vainas sajūta pret Dievu. Sievietes (saprotams, ka šajā reizē runāju par sievietēm!) tiešām sāk ticēt, ka viņas par maz lūdz, par maz tic un nav pietiekami labas kristieties. Gadiem ilgi dažādi pāridarījumi ģimenē tiek rūpīgi slēpti, klusēšanas zvērestā un melu stāstīšanā iesaistot arī bērnus, izmisīgi pūloties radīt pilnīgi citas ģimenes tēlu.
“Nokaujošās” frāzes
“Kad klusēšana nav zelts” – tāds bija konferences nosaukums, kurā drosmīgi nosaucām lietas īstajos vārdos, netrūka arī atklātas liecības. Bija laiks lūgšanām, lai beidzot Dieva priekšā nestu to, kas, iespējams, gadiem ilgi ticis rūpīgi slēpts.
Ir daudz un dažādi iemesli, kādēļ sievietes klusē, bet bieži tas ir arī pateicoties apkārtējiem cilvēkiem. Ja kāda māsa saņem drosmi kādai citai izstāstīt par notiekošo, nereti pretī tiek izteiktas tādas frāzes, kā – viss būs labi! Dievs ir labs! Varbūt Tu par maz lūdz?! Aizmirsti visu! Kristū Tu esi jauns radījums! Mans Dievs ir uzticams, Viņš vienmēr visu vērš par labu! Un kur nu vēl pamudinājumi – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru u.tml…. Tas viss veicina vēlmi uzlikt vēl lielākas aizsardzības bruņas, klusēt, noslēgties vēl dziļāk un dzīvot viltus dzīvi pilnīgā noliegumā.
Kur paliek cieņa, kad izvēlamies klusēt, tajā skaitā pret sevi un saviem bērniem? Un galu galā kur paliek likumi, kuriem esam pakļauti kā Latvijas pilsoņi? Mēs taču visi zinām, ka, neapmaksājot savas automašīnas stāvvietu, mums uzliks sods. Tikpat pašsaprotami ir zvanīt policijai, ja izpostīts mūsu īpašums vai nozagta kāda mums piederoša manta. Tādos brīžos mēs zinām, ka ir pārkāpts likums un vainīgajam jāsaņem sods. Kāpēc viss mainās, kad pārestība tiek nodarīta ģimenē? Kāpēc mēs to paciešam gadiem ilgi un mēģinām attaisnot ar dažādiem Bībeles pantiem? Kur paliek tiesiskā atbildība, veselīgas robežas – ko es pieļauju savās attiecībās, bet kur uzņemos atbildību pateikt STOP. Tas ietekmē ne tikai mani, bet arī manus bērnus. Kāpēc mēs nemeklējam palīdzību?
Viss sākas ar atzīšanu
Gatavojoties konferencei, sapratu, kas ir mana “svētā neapmierinātība” – proti, kristietības praktiskais pielietojums ikdienā. Mēs daudzi zinām Bībelē paustās patiesības, mēs varam piedalīties mazajās grupās un konkursos, kur tiek sagaidītas pareizās atbildes, bet kā kristietību izdzīvot ikdienā? Kā būt Kristu mīlošai sievai, ja vīrs ir alkoholiķis vai vardarbīgs, ko darīt, ja bērni nemācās, lieto narkotikas, izvairās no skolas? Ko darīt, ja ir saspīlējums darbā, kā tikt galā ar savām dusmām, briesmīgo raksturu, ieradumiem, nespēku, vainas sajūtu, ka es vienīgā visā pasaulē netieku galā ar dzīves izaicinājumiem?! Kā nedzīvot dubultu dzīvi, kad svētdienas rītā uzliekam masku – ar mums viss ir kārtībā, – bet pēc dievkalpojuma atgriežamies mājās, izmisumā raudot?! Mēs tik bieži dzīvojam ilūzijās, ka kristiešiem nav sāpju un grūtību, lai gan Bībele atklāj pretējo. Pat Jēzus raudāja, Jēzus bija dusmīgs, Jēzus bija noskumis. Bībelē ir tik daudzas Rakstu vietas, kur paustas visdažādākās emocijas. Bībelē mēs varam lasīt cilvēku stāstus par viņu reālo dzīvi, kurā ir gan prieki un uzvaras, gan sāpes un ciešanas.
Visbiežāk mēs paši esam tie, kas mēģina sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, gluži kā Jeremijas 6:14 “Dievs saka: “Tie grib vainu pavirši dziedināt, sacīdami: “Miers, miers! Kur miera nav.”.”
Tāpēc viss sākas ar atzīšanu – nosaukt problēmu īstajā vārdā – atzīt, ka man sāp, atzīt, ka netieku ar kādām emocijām galā, atzīt, ka dusmojos, atzīt, ka raudu… Tas nenozīmē, ka mudinu iet draudzes priekšā un visiem stāstīt, ko mēs katra pārdzīvojam, dažkārt pietiek, ja beidzot atzīstamies sev un Dievam. Brīnišķīgi, ja tev ir kāda uzticama draudzene, ar kuru vari būt atklāta un īsta. Lieliski, ja tev ir mazā grupa, kurā vari būt patiesa. Tie, kas meklē, vienmēr saņem palīdzību.
Mēs zinām, ka nekoptas rētas struto. Tieši tas pats ir ar mūsu dvēselēm. Kad brūce tiek tīrīta, vienmēr ir sāpes, bet pēc tam seko dziedināšana un brīvība. Dzīvošana noliegumā un nemitīgā patiesības slēpšanā laupa spēju dzīvot pilnvērtīgi šodien. Tas atstāj postošas sekas, radot nemieru, trauksmi, dusmas, kaunu, bailes, vainas sajūtu. Nesadziedētas rētas vienā dzīves sfērā ietekmē arī visas citas dzīves sfēras. Tādēļ: “Atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram.” (Efeziešiem 4:25). Turklāt: “Viss atmaskotais gaismā top redzams, jo viss, kas gaismā redzams, ir gaisma.” (Efeziešiem 5:13-14).
Konferences viešņa – afrikāniete Kristīna Nabigvare – rosināja domāt vēl dziļāk. Mūsu draudzēs netrūkst cilvēku, kuri gatavi uzlikt rokas, aizlūgt un tikpat ātri pazust no mūsu dzīves. bet tik maz ir tādu, kuriem patiesi rūp tas, kas ar mums notiek. Cilvēki, kuru klātbūtnē varam būt atklāti, patiesi, bez maskām. Vai tavā dzīvē ir šāds cilvēks un vai tu esi kādam citam šāds uzticamais cilvēks?
“Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Mat.23:37).
Ļaujies dziedināšanas procesam, jo tu nekad tam neiesi cauri viena. Uzticies spert soli kopā ar Jēzu!
