Žurnāls “Padod tālāk”

Jau sarunas sākumā ar Evelīnu Sproģi pārejam uz “tu”, kaut arī tiekamies pirmo reizi. Intervijas laikā viņa daudz smaida, joko, meklē tēzaurā, ko nozīmē vārds “sievišķība”, ir atklāta, nepārspīlēta un ar nejauši satikto diriģentu norunā bērnam mēģinājumu nedēļas nogalē. Evelīna ir Montesori pedagoģijas un mājmācības piekritēja, organizē seminārus vecākiem par to, kā Montesori metodi pielietot mājas apstākļos, kā arī vada nodarbības bērniem. Kopā ar vīru, fotogrāfu Andri Sproģi, audzina un mājskolo četrus bērnus, bet brīvā brīdī raksta blogu “Mammas smaids”.

Kā tu nonāci līdz Montesori pedagoģijai?

Pirmo reizi par Montesori pedagoģiju uzzināju 2004. gadā, kad strādāju estētiskās audzināšanas skolā “Mazais prātnieks”, kur kolēģe ik pa laikam pieminēja dažādas Montesori idejas. Vēlāk, kad man jau bija divi bērniņi, draudzenes iedvesmota, aizgāju uz pāris Montesori pedagoģijas nodarbībām un atceros, ka domāju, vai tiešām bērnam to vajag – rādīt, kā nolikt krēslu pie galda, kā aizvērt durvis, lai viņš tās necirstu? Tomēr kaut kādu loģiku tajā saskatīju, tāpēc sāku apmeklēt Montesori kursus. 

Kas tieši tevi ieinteresēja šajā pedagoģijā?

Man liekas…tā sasaucās ar manu iekšējo izjūtu. Montesori metode sākas ar cieņu pret bērnu, sākot jau ar to, kā mazulis ienāk pasaulē, vai tas notiek mierā, vai viņu jau no pašiem pirmsākumiem rausta. Tā uzsver, cik svarīgi ir ļaut bērnam brīvi darboties, ievērojot trīs noteikumus: nedari pāri sev, nedari pāri apkārtējai videi un citiem cilvēkiem. Piemēram, ja mazais cilvēciņš kaut ko krāmē, ļauj viņam to darīt, nevis puksti: “Atkal viņš tos korķīšus izvilcis no atvilktnes!” Bieži tās lietas var mūs kaitināt. Visi mani bērni izgājuši cauri fāzei, kad grib izritināt tualetes papīra rulli. Atceros, uz vecāko meitu vēl papukstēju, bet otrajam, trešajam ļāvu, lai rullē un iepazīst, kā tas ir, kad papīra rullis nekad nebeidzas. Ja ir žēl dārgo tualetes papīru,  jānopērk lētāks. Nav jau tā, ka man vienmēr ir ļoti viegli ar cieņu pret bērniem, īpaši, ja ir strīdi. Tad pieķeru sevi pie domas: ja es strādātu ar citu bērniem, vai es atļautos tā paskatīties, pateikt? Visdrīzāk jau – nē. Montesori pieeja arī atgādina, ka nav nepieciešamas visas jaunākās rotaļlietas un bērnu aprūpes “uzpariktes”. Būtiska ir tīra, estētiska vide, kurā bērns var brīvi darboties. Piemēram, ejot ārā ar divgadnieku, kuram viss šķiet interesants, ļauj, lai viņš izpēta zāles stiebriņu, mārīti vai pārcilā akmentiņus.

Kas, tavuprāt, ir Montesori pedagoģijas pievienotā vērtība? 

Šajā pedagoģijā liels uzsvars likts uz to, lai bērnam ir iespēja pašam izvēlēties. Taču nevar sagaidīt, ka bērns spēs izvēlēties starp pieciem dažādiem variantiem, labāk ļaut viņam izšķirties starp diviem, trijiem. Arī vides iekārtojums bērnam palīdz pašam izdarīt izvēles, piemēram, zemi plaukti, kuriem mazais var piekļūt un izvēlēties sev darbiņu. Tādējādi bērns iegūst ticību sev, neatkarību. 

Mājmācība tev bija viegla izvēle?

Laikam pārāk grūta nebija. Tā sajūta man atnāca vēl pirms bērniem, kad bija iespēja aizbraukt uz Ameriku un iepazīties ar ģimenēm, kuras izvēlējušās mājmācību. Kad piedzima mazie, nebija vēlmes kaut kur skriet, pierakstīt viņus rindā uz bērnudārzu un skolu. 

Ko mājmācība no tevis prasa – laiku, enerģiju?

Visu. Man ļoti patīk ideja –, ka raksturs ir svarīgāks par akadēmiskajām zināšanām. Rakstura veidošana prasa ļoti daudz enerģijas… Tāpat laiku un spēku prasa mājas vides, atmosfēras veidošana, rūpēšanās pašai par savu labsajūtu. Man bijuši dažādi periodi, kad varu piecelties pirms bērniem, palasīt Bībeli, pārdomāt, lūgt, un bijuši arī posmi, kad mostos kopā ar bērniem un tad visi vienlaikus iesākam dienu. Ir jābūt elastīgai. Nevaru sagaidīt, ka viss notiks tā, kā esmu izplānojusi, ka visi gribēs darīt tieši to, ko esmu iedomājusies. Tas, ko mēs tomēr cenšamies ievērot katru rītu, ir kopīga Bībeles lasīšana un lūgšana. Tad pa dienu mēģinām slīpēt raksturus, lūgt piedošanu un skatīties acīs, kad to darām. Tas paņem daudz spēka. Man ar savu raksturu jātiek galā, bērniem ar savējo… Reizēm es paspridzinu, man paspridzina pretī, paņemu bērnus stingrāk aiz rokas. Neesmu vienmēr smaidīgā, svētā Evelīna, bet būtiski ir pēc tam atvainoties un izlīgt, “…lai saule nenoriet dusmojoties.” (Efez.4:26). Tāpat arī svarīgi strādāt pie attiecībām ar vīru. Mājmācību var praktizēt tikai tad, ja abi vecāki to vēlas. Nevajag iet pret vīra gribu, ja viņš, piemēram, ir tas, kurš to nevēlas un otrādi.

Kā vīrs iesaistās mājmācībā?

Tā kā Andris strādā no mājām, mēs pavadām ļoti daudz laika kopā un viņa iesaistīšanās notiek diezgan dabīgi. Reizēm viņš nāk ar idejām par kādu ekskursiju vai atrod labus mācību materiālus. Piemēram, dzimšanas dienā vīrs man uzdāvināja desmit biogrāfijas, kuras lasīt kopā ar bērniem. Tas bija ļoti interesanti. Pēdējā, ko izlasījām, bija par Henriju Fordu, kā viņš nonāca līdz savam pirmajam auto. Pirms tās iepazināmies ar brāļiem Raitiem, kuri veica pirmo lidojumu ar motorizētu lidmašīnu, ar Ernestu Šekltonu,  kurš devās uz dienvidpolu. Kaut arī viņš netika līdz dienvidpolam, par viņu sarakstītas daudzas grāmatas, jo Šekltons bija brīnišķīgs vadītājs, kuram ļoti rūpēja visa viņa komanda. Lai arī tas prasīja vairākus gadus, viņš visus ceļabiedrus sveikus un veselus atgādāja mājās. Sešu līdz divpadsmit gadu veciem bērniem ļoti patīk stāsti par reāliem cilvēkiem. 

Vīrs iesaistās arī sportisko aktivitāšu organizēšanā, kad laiks ir siltāks, kopā ar bērniem izskrien kādu aplīti, vingro. Tagad, kad biju konferencē, Andris bērniem bija sagatavojis projektu – tā kā katram bērnam ir savs fotoaparāts, viņiem bija dots uzdevums atrast un nofotografēt mājās visus tos priekšmetus, kas sākas ar katram piešķirto burtu, kā arī, dodoties pastaigā, katram nofotografēt konkrētas ģeometriskas figūras. Mans tētis mūsu mājmācības pieredzi mēdz dēvēt par sociālo eksperimentu. Pirmais atskaites brīdis bija diagnosticējošie darbi meitai, un ir liels prieks, ka viņai viss lieliski izdevās. 

Kā tu vērtē Latvijas izglītības sistēmu?

Man ir grūti to izvērtēt, jo šobrīd nav lielas personīgas saskares ar valsts izglītību. Kad pati mācījos skolā, man nebija nekādu problēmu. Biju komunikabla meitene, ar visiem draudzējos, nebija nekādu traumu. Tomēr pieaugot, turpinot vērot un lasot dažādus pētījumus, esmu pamanījusi, ka visi mazie bērni ir ļoti radoši, bet tad viņi aiziet uz skolu, un tā dzirksts kaut kur pazūd. Skola ieliek mūs kaut kādā kastē, ir jāmācās, jo būs pārbaudījumi un testi, pietrūkst laika padomāt, kas pašam patīk, kas tiešām interesē. Bērniem ļoti patīk izzināt lietas, un ir labi, ka var uzdot jautājumus – kāpēc kokiem ir vajadzīgas lapas, kā veidojas mākoņi un no kurienes un kāpēc līst lietus? Iespējams, standarta izglītības sistēmā nav vietas un laika visiem šiem jautājumiem. Man patīk atgādinājums: “Nenozodz bērnam atklāšanas prieku.”  Doma ir tāda – ja tu kā pieaugušais zini kaut kādas likumsakarības, ļauj bērnam pašam tās atklāt, nevis iedod pareizās atbildes uz paplātes. Mēs jau vislabāk atceramies to, ko paši esam sapratuši, atklājuši. 

Tev pašai nav gribējies tikt ārā no mājas, uz savu darbu, pie kolēģiem?

Zini, esmu par to domājusi. Trīs vasaras man bija iespēja nedēļu apmeklēt kursus, kuri ilga visu dienu – no deviņiem līdz pieciem vakarā. Piedomāju par to, kā šajā laikā jutos un kā būtu, ja man tas būtu jādara ilgtermiņā. Atceros, ka pirmās divas dienas man šī ideja ļoti patika. Vēroju kostīmos tērptās sievietes, kuras ar kafijas krūzi rokās devās uz darbu – izskatījās ļoti glīti. Tad vakarā atbraucu mājās un biju piekususi, visiem vajadzīga, katrs gribēja kaut ko izstāstīt un arī es vēlējos runāt, vēl vajadzēja kaut ko apēst un kaut kas bija jāsagatavo nākamajai dienai… Pēc nedēļas jutos diezgan izžmiegta. Tad sapratu, ka pašlaik neilgojos pēc garām darba stundām ārpus mājas. Protams, ja dzīvē kaut kas mainītos un tas būtu jādara, tad jau ietu un darītu. Par kolēģiem? Man ir labi ģimenē, man pietiek ar vīru, kurš ir ne tikai vīrs, bet arī draugs un sabiedrotais. Man arī nav daudz tādu draudzeņu, kurām kratīt sirdi. Ja kaut kas ne tā, piemēram, attiecībās ar vīru, es labāk eju pie viņa un saku, kas mani neapmierina, ko gribētu mainīt. Nepārproti, man patīk arī iziet no mājas, apmeklēju kursus, aptuveni reizi mēnesī vadu citiem bērniem tematiskās nodarbības, piedalos dažādās konferencēs. Mana vīzija ir, ka es varētu palīdzēt bērniem tikt uz savām kājām un tad vairāk darīt kaut ko ārpus mājas. Redzēs, kā būs. Man bijusi doma par savas izglītības iestādes izveidi, bet sapratu, ka ar maziem bērniem man tas nesanāks, es būšu tur un nebūšu pie viņiem. Zinu, ka citiem izdodas apvienot mājas dzīvi ar darbu, bet man to būtu ļoti grūti izdarīt.  

Kā tu saglabā sevī sievieti un nekļūsti, piemēram, tikai par mammu?

Baigais jautājums! Kā sacīt jāsaka, viss jau sākas no sirds, un no sirds pārpilnības mute runā. Es jau redzu, kas nāk ārā no manas mutes, un tas norāda, cik vesela esmu. Kad attiecībās ar tuvajiem ir spriedze, tad jāiet uz savu celli un jāstrādā pie attiecībām ar Dievu. Jo, ja šajās attiecībās viss būs kārtībā, būs arī harmonija ar sevi un apkārtējiem. Nav tā, ka vienmēr esmu miera pilna, saprotoša, iejūtīga. Ir brīži, kad viss iet bum, bum: “Kas te atkal notiek? Kāpēc drēbes uz zemes? Kāpēc nav sakārtots?!” Brīžiem esmu nesavaldīga un tad ir vajadzīgs klusais laiks ar sevi, ar Dievu. Tāpat būtiski ir piedomāt pie tā, kā izskaties, vai patīc vīram. Nav jau tā, ka katru dienu, esot mājās, es uzpošos. Reizēm uztaisu copi un virpuļoju pa māju. Svarīgi arī neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm. Ceru, ka nokusīs sniegs, tad sanāks vairāk izkustēties. 

Kas ir sievišķība? Paskatīšos tēzaurā, tu tikmēr uzdod nākamo jautājumu. Manuprāt, sievišķīgi ir arī paklausīt vīram, kad ir abpusēji cieņpilnas attiecības, kurās var veselīgi komunicēt par to, kā jūtamies, par to, ko gribētu, nevis iet un sist dūri galdā. Sievišķība varētu būt arī gudrība, kā tuvoties vīram – nevis kā viltība, lai panāktu savu, bet gan lai mīlestībā sadzīvotu. Sievišķība ir Dieva dota dāvana, ko nevajag sabiedrības ietekmē pazaudēt. Piemēram, neļauties skriet pakaļ dažādiem viedokļiem par to, kas ir seksīgi, nelasīt rakstus “Piecas lietas, kas tavam vīrietim gultā noteikti patiks”. Ja esi kopā ar savu vīru un ir veselīga komunikācija, tad jau viens ar otru padalās par to, kas katram patīk. Tāpat svarīgi arī atrisināt sev būtiskos jautājumus, neatstāt tos karājamies gaisā. 

Ko tu ar to domā?

Kad gaidījām ceturto bērniņu Gustaviņu, grūtniecības laikā viņu zaudējām. Domāju,  ka ar mani būs tāpat kā ar “Waze” – kad notiek novirzīšanās no viena galamērķa uz citu, tad ātri izveidojas jauns maršruts. Nebūs rudenī bērniņa, tad vasarā varēšu skrituļot, peldēt un darīt visu ko citu, jo zaudējums notika pavasarī. Tas bija veids, kā sevi mierināju. Bet, kad tas nedarbojās, iekritu grūtsirdībā, ko pastiprināja hormonālās pārmaiņas un tad galīgi nesapratu, kas ar mani notiek. Atskārtu, ka man nepieciešama palīdzība, jo netiku galā, sākās trauksmes, tāpēc mans ceļš aizveda līdz krīzes grūtniecības centram. Tur tikos ar Judīti (Briedi-Jureviču, aut.), kura palīdzēja iziet cauri programmai “Ceļojums” un ieraudzīt, ka man no bērnības saglabājušies dažādi dvēseles ievainojumi, kurus pati neapzinājos, bet tie ietekmēja manu uzvedību. Ja pamani, ka ir neatrisinātie jautājumi, mēģini tos risināt. Dievs jau nedara neko ar varu un arī dvēseles ievainojumus Viņš neuzšķērž ar nazi, bet gan tā maigi un mīloši palīdz dziedināt. 

Kā jūs ar vīru kopjat savas attiecības?

Mums ļoti palīdz, ka esam kopā mājās, ka varam kopā ēst un reizēm, kad bērni ir jau paēduši, paliekam pie galda ilgāk, lai parunātu. Man patīk, ka nav jāgaida vakars, lai varētu kaut ko izrunāt. Mums ir veselīgs humors vienam par otru, pašiem par sevi, un cenšamies lietas neuztvert pārāk nopietni. Tomēr reizēm jau arī sanāk tā…, piemēram,  ja vīrs pasaka kaut ko, kas mani aizvaino, tad varu demonstratīvi uzmest lūpu, bet viņš jau uzreiz saprot, kas noticis. Ja sanāk kāds strīdiņš, nevaru ilgi izturēt, eju pie viņa un saku: “Kad tu nāksi man lūgt piedošanu? Nevaru vairs sagaidīt!” Labāk ātrāk izrunāt, noskaidrot, kas katram sakrājies, neatbalstu aukstos karus, kad ilgstoši viens ar otru nerunā. Uz randiņu katru nedēļu šobrīd netiekam, un es ticu, ka man tas patiktu, bet mēs cenšamies izmantot tos mazos brīžus, kas ir, piemēram, vakarā, kad bērni nolikti gulēt un varam pabūt divatā, vai, ja kāds uz brīdi var pieskatīt bērnus, izejam nelielā pastaigā. Agrāk dzīvojām divistabu dzīvoklī, kur guļamistaba bija kopā ar bērniem, bet tagad mums ir pašiem sava istaba, kas pats par sevi jau ir randiņš. Tāpat svarīga ir cieņa pret vīru. Visi gudrie saka, ka vīrietim cieņa ir svarīgāka par mīlestību, un es to mēģinu ņemt vērā.

Kā tu parādi cieņu?

Andris man dažreiz mēdz arī pateikt, ka kādā brīdī nav juties cienīts. Kā es to mēģinu parādīt? Ja vīrs nāk ar kādu iniciatīvu, bet man tā ideja neliekas ļoti laba, es bērnu klātbūtnē to nenonievāšu. Cieņu izrādu, arī pasakot vīram, ka novērtēju viņa centienus darīt visu iespējamo, lai es varētu būt mājās ar bērniem. 

Jūs ar vīru esat atšķirīgi vai līdzīgi?

Esam atšķirīgi, bet zini, ar gadiem kļūstam līdzīgāki. Sākumā biju ekstraverta un viņš intraverts. Kādam jau bija joks: “Vai tavs vīrs arī runā?” Bet viņš runā! Andris ir klusais, dziļais ūdens. Piemēram, cilvēkos viņš nepateiks neko lieku un, ja kaut ko teiks, tas būs pierakstīšanas vērts. Es varu kādreiz pateikt to, kas vēlāk ir jāatsauc, viņš savukārt ir nosvērts. Man tas ļoti, ļoti patīk. Ja man blakus būtu tāds pats kā es, tad mēs visu laiku spridzinātu. Esam atšķirīgi, bet tajā pašā laikā viņš ar gadiem kļuvis atvērtāks, savukārt es – mierīgāka. Esam labs komplektiņš, un tā ir liela žēlastība. 

Kas tev šobrīd ir lielākie izaicinājumi?

Bērni. Izprast viņu vecumu, attīstību, viņu vajadzības, vēlmes un, apzinot to visu, viņiem palīdzēt. Man ir izaicinājums pieņemt to, ka viņi aug lieli. Tāpat skološana. Mājmācība mums ir kas jauns un neviens nevar apsolīt, ka viss izdosies, bet tādu garantiju jau nevar dot arī par citām skolām. Tāpat izaicinājums ir atrast laiku sev, pateikt, ka mana prioritāte ir katru dienu nedaudz izkustēties, jo man vajag, lai reizi dienā pulss sistos straujāk nekā ierasts. Arī atrast laiku ar Dievu ir izaicinājums. Esmu tagad apņēmusies atkal izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Tāpat arī kādi finansiālie izaicinājumi, vēlme kaut ko darīt vairāk, bet tad apzinos, ka nevaru paņemt sevi nost ģimenei, ka nevaru darīt pāri sev, uzņemoties par daudz.

Kā jūs atpūšaties?

Mums nav jāceļas ar modinātāju. Tas man mājmācībā ļoti patīk, ka bērniem var būt kvalitatīvs miegs. Atpūta ir aizbraukt ciemos pie maniem vecākiem, kur varam mierīgi pasēdēt uz dīvāna un ļaut bērniem virpuļot. Reizēm divatā aizejam uz randiņu. Mums patīk izbraukt kopīgās ekspedīcijās, ekskursijās, uzkāpt kādā tornī, pa vidu parisinot krīzes situāciju par to, kurš kurā vietā mašīnā sēdēs. Patīk būt pie dabas, kāpt kalnos, palasīt grāmatu, kad neviens nerausta, patīk blogā kaut ko ierakstīt. 

Divas jaunkundzes ne tik sen satikās, lai godīgi, vispirms jau pašas sev, atbildētu uz neērtiem jautājumiem – ko mūsdienās nozīmē būt vienai, kādus izaicinājumus un varbūt arī ieguvumus tas sevī ietver?

“Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam.”.” (1. Moz. 2:18) Un radīja sievieti – palīgu, kas atbilstu vīrietim. Paveroties apkārt, it īpaši baznīcā, redzam daudz dažāda vecuma brīnišķīgu sieviešu, kuras ir neprecētas. 

Abu zemāk lasāmo stāstu varones vienprātīgi secina, ka lielākoties atbilde uz jautājumu – būt vienai ir noziegums, sods vai dāvana, var būt pašas sievietes izvēle. Tā var slēpties arī viņas identitātē. Apzinoties sevi kā Dieva radītu sievieti, iespējams piedzīvot pārmaiņas. Ieraudzīt tieši viņai nolikto un sagatavoto un iegūt drosmi to īstenot. Novērojumu iedrošinātas, abas sievietes sajutušas aicinājumu rīkot sadraudzības pasākumus sievietēm ar līdzīgu pieredzi. Sākotnēji dzimusi ideja par neprecēto sieviešu grupu, taču, saskaroties ar pretestību apzīmēt sevi ar šiem vārdiem, grupa ieguvusi nosaukumu “Būt sievietei”. Fokusējoties uz Dieva patiesību par sievieti, viņas lomu un uzdevumiem, “Būt sievietei” aicina nākt kopā, lūgt Dievu, lasīt Rakstus, atbalstot un iedrošinot citai citu kļūt stiprām Dieva apsolījumos. Pieaugt Viņa mīlestībā, neraugoties uz attiecību statusu. Apzināties sevi kā sievieti – Dieva radītu un mīlētu. Kopā ar Dievu neviens nav viens!

Lūk, arī pavisam atklāti pieredzes stāsti. 

Māras stāsts (šobrīd atkal studē):

“Būt neprecētai, bez bērniem 29 gadu vecumā nav mana apzināta izvēle. Tā vienkārši ir sanācis. Neesmu bijusi ilgstošās, nopietnās attiecībās, taču ir bijis laiks, kad izsalkumu pēc mīlestības mēģināju remdēt gadījuma sakaros. Tie gan vēl vairāk iztukšoja un notrulināja, nesniedzot pat nojausmu par mīlestību. Esmu jutusies vainīga, ka esmu viena, dusmojusies uz Dievu, centusies saprast iemeslus un savus trūkumus. Agrāk man šķita, ka esmu izbrāķēta, jo laulības gredzenu uzskatīju par sievietes kvalitātes rādītāju. Domāju līdzīgi kā sporta stundās – vispirms izsauc labākos spēlētājus un tad negribīgi sadala sliktākos. Pats pēdējais paliek tas, kurš nevienam nepatīk. Bieži jutos kā pēdējā. Tad mani atrada Dievs, un es ļāvos fantāzijām, ka dzīve klosterī noteikti visu atrisinātu – ja jau mani neviens neizvēlas, es varu vismaz lepni paziņot, ka pati negribu būt attiecībās un doties laulībā ar Dievu. Esot godīgai pret sevi un pieaugot ticībā, nācās atzīt, ka tas nav ne tik vienkārši, ne arī domāts man. Iesaistījos neskaitāmās kalpošanās un nodarbināju sevi līdz izsīkumam, lai aizbēgtu no sastapšanās ar realitāti – mājās mani gaida tikai kaķis! Gribēju īstenot sabiedrības uzliktās normas – augstskola, darbs, ģimene, taču man nesaprotamu iemeslu dēļ tas nevedās. Izmēģināju iepazīšanās portālus, pāris randiņus, kur ieguvu atziņu – arī šis nav domāts man. Ar katru gadu un jaunu ielūgumu uz kāzām teju fiziski var sajust, kā savelkas spriedze manu mīļo sirdīs, taču joprojām nevaru atbildēt uz jautājumu, kad viņi varēs dejot, svinot manas laulības. Esmu skaidrojusies par savu seksuālo orientāciju, ka tā ir tradicionāla, un vecāki var vismaz sapņot par mazbērniem. Varu saprast savus tuvos – viņi raizējas un vēl man labāko. 

Šie ģimenes un draugu jautājumi vairs nesāpina tik dziļi, tomēr reizēm uzjunda sajūtu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja jau nav tā, kā citiem. Bet vai tā ir Dieva dotā patiesība par mani? Viņš nevienam nav solījis, ka ikvienam cilvēkam būs ģimene. Dievs ir solījis mūs nepamest, un pilda savu solījumu, apzināmies to vai ne. Mozus grāmatā teiktais par cilvēka nebūšanu vienam neattiecas tikai uz sievietes un vīrieša attiecībām. Gribu ticēt, ka tas norāda arī uz kristīgu sadraudzību – attiecībām, kurās varam stiprināties, dalīties un augt.

Domāju, ikviena sieviete kaut reizi debesīs raidījusi izmisušu jautājumu – kāpēc? Kāpēc esmu viena? Kur iet, ko darīt, lai to labotu? Kādā brīdī sāku jautāt Dievam, ko Viņš vēlas, lai es daru? Atbilde bija – izmanto laiku, lai taptu par to, kādu Dievs tevi radījis, lai lietotu Viņa valstības celšanai. Es daudz lasīju, lūdzu un lūkoju saprast, ko nozīmē būt sievietei, kuru sevī biju atklājusi 27 gadu vecumā. Bībelē rakstīts – Dievs radīja sievieti par palīgu vīrietim. Nevis tikai vīram. Palīgs nenozīmē, ka jāizdara viss cita vietā, bet gan nodrošināt vislabākos apstākļus, lai otrs var īstenot sev uzticēto misiju. 

Tāpēc man šķiet svarīgi pulcināt ap sevi sievietes, kuras, iespējams, jūtas līdzīgi. Turēties kopā, lai neļautos apjukt mūsdienu daudzveidībā, piedāvājumos un krāšņumā. Lai iesakņotos Dieva viedoklī, nevis izšķīstu žurnālu, filmu vai citu mediju tiražētajās klišejās. Cik daudz mēs varam cita citu atbalstīt un iedrošināt? Manuprāt, šīs divas lietas pasaulē trūkst visvairāk. Atbalstīt un iedrošināt. Sieviete – sievieti, paaudze – paaudzi, cilvēks – cilvēku. Esot kopā un daloties savā pieredzē, atgādinot un atkal no jauna pasludinot Dieva patiesību, mēs varam stiprināt savas ticības klints pamatus, uz kuriem stāvēt pasaulē. Reizēm izrādās, ka mana dalīšanās ir iedrošinājusi un atbrīvojusi kādu citu no kauna par to, ka šāda pieredze vai domas ir tikai viņai…. 

Šobrīd man ir svarīgi ļaut Dievam sevi mainīt, veidot par tādu sievieti, kāda vajadzīga manam vīram (zinu, ka pat tad, ja viņu nesastapšu, nebūšu šajā ceļā ar Dievu neko zaudējusi). Dievam mainot manu sirdi, ir pārvērtušās manas lūgšanas – agrāk daudz lūdzu par to, kādu vīru gribu sastapt, tagad lūdzu, lai topu par tādu sievieti, kurai mans vīrs gribētu pienākt klāt un uzrunāt. Šķiet būtiski neļauties grūtsirdībai un piedzīvojumos doties, neraugoties uz attiecību statusu. Man ir svarīgi īstenot to, kas man ir svarīgs, un vienatnei neļaut būt šķērslim. Vairs nebaidos runāt ne par savu saskarsmi ar vīriešiem (jo par attiecībām to saukt negribas), ne par to, kā ir šobrīd būt vienai. Ko tas man nozīmē, esot ģimenē un draudzē, esot pasaulē.” 

Kristīnes stāsts (atgriezusies izstudētajā skolotājas profesijā, neraugoties uz laikapstākļiem, ikdienā brauc ar velosipēdu, un sevi sauc par biznesa sievieti bez biznesa):

“Pati uzskatu, ka esmu dzimusi laimes krekliņā vai arī man seko svētības tūkstošajā paaudzē, kā Bībelē solīts. Man dzīvē daudz kas nācis un padevies viegli, sākot ar agru staigāšanas un runāšanas apgūšanu, beidzot ar desmitniekiem augstskolā. Arī uz darba interviju neesmu gājusi. Darbavietas pašas pie manis atnākušas. Manā dzīvē ir daudz svētību un prieka, brīnišķīgi draugi, atbalstoša ģimene, dzīvespriecīgs raksturs, cerība nākotnes iespējām un brīnumiem. Tomēr, ir daži bet, kas it kā manu priecīgo un laimīgo dzīvi iekrāso ar jautājuma zīmēm un miglas klāniem pāri tik gludajiem ceļiem, kur daudz kas notiek kā pa sviestu. 

Manu problēmu trio, manuprāt, ir perfekcionisms, nepārliecinātība par sevi un… tas, ka esmu viena jeb single, kā angliski precīzāk tas noformulēts. Runājot par pēdējo, jāsaka, šobrīd uz savu attiecību statusu neesmu pārāk iespringusi, kas, domāju, ir liels nopelns Dieva darbam manī. Es mīlu un baudu savu dzīvi un lielu caurumu sevī šajā sakarā nejūtu. Tomēr jautājumi – kāpēc esi viena, lai gan tev drīz būs jau 34? Kad tu precēsies? – mudina mani aizdomāties. Ko lai atbild? Ar humoru, nopietni vai sarkastiski? 

Pie Dieva atgriezos salīdzinoši agrā vecumā – kad man bija 13 vai 14 gadu. Tas parasti ir laiks, kad parādās jau otrās un trešās simpātijas, kāds jau draudzējas, iet uz randiņiem. Mani tolaik interesēja tikai Dievs. Pavisam nopietni. Tik ļoti interesēja, ka pat nonācu psihologu aprūpē. Tā nu es tuvojos Dievam, un puiši mani vispār neinteresēja. Iespējams, es kādam interesēju, bet, mūsu intereses nesatikās, jo skatījos citā virzienā un dziļumā. Iestājoties augstskolā, sāku domāt – tagad gan mana dzīve nokārtosies. Filmās un grāmatās raksta, ka bieži tieši studiju gados satiec savu īsto, un visas lietas notiek. Kaut kā ar mani nenotika. Tik vien, ka platoniski iemīlējos kādā krievvalodīgā puisī, kuru apbrīnoju no attāluma. Mana lielākā iniciatīva bija anonīma kartīte Valentīna dienā. Skatījos, kā man apkārt meitenes draudzējas un šķiras, kāda arī apprecējās. Domāju – ar mani laikam kaut kas nav kārtībā. Bet kas? Esmu pārāk dīvaina? Kaut kas izskatā? Pumpu par daudz? Mati par kuplu? Par ātru runāju? Nevarēju saprast, bet kompleksi piezagās… Kaut ko devos meklēt dažos tolaik populārajos čatos. Tā saucamā čatošana turpinājās kādus 2–3 gadus, rezultējoties vairākos aklajos randiņos. Sapratu, ka šis uzņemtais kurss arī nav īsti labs. Nācās atzīt, ka attiecības nemaz nevēlos, bet vēlējos tikt pamanīta, novērtēta, aplidota. Pienāca posms, kad to visu atmetu un sāku meditēt – šķiet, nav lemts. Nav, ko cerēt un sapņot. Jādzīvo realitātē – nav un nebūs. Tas bija diezgan skumjš, varbūt līdz galam neapzināts nolieguma posms. Centos norakt dažādās emocijas un neatbildēto jautājumu – kas man vainas? 

Diezgan sērīga aina? Tā toreiz bija. Pateicoties dažādām lekcijām, semināriem, trāpīgām grāmatām, personīgām sarunām ar gudriem cilvēkiem, draugiem, aizlūgšanām un citiem līdzekļiem, caur kuriem Dievs strādāja pie manis, Viņš mani pamazām izveda no šī apmulsuma un krīzes. Izklausās vienkārši un viegli, taču tas prasīja laiku. Dievs, vismaz manā dzīvē, kādas lietas kārtoja pamazām, soli pa solim, reizē spēcīgi un maigi. Daudz kas notika un notiek viļņveidīgi. To var salīdzināt ar ceļojumu, kurā nezini, kas sagaida aiz līkuma, bet redzi tuvākos soļus un zini, ar Kuru ej kopā. Apzinies, ka Viņš ir labs un sniedz labāko. 

Šobrīd mācos pieņemt, ka esmu pilnvērtīga sieviete arī tad, ja esmu viena. Mēģinu saprast, par ko liecina un uz ko norāda mans dzīves ceļš – bez attiecībām. Dodos ceļā no Naomijas, kas kādā Bībeles grāmatā tulkota kā rūgtums un sava veida bezcerība, uz Ruti, kas tic un paļaujas, ka viņas dzīvē Dievam ir labs un cerības pilns plāns. Esmu piedzīvojusi, kā laba, Bībelē un Dieva principos balstīta mācība par tiem, kas dzīvo vieni, ir man palīdzējusi tikt ārā no dzīves un identitātes krīzēm. Kas ir Dieva vēsts man, mums – neprecētajām?

Mēs katra esam apveltīta ar savu īpašo skaistumu, raksturu un ceļu, kuru ejam. Skaistums nāk no iekšienes. Tas pastāv pat tad, ja neviens tevi ar komplimentiem neapber. Tad nu lai Dievs turpina veidot skaistu mūsu iekšējo cilvēku! Reizēm mans klupšanas akmens ir neticība Dieva patiesībai, ko Viņš dziļi manī grib iesēt un izaudzēt. Tātad savs ceļš vēl ejams…”