[Žurnāls “Padod tālāk”, RUBRIKA – Audzinot bērnus, Sigita Āboltiņa]
Šis ir jau trešais mācību gads, kopš GITA ORUBA, Mākslas akadēmijas maģistrante, pārtapusi par skolotāju. Viņas apmācāmie ir pašas bērni, jo abi vecākie – Cecīlija un Daniels – teica pārliecinošu jāvārdu vecākiem, atbildot uz jautājumu: vai viņi vēlas skoloties mājmācībā.
Ļaus iet skolā
Gitas un Arta Orubu ģimenē aug pieci bērni un tiek gaidīts sestais. Apmēram pusgadu pirms 1. septembra, kad skolas gaitas vajadzēja uzsākt vecākajai meitai Cecīlijai, ģimenei no visām pusēm pienāca informācija par mājmācības iespējām. Kā saka Gita, tā bija Svētā Gara vadīta, jo abi vecāki saprata – tas ir labākais veids viņu meitai, kā apgūt skolas zinības. “Ņemot vērā Cecīlijas personības tipu, mums nebija šaubu par šo lēmumu, turklāt es tāpat dzīvojos mājās ar bērniem un saņēmām atbalstu no citiem, viss notika ļoti dabiski,” atminas Gita. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji bijis iekšējs satraukums par to, kā viss notiks, vai viņa spēs tikt galā arī ar jauno, skolotājas pienākumu, jo “biju gatava, ka meita ies skolā”. Iedrošinošas bija sarunas ar ģimenēm, kuras jau skoloja mājās savas atvases, un arī Cecīlijas prieks par gaidāmo apmācību veidu mudināja neļauties šaubām. “Mēs gan joprojām esam atvērti tam, ka tad, ja kāds bērns ļoti gribēs iet skolā, mēs viņam ļausim to darīt. Neuzspiedīsim mājmācību,” saka Gita, “katrs bērns jau ir ļoti atšķirīgs, ar savām vajadzībām. Ja viņam svarīgs ir ritms, noteikta kārtība, tad šim bērnam tieši varētu patikt iet skolā. Cecīlijai dominē radošās brīvības īpašības. Viņa ir māksliniece.”
Formalitātes
Orubu ģimenes vecākā meita šogad apgūst trešās klases vielu, bet Daniels uzsācis mācības sagatavošanas klasē. Protams, valstī pastāvošās likumdošanas dēļ vecāki nevar tāpat vien izlemt, ka nelaidīs bērnu skolā un mācīs paši pēc sev tīkamiem noteikumiem. Ir obligāti kārtojamas formalitātes.
“Vispirms jāizvēlas skola, kuras uzraudzībā bērns būs,” atklāj Gita. Iespējams, ne katrā skolā ir iespēja pieteikt mājapmācības, tāpēc jāpainteresējas izvēlētājā mācību iestādē par šādu praksi. Orubu ģimene nešaubījās, ka tā būs pamatskola “Universum” Valmierā. “Mēs paši dzīvojam Garkalnē, taču izvēlējāmies tieši šo mācību iestādi, jo tai ir ļoti liela pieredze ar mājmācības ģimenēm. Viņiem izveidota pamatīga un pārbaudīta bāze – gan informācijas, gan sadarbības, gan atbalsta ziņā,” saka Gita un piebilst – pēc pieteikšanās visai ģimenei bija jābrauc uz skolu, lai tiktos ar vadību un atsevišķiem skolotājiem: “Viņiem ir svarīgi redzēt, ka abi vecāki atbalsta sava bērna mājskološanu, jo ir savi izaicinājumi un atbildība lielākoties gulstas uz vecāku pleciem. Tāpēc bija jābrauc arī vīram, lai nebūtu tā, ka viens vecāks ļoti grib mājskološanu, bet otrs ir pilnībā pret to.” Tad sekoja līguma slēgšana ar skolu un izziņas sagādāšana no ģimenes ārsta vai psihologa. “Tāda nepieciešama bērnam, jo likumdošanā ir prasība, ka jābūt kāda minētā speciālista atzinumam, akceptam, kāpēc bērns grib mācīties mājās. Mūsu gadījumā bija rakstīts, ka Cecīlija ir ļoti aktīva, radoša, tāpēc skolas stingrajā sistēmā nevēlas iekļauties,” teic Gita.
Un mācības var sākties!
Septembrī katrai mājmācības ģimenei tiek iedots saraksts ar to, kas bērnam jāapgūst mācību gada laikā. Kā panākt rezultātu, ir katra paša izvēle – pirkt mācību grāmatas un strikti sekot tām, iegādāties darba burtnīcas vai apgūt vielu kādā citā veidā. “Mēs pārsvarā lietojam darba lapas un interneta vietni uzdevumi.lv. Tā kā mums tētis ir mūziķis, šī joma ir viņa ziņā. Piemēram, reiz viņš atveda kontrabasu un tad stāstīja un rādīja bērniem visu par un ap šo mūzikas instrumentu,” Gita stāsta un piebilst, ka pāri visām materiālajām lietām viņas lielākā vēlme ir iemācīt bērniem, ka esam radīti Dievam par godu, ka pastāv pamatvērtības, kuras jāievēro: “Tāpēc man šķiet forši, ka varam mājās apgūt piedošanas mākslu – lūgt piedošanu un piedot otram, ka varam baudīt katru dienu, kopā gatavojot ēst vai strādājot dārzā, reizē iemācoties arī izdarīt darbu līdz galam. Protams, apgūstam arī obligāto vielu. Ar reizināšanu otrajā klasē mums gāja grūti, nepatika, bet jāiemācās. Arī pazīt pulksteni Cecīlija iemācījās apmēram pusgadu vēlāk nekā skolā noteikts, bet viņai bija klikšķis un meita saprata to. Ir ļoti jāmeklē piemērotākie veidi, kā bērnam vislabāk iemācīt konkrēto vielu.”
Arī atskaites
Kā jau skolā ierasts, arī mājmācības bērniem ir jāraksta pārbaudes darbi. “Tādus mums ieliek uzdevumi.lv, bet skola atsūta projekta darbus, kur iekļauta zināšanu pārbaude gan latviešu valodā, gan matemātikā, gan dabasmācībā un sociālajās zinībās. Izvēlamies tēmu, un bērns visu pa punktiem izpilda. Pēc tam skola vērtē, kā viņam sokas ar vielas apgūšanu,” atklāj Gita. Tāpat viņai reizi mēnesī ir jāiesniedz sava veida atskaite skolai, kas mājās tiek darīts – neliela apraksta un bilžu veidā, bet trīs reizes gadā jāierodas skolā. “Tad bērni padarbojas kopā ar skolotājiem un citiem bērniem, savukārt vecākiem tajā laikā ir iespēja noklausīties kādu vērtīgu lekciju, piemēram, kā labāk mācīt mājās matemātiku vai angļu valodu. Liecību mums atsūta pa pastu, ja nav iespējams ierasties skolā uz mācību gada noslēguma svinībām,” teic Gita un piebilst, ka gadījumos, kad bērnam tik raiti nesokas ar mācīšanos mājās, viņam tiek nozīmētas arī personīgas tikšanās skolā ar mācībspēkiem: “Mums tādas vēl nav bijušas, tiekam galā. Arī Daniels, kuram šis ir pirmais nopietnais mācību gads.” Gita gan smej, ka viņš pirmo klašu mācību vielu jau apguvis iepriekšējos gados kopā ar lielo māsu, jo Daniels allaž sekojis līdzi Cecīlijas skolas gaitām un lūdzis mammai arī viņam uzrakstīt risināmus piemērus matemātikā. “Daniels ir orientēts uz cipariem,” atklāj Gita, “ bet Cecīlijai patīk dabas mācība. Dažkārt viņa man izstāsta interesantus faktus, ko izlasījusi grāmatās. Tāpat atrodam youtube kanālā klipu par konkrēto tēmu vai kādu dzīvnieku un noskatāmies to.”
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
Šis teiciens Gitai ir tuvs, turklāt laikā, kad ģimene pieņēma svarīgo lēmumu par mājskološanu, viņa bijusi tādā savas dzīves posmā, kurā sapratusi – mācīties var visu mūžu. “Tāpēc to, ko nezinu vai jau aizmirsies, apgūstu kopā ar bērniem. Internetā informāciju var atrast par jebko,” priecājas Gita. Viņa arī atzīst, ka ļoti novērtē brīvo režīmu, ko pieļauj mājmācība. Orubu ģimenē rīts parasti ir mierīgs, tad seko dārza darbi, pusdienas un klusais laiks, kad mazākie bērni dodas diendusā, bet lielākie pilda uzdevumus skolai. Ja tas tiek paveikts ātri, pirms klusā laika beigām, arī lielajiem bērniem jāievēro klusums.
Gita neslēpj, ka, protams, mājmācībā ir arī savi izaicinājumi, un viņai lielākais no tiem ir sagatavošanās mācībām: “Man ir jāizprot apgūstamā viela, jāizdomā, kā mans bērns vislabāk to varētu apgūt un tad jāsagatavo mācību materiāli. Lai to visu paveiktu, pirms tam man jāatrod papildu informācija par konkrēto tēmu, un tas prasa laiku. Tā kā esam liela ģimene, man diena paiet ļoti ātri, taču reizē arī novērtēju to, ka rīti mums ir mierīgi. Nav jāmodina bērni noteiktā laikā, lai brauktu uz skolu. Mēs taču nezinām, vai rītdiena pienāks, tāpēc ir svarīgi izbaudīt tieši šodienu un kopā ar bērniem mācīties, ko nozīmē būt komandai…”
Gita vēl atklāj, ka palīdzoša ir arī “Ģimeņu skolu apvienība”, kurā viņi iestājušies: “Tur tiek rīkotas konferences, semināri, ģimenes dalās savā pieredzē. Tāpat, ja izdomāju kādu ekskursiju, paziņoju pārējiem, visi sametas un brauc kopā. Mums bija ļoti interesanta un izzinoša ekskursija pie bitenieka, tāpat esam bijuši baleta burziņā Operā un citviet. Mājmācība nenozīmē, ka bērns ir izolēts no sabiedrības, vienkārši mēs skolas vielu apgūstam paši savā režīmā un bērniem piemērotākajā veidā, jo es kā mamma pazīstu viņu rakstura īpašības un zinu, kā motivēt savu bērnu.”
