Jau sarunas sākumā ar Evelīnu Sproģi pārejam uz “tu”, kaut arī tiekamies pirmo reizi. Intervijas laikā viņa daudz smaida, joko, meklē tēzaurā, ko nozīmē vārds “sievišķība”, ir atklāta, nepārspīlēta un ar nejauši satikto diriģentu norunā bērnam mēģinājumu nedēļas nogalē. Evelīna ir Montesori pedagoģijas un mājmācības piekritēja, organizē seminārus vecākiem par to, kā Montesori metodi pielietot mājas apstākļos, kā arī vada nodarbības bērniem. Kopā ar vīru, fotogrāfu Andri Sproģi, audzina un mājskolo četrus bērnus, bet brīvā brīdī raksta blogu “Mammas smaids”.
Kā tu nonāci līdz Montesori pedagoģijai?
Pirmo reizi par Montesori pedagoģiju uzzināju 2004. gadā, kad strādāju estētiskās audzināšanas skolā “Mazais prātnieks”, kur kolēģe ik pa laikam pieminēja dažādas Montesori idejas. Vēlāk, kad man jau bija divi bērniņi, draudzenes iedvesmota, aizgāju uz pāris Montesori pedagoģijas nodarbībām un atceros, ka domāju, vai tiešām bērnam to vajag – rādīt, kā nolikt krēslu pie galda, kā aizvērt durvis, lai viņš tās necirstu? Tomēr kaut kādu loģiku tajā saskatīju, tāpēc sāku apmeklēt Montesori kursus.
Kas tieši tevi ieinteresēja šajā pedagoģijā?
Man liekas…tā sasaucās ar manu iekšējo izjūtu. Montesori metode sākas ar cieņu pret bērnu, sākot jau ar to, kā mazulis ienāk pasaulē, vai tas notiek mierā, vai viņu jau no pašiem pirmsākumiem rausta. Tā uzsver, cik svarīgi ir ļaut bērnam brīvi darboties, ievērojot trīs noteikumus: nedari pāri sev, nedari pāri apkārtējai videi un citiem cilvēkiem. Piemēram, ja mazais cilvēciņš kaut ko krāmē, ļauj viņam to darīt, nevis puksti: “Atkal viņš tos korķīšus izvilcis no atvilktnes!” Bieži tās lietas var mūs kaitināt. Visi mani bērni izgājuši cauri fāzei, kad grib izritināt tualetes papīra rulli. Atceros, uz vecāko meitu vēl papukstēju, bet otrajam, trešajam ļāvu, lai rullē un iepazīst, kā tas ir, kad papīra rullis nekad nebeidzas. Ja ir žēl dārgo tualetes papīru, jānopērk lētāks. Nav jau tā, ka man vienmēr ir ļoti viegli ar cieņu pret bērniem, īpaši, ja ir strīdi. Tad pieķeru sevi pie domas: ja es strādātu ar citu bērniem, vai es atļautos tā paskatīties, pateikt? Visdrīzāk jau – nē. Montesori pieeja arī atgādina, ka nav nepieciešamas visas jaunākās rotaļlietas un bērnu aprūpes “uzpariktes”. Būtiska ir tīra, estētiska vide, kurā bērns var brīvi darboties. Piemēram, ejot ārā ar divgadnieku, kuram viss šķiet interesants, ļauj, lai viņš izpēta zāles stiebriņu, mārīti vai pārcilā akmentiņus.
Kas, tavuprāt, ir Montesori pedagoģijas pievienotā vērtība?
Šajā pedagoģijā liels uzsvars likts uz to, lai bērnam ir iespēja pašam izvēlēties. Taču nevar sagaidīt, ka bērns spēs izvēlēties starp pieciem dažādiem variantiem, labāk ļaut viņam izšķirties starp diviem, trijiem. Arī vides iekārtojums bērnam palīdz pašam izdarīt izvēles, piemēram, zemi plaukti, kuriem mazais var piekļūt un izvēlēties sev darbiņu. Tādējādi bērns iegūst ticību sev, neatkarību.
Mājmācība tev bija viegla izvēle?
Laikam pārāk grūta nebija. Tā sajūta man atnāca vēl pirms bērniem, kad bija iespēja aizbraukt uz Ameriku un iepazīties ar ģimenēm, kuras izvēlējušās mājmācību. Kad piedzima mazie, nebija vēlmes kaut kur skriet, pierakstīt viņus rindā uz bērnudārzu un skolu.
Ko mājmācība no tevis prasa – laiku, enerģiju?
Visu. Man ļoti patīk ideja –, ka raksturs ir svarīgāks par akadēmiskajām zināšanām. Rakstura veidošana prasa ļoti daudz enerģijas… Tāpat laiku un spēku prasa mājas vides, atmosfēras veidošana, rūpēšanās pašai par savu labsajūtu. Man bijuši dažādi periodi, kad varu piecelties pirms bērniem, palasīt Bībeli, pārdomāt, lūgt, un bijuši arī posmi, kad mostos kopā ar bērniem un tad visi vienlaikus iesākam dienu. Ir jābūt elastīgai. Nevaru sagaidīt, ka viss notiks tā, kā esmu izplānojusi, ka visi gribēs darīt tieši to, ko esmu iedomājusies. Tas, ko mēs tomēr cenšamies ievērot katru rītu, ir kopīga Bībeles lasīšana un lūgšana. Tad pa dienu mēģinām slīpēt raksturus, lūgt piedošanu un skatīties acīs, kad to darām. Tas paņem daudz spēka. Man ar savu raksturu jātiek galā, bērniem ar savējo… Reizēm es paspridzinu, man paspridzina pretī, paņemu bērnus stingrāk aiz rokas. Neesmu vienmēr smaidīgā, svētā Evelīna, bet būtiski ir pēc tam atvainoties un izlīgt, “…lai saule nenoriet dusmojoties.” (Efez.4:26). Tāpat arī svarīgi strādāt pie attiecībām ar vīru. Mājmācību var praktizēt tikai tad, ja abi vecāki to vēlas. Nevajag iet pret vīra gribu, ja viņš, piemēram, ir tas, kurš to nevēlas un otrādi.
Kā vīrs iesaistās mājmācībā?
Tā kā Andris strādā no mājām, mēs pavadām ļoti daudz laika kopā un viņa iesaistīšanās notiek diezgan dabīgi. Reizēm viņš nāk ar idejām par kādu ekskursiju vai atrod labus mācību materiālus. Piemēram, dzimšanas dienā vīrs man uzdāvināja desmit biogrāfijas, kuras lasīt kopā ar bērniem. Tas bija ļoti interesanti. Pēdējā, ko izlasījām, bija par Henriju Fordu, kā viņš nonāca līdz savam pirmajam auto. Pirms tās iepazināmies ar brāļiem Raitiem, kuri veica pirmo lidojumu ar motorizētu lidmašīnu, ar Ernestu Šekltonu, kurš devās uz dienvidpolu. Kaut arī viņš netika līdz dienvidpolam, par viņu sarakstītas daudzas grāmatas, jo Šekltons bija brīnišķīgs vadītājs, kuram ļoti rūpēja visa viņa komanda. Lai arī tas prasīja vairākus gadus, viņš visus ceļabiedrus sveikus un veselus atgādāja mājās. Sešu līdz divpadsmit gadu veciem bērniem ļoti patīk stāsti par reāliem cilvēkiem.
Vīrs iesaistās arī sportisko aktivitāšu organizēšanā, kad laiks ir siltāks, kopā ar bērniem izskrien kādu aplīti, vingro. Tagad, kad biju konferencē, Andris bērniem bija sagatavojis projektu – tā kā katram bērnam ir savs fotoaparāts, viņiem bija dots uzdevums atrast un nofotografēt mājās visus tos priekšmetus, kas sākas ar katram piešķirto burtu, kā arī, dodoties pastaigā, katram nofotografēt konkrētas ģeometriskas figūras. Mans tētis mūsu mājmācības pieredzi mēdz dēvēt par sociālo eksperimentu. Pirmais atskaites brīdis bija diagnosticējošie darbi meitai, un ir liels prieks, ka viņai viss lieliski izdevās.
Kā tu vērtē Latvijas izglītības sistēmu?
Man ir grūti to izvērtēt, jo šobrīd nav lielas personīgas saskares ar valsts izglītību. Kad pati mācījos skolā, man nebija nekādu problēmu. Biju komunikabla meitene, ar visiem draudzējos, nebija nekādu traumu. Tomēr pieaugot, turpinot vērot un lasot dažādus pētījumus, esmu pamanījusi, ka visi mazie bērni ir ļoti radoši, bet tad viņi aiziet uz skolu, un tā dzirksts kaut kur pazūd. Skola ieliek mūs kaut kādā kastē, ir jāmācās, jo būs pārbaudījumi un testi, pietrūkst laika padomāt, kas pašam patīk, kas tiešām interesē. Bērniem ļoti patīk izzināt lietas, un ir labi, ka var uzdot jautājumus – kāpēc kokiem ir vajadzīgas lapas, kā veidojas mākoņi un no kurienes un kāpēc līst lietus? Iespējams, standarta izglītības sistēmā nav vietas un laika visiem šiem jautājumiem. Man patīk atgādinājums: “Nenozodz bērnam atklāšanas prieku.” Doma ir tāda – ja tu kā pieaugušais zini kaut kādas likumsakarības, ļauj bērnam pašam tās atklāt, nevis iedod pareizās atbildes uz paplātes. Mēs jau vislabāk atceramies to, ko paši esam sapratuši, atklājuši.
Tev pašai nav gribējies tikt ārā no mājas, uz savu darbu, pie kolēģiem?
Zini, esmu par to domājusi. Trīs vasaras man bija iespēja nedēļu apmeklēt kursus, kuri ilga visu dienu – no deviņiem līdz pieciem vakarā. Piedomāju par to, kā šajā laikā jutos un kā būtu, ja man tas būtu jādara ilgtermiņā. Atceros, ka pirmās divas dienas man šī ideja ļoti patika. Vēroju kostīmos tērptās sievietes, kuras ar kafijas krūzi rokās devās uz darbu – izskatījās ļoti glīti. Tad vakarā atbraucu mājās un biju piekususi, visiem vajadzīga, katrs gribēja kaut ko izstāstīt un arī es vēlējos runāt, vēl vajadzēja kaut ko apēst un kaut kas bija jāsagatavo nākamajai dienai… Pēc nedēļas jutos diezgan izžmiegta. Tad sapratu, ka pašlaik neilgojos pēc garām darba stundām ārpus mājas. Protams, ja dzīvē kaut kas mainītos un tas būtu jādara, tad jau ietu un darītu. Par kolēģiem? Man ir labi ģimenē, man pietiek ar vīru, kurš ir ne tikai vīrs, bet arī draugs un sabiedrotais. Man arī nav daudz tādu draudzeņu, kurām kratīt sirdi. Ja kaut kas ne tā, piemēram, attiecībās ar vīru, es labāk eju pie viņa un saku, kas mani neapmierina, ko gribētu mainīt. Nepārproti, man patīk arī iziet no mājas, apmeklēju kursus, aptuveni reizi mēnesī vadu citiem bērniem tematiskās nodarbības, piedalos dažādās konferencēs. Mana vīzija ir, ka es varētu palīdzēt bērniem tikt uz savām kājām un tad vairāk darīt kaut ko ārpus mājas. Redzēs, kā būs. Man bijusi doma par savas izglītības iestādes izveidi, bet sapratu, ka ar maziem bērniem man tas nesanāks, es būšu tur un nebūšu pie viņiem. Zinu, ka citiem izdodas apvienot mājas dzīvi ar darbu, bet man to būtu ļoti grūti izdarīt.
Kā tu saglabā sevī sievieti un nekļūsti, piemēram, tikai par mammu?
Baigais jautājums! Kā sacīt jāsaka, viss jau sākas no sirds, un no sirds pārpilnības mute runā. Es jau redzu, kas nāk ārā no manas mutes, un tas norāda, cik vesela esmu. Kad attiecībās ar tuvajiem ir spriedze, tad jāiet uz savu celli un jāstrādā pie attiecībām ar Dievu. Jo, ja šajās attiecībās viss būs kārtībā, būs arī harmonija ar sevi un apkārtējiem. Nav tā, ka vienmēr esmu miera pilna, saprotoša, iejūtīga. Ir brīži, kad viss iet bum, bum: “Kas te atkal notiek? Kāpēc drēbes uz zemes? Kāpēc nav sakārtots?!” Brīžiem esmu nesavaldīga un tad ir vajadzīgs klusais laiks ar sevi, ar Dievu. Tāpat būtiski ir piedomāt pie tā, kā izskaties, vai patīc vīram. Nav jau tā, ka katru dienu, esot mājās, es uzpošos. Reizēm uztaisu copi un virpuļoju pa māju. Svarīgi arī neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm. Ceru, ka nokusīs sniegs, tad sanāks vairāk izkustēties.
Kas ir sievišķība? Paskatīšos tēzaurā, tu tikmēr uzdod nākamo jautājumu. Manuprāt, sievišķīgi ir arī paklausīt vīram, kad ir abpusēji cieņpilnas attiecības, kurās var veselīgi komunicēt par to, kā jūtamies, par to, ko gribētu, nevis iet un sist dūri galdā. Sievišķība varētu būt arī gudrība, kā tuvoties vīram – nevis kā viltība, lai panāktu savu, bet gan lai mīlestībā sadzīvotu. Sievišķība ir Dieva dota dāvana, ko nevajag sabiedrības ietekmē pazaudēt. Piemēram, neļauties skriet pakaļ dažādiem viedokļiem par to, kas ir seksīgi, nelasīt rakstus “Piecas lietas, kas tavam vīrietim gultā noteikti patiks”. Ja esi kopā ar savu vīru un ir veselīga komunikācija, tad jau viens ar otru padalās par to, kas katram patīk. Tāpat svarīgi arī atrisināt sev būtiskos jautājumus, neatstāt tos karājamies gaisā.
Ko tu ar to domā?
Kad gaidījām ceturto bērniņu Gustaviņu, grūtniecības laikā viņu zaudējām. Domāju, ka ar mani būs tāpat kā ar “Waze” – kad notiek novirzīšanās no viena galamērķa uz citu, tad ātri izveidojas jauns maršruts. Nebūs rudenī bērniņa, tad vasarā varēšu skrituļot, peldēt un darīt visu ko citu, jo zaudējums notika pavasarī. Tas bija veids, kā sevi mierināju. Bet, kad tas nedarbojās, iekritu grūtsirdībā, ko pastiprināja hormonālās pārmaiņas un tad galīgi nesapratu, kas ar mani notiek. Atskārtu, ka man nepieciešama palīdzība, jo netiku galā, sākās trauksmes, tāpēc mans ceļš aizveda līdz krīzes grūtniecības centram. Tur tikos ar Judīti (Briedi-Jureviču, aut.), kura palīdzēja iziet cauri programmai “Ceļojums” un ieraudzīt, ka man no bērnības saglabājušies dažādi dvēseles ievainojumi, kurus pati neapzinājos, bet tie ietekmēja manu uzvedību. Ja pamani, ka ir neatrisinātie jautājumi, mēģini tos risināt. Dievs jau nedara neko ar varu un arī dvēseles ievainojumus Viņš neuzšķērž ar nazi, bet gan tā maigi un mīloši palīdz dziedināt.
Kā jūs ar vīru kopjat savas attiecības?
Mums ļoti palīdz, ka esam kopā mājās, ka varam kopā ēst un reizēm, kad bērni ir jau paēduši, paliekam pie galda ilgāk, lai parunātu. Man patīk, ka nav jāgaida vakars, lai varētu kaut ko izrunāt. Mums ir veselīgs humors vienam par otru, pašiem par sevi, un cenšamies lietas neuztvert pārāk nopietni. Tomēr reizēm jau arī sanāk tā…, piemēram, ja vīrs pasaka kaut ko, kas mani aizvaino, tad varu demonstratīvi uzmest lūpu, bet viņš jau uzreiz saprot, kas noticis. Ja sanāk kāds strīdiņš, nevaru ilgi izturēt, eju pie viņa un saku: “Kad tu nāksi man lūgt piedošanu? Nevaru vairs sagaidīt!” Labāk ātrāk izrunāt, noskaidrot, kas katram sakrājies, neatbalstu aukstos karus, kad ilgstoši viens ar otru nerunā. Uz randiņu katru nedēļu šobrīd netiekam, un es ticu, ka man tas patiktu, bet mēs cenšamies izmantot tos mazos brīžus, kas ir, piemēram, vakarā, kad bērni nolikti gulēt un varam pabūt divatā, vai, ja kāds uz brīdi var pieskatīt bērnus, izejam nelielā pastaigā. Agrāk dzīvojām divistabu dzīvoklī, kur guļamistaba bija kopā ar bērniem, bet tagad mums ir pašiem sava istaba, kas pats par sevi jau ir randiņš. Tāpat svarīga ir cieņa pret vīru. Visi gudrie saka, ka vīrietim cieņa ir svarīgāka par mīlestību, un es to mēģinu ņemt vērā.
Kā tu parādi cieņu?
Andris man dažreiz mēdz arī pateikt, ka kādā brīdī nav juties cienīts. Kā es to mēģinu parādīt? Ja vīrs nāk ar kādu iniciatīvu, bet man tā ideja neliekas ļoti laba, es bērnu klātbūtnē to nenonievāšu. Cieņu izrādu, arī pasakot vīram, ka novērtēju viņa centienus darīt visu iespējamo, lai es varētu būt mājās ar bērniem.
Jūs ar vīru esat atšķirīgi vai līdzīgi?
Esam atšķirīgi, bet zini, ar gadiem kļūstam līdzīgāki. Sākumā biju ekstraverta un viņš intraverts. Kādam jau bija joks: “Vai tavs vīrs arī runā?” Bet viņš runā! Andris ir klusais, dziļais ūdens. Piemēram, cilvēkos viņš nepateiks neko lieku un, ja kaut ko teiks, tas būs pierakstīšanas vērts. Es varu kādreiz pateikt to, kas vēlāk ir jāatsauc, viņš savukārt ir nosvērts. Man tas ļoti, ļoti patīk. Ja man blakus būtu tāds pats kā es, tad mēs visu laiku spridzinātu. Esam atšķirīgi, bet tajā pašā laikā viņš ar gadiem kļuvis atvērtāks, savukārt es – mierīgāka. Esam labs komplektiņš, un tā ir liela žēlastība.
Kas tev šobrīd ir lielākie izaicinājumi?
Bērni. Izprast viņu vecumu, attīstību, viņu vajadzības, vēlmes un, apzinot to visu, viņiem palīdzēt. Man ir izaicinājums pieņemt to, ka viņi aug lieli. Tāpat skološana. Mājmācība mums ir kas jauns un neviens nevar apsolīt, ka viss izdosies, bet tādu garantiju jau nevar dot arī par citām skolām. Tāpat izaicinājums ir atrast laiku sev, pateikt, ka mana prioritāte ir katru dienu nedaudz izkustēties, jo man vajag, lai reizi dienā pulss sistos straujāk nekā ierasts. Arī atrast laiku ar Dievu ir izaicinājums. Esmu tagad apņēmusies atkal izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Tāpat arī kādi finansiālie izaicinājumi, vēlme kaut ko darīt vairāk, bet tad apzinos, ka nevaru paņemt sevi nost ģimenei, ka nevaru darīt pāri sev, uzņemoties par daudz.
Kā jūs atpūšaties?
Mums nav jāceļas ar modinātāju. Tas man mājmācībā ļoti patīk, ka bērniem var būt kvalitatīvs miegs. Atpūta ir aizbraukt ciemos pie maniem vecākiem, kur varam mierīgi pasēdēt uz dīvāna un ļaut bērniem virpuļot. Reizēm divatā aizejam uz randiņu. Mums patīk izbraukt kopīgās ekspedīcijās, ekskursijās, uzkāpt kādā tornī, pa vidu parisinot krīzes situāciju par to, kurš kurā vietā mašīnā sēdēs. Patīk būt pie dabas, kāpt kalnos, palasīt grāmatu, kad neviens nerausta, patīk blogā kaut ko ierakstīt.
