Žurnāls "Padod tālāk"

<strong>5 gadi, 19 numuri un… kaut kā jauna sākums!</strong>

Jā, tu saprati pareizi – šis ir pēdējais “Padod tālāk” numurs, un šodien, kad rakstu šīs rindas, mums, žurnāla komandai, nav zināms, vai Sieviešu kalpošanas apvienības paspārnē drukātā formātā tiks izdots kāds līdzīgs izdevums. Taču mēs noteikti zinām, ka ne mazāk interesants un bagātinošs saturs būs pieejams mūsu mājaslapā www.padodtalak.lv – gan rakstu formātā, gan klausāmas sarunas jeb podkāsti.

Kāpēc šāds lēmums? Varētu minēt daudz un dažādus iemeslus, sākot ar patiešām krietno sadārdzinājumu drukas izmaksām un beidzot ar cilvēcisku faktoru, ko sauc par nogurumu, jo mēs visas žurnāla saturu un skaistumu veidojam ārpus darba laika – brīvdienās un ļoti vēlos darbdienu vakaros. Piemēram, šīs rindas top trešdienas vakarā ap pulksten desmitiem pēc tam, kad aizvadīta patiešām spraiga darbdiena un ne mazāk aktīvs vakars ar ģimeni.

Šo stāstu tikai tāpēc, lai tu gūtu kaut nelielu ieskatu, kā top žurnāls – tas ir īsts darbs. Šajā numurā Agnese Megne runā par to, cik svarīgi ir pateikt paldies tiem, kas kalpo. Jā, tas patiešām ir svarīgi. Ne tāpēc, ka vajadzētu kādu atzinību, bet tāpēc, ka šis vienkāršais vārdiņš ļoti sasilda, dod neaprakstāmu spēku darīt atkal un rada prieku, ka tavs veikums kādam ir par svētību un patiešām vajadzīgs. 

Pirms pāris gadiem tieši šo neesošo “paldies” dēļ bijām lielās pārdomās, vai maz turpināt žurnālu izdot, jo nebija skaidrības, vai tas kādam maz ir vajadzīgs! Taču toreiz abas ar Agnesi Megni neguvām mieru un sapratām, ka, nē, tomēr žurnālam jāturpina dzīvot. Šoreiz bija pilnīgi citādāk. Viss notika dabiski, abām šī doma radās neatkarīgi vienai no otras un pēc sarunas un lūgšanas bija pilnīgs miers un skaidrība – žurnāls “Padod tālāk” drukātā formātā savu misiju ir paveicis!

Katrs numurs mums, žurnāla veidotājiem, bijis īpašs, jo ikreiz esam piedzīvojušas tik neizmērojamu Dieva vadību un žēlastību. Šķiet, nav bijis tāda numura, kad mūsu sākotnējais plāns par žurnāla saturu nesagrieztos kājām gaisā, kā rezultātā top pilnīgi cits saturs un salikums, taču tiiik kolosāls! Tādu mēs pašas domājot neizdomātu. Tāpat kā mēs pašas nekad nespētu izveidot tik profesionālu komandu, kādu mums deva Dievs. Ar satura veidotājām jeb rakstošajām meitenēm vari iepazīties šī numura lappusēs – katra no viņām šoreiz iejutusies stāstītājas nevis intervētājas lomā. Tāpat kā mūsu daudzpusīgā un, atļaušos teikt, neaizvietojamā māksliniece Inta – laika gaitā esam atklājušas, ka arī viņai piemīt īstas rakstnieces talants, turklāt ar tādu odziņu!

Bet žurnāls noteikti nebūtu tik baudāms, ja katru lappusi ar savu vērīgo aci nepārskatītu Līvija un Sigurds Godiņi! Arī viņi nekad nav teikuši, ka šoreiz gan nevar, jo, piemēram, aizdevušies pie meitas pieskatīt mazbērnus vai ir aizņemti kādā kalpošanā, vai ikdienas darbā – pat brīvdienās vai vēlās vakara stundās viņi vienmēr atsaukušies un devuši viedus padomus stilistikas, gramatikas vai, kas man jo īpaši bijis svarīgi, faktu jomā. Nevienu rakstu, kurā minēti kādi Bībeles fakti vai ir stāsti par kādām baptistu dzimtām, neesmu devusi Intai maketēt pirms to izlasījuši Līvija un Sigurds. Tikai saņemot viņu akceptu, esmu varējusi mierīgu sirdi laist rakstu tālāk apritē. Paldies jums, mīļie, par šo tiešām svarīgo atbalstu!

Tieši tāpat žurnāls nevarētu nokļūt līdz jums, lasītāji, ja ne divas čaklas un ļoti atbildīgas, punktuālas meitenes – Marta Mežecka un Terēze Runce. Viņas ir tās, kuras tur savās rokās vēl siltu katru “Padod tālāk” numuru, jo saņem to no tipogrāfijas, lai pēc tam sapakotu aploksnē, uzrakstītu tavu vai tavas draudzes adresi un nodotu sūtījumu pastā. Arī te man jāsaka – viņas patiešām ir neaizvietojamas un tik lieliskas, atsaucīgas. Pat tad, kad esam iekavējušas žurnāla nodošanu, viņas ir gatavas mainīt savus plānus (arī Marta, kura ir mamma trim pirmsskolas vecuma puikām!) un ierasties birojā dienā, kad no tipogrāfijas tiek atvesti jaunie žurnāli. Meitenes, no sirds paldies!

Un nobeigumā paldies arī tev, ka lasi, ka esi kopā ar mums, ka baudi un audz, ka mācies, priecājies un varbūt dažkārt raudi, lasot kādu no stāstiem. Mēs ticam, ka ikkatrs raksts kādam bijis par svētību.

Paldies un uz tikšanos kādā citā reizē un citā formātā!

Sigita Āboltiņa, žurnāla “Padod tālāk” redaktore

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Ko īsti nozīmē mīlēt grēcinieku nevis grēku?

Bībeles stunda

Kārlis Baštiks, sludinātājs

Foto: no personīgā arhīva

Mīlēt grēcinieku nevis grēku – ļoti bieži dzirdēta doma, un tiek pat uzskatīts, ka šādu teikumu var atrast Bībelē. Tā gluži nav, jo Bībelē nekur nav rakstīts “mīli grēcinieku, bet nemīli grēku”. Tomēr Bībelē parādās abas šīs domas. Ir svarīgi mīlēt grēcinieku, un ir svarīgi nemīlēt un pat nīst grēku. 

Katram ir savi izaicinājumi: vienam grūtāk mīlestībā pazemoties un kalpot, otram – pateikt patiesību par grēku. Tāpēc vispirms apskatīsim Dieva attieksmi gan pret grēciniekiem, gan pret grēku un tad mūsu attieksmi. Uzreiz pateikšu, ka bez Kristus pašā centrā ne mūsu attieksme pret grēcinieku, ne mūsu attieksme pret grēku nebūs tāda, kas ved tuvāk mūsu Tēvam Dievam. Man pašam reizēm ir trūkusi mīlestība pret savu tuvāko un citreiz bijis bail, ko par mani padomās, ja pateikšu patiesību par grēku, kas posta dzīvi, bet dažreiz vienkārši  bijis vienalga par visu. 

Grēks mūs šķir no Dieva 

Pasaule, kurā pašreiz dzīvojam, ir kritusi grēkā. Tas iesākās ar mūsu priekšteci Ādamu un viņa sievu Ievu, kad viņi nepaklausīja Dievam (1. Mozus 3). Dievs cilvēkus radīja pēc sava tēla un līdzības, lai mēs būtu mīlestības pilnā sadraudzībā ar Viņu un pagodinātu Viņu visā pasaulē (1. Mozus 1-2), bet tagad starp mums un mūsu Radītāju ir nostājies grēks. Patiesībā grēka dēļ ikviena cilvēka sākumpunkts ir atrasties ienaidā ar Dievu. “Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jāņa 3:36b) 

Visi ir grēkojuši (Romiešiem 3:23) un šī grēka dēļ uz visiem ir Dieva dusmība. Grēka dēļ mēs pat nevaram rādīties Dieva tuvumā, kur nu vēl būt sadraudzībā ar Viņu. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.” (Psalms 5:5-6) Mūsu izvēle grēkot mūs pazudina un šķir no Radītāja.

Dievs mīl cilvēkus 

Vienā no Bībelē zināmākajiem pantiem rakstīts: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa ev. 3:16-17)

Dieva mīlestības visspilgtākā izpausme ir tā, ka Viņš izvēlējās cilvēkus nesūtīt uzreiz mūžīgā nāvē mūsu grēku dēļ, bet ikvienam dot iespēju nožēlot savu pret Dievu vērsto grēcīgo dzīvi, pieņemt to, ka mūsu vietā par grēku samaksā kāds cits – Jēzus Kristus, un tad visu atlikušo dzīvi vairs nevergot grēkam, bet sekot mūsu Glābējam. Turklāt Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki (Romiešiem 5:8), kad vēl bijām ienaidā ar Dievu. Tātad Dievs mīl grēciniekus. Viņš mūs mīl tā, ka ir gatavs mirušas akmens sirds vietā dot jaunu un dzīvu miesas sirdi (Ecēhiēla 36:26) un glābt mūs no grēka sekām, no grēka varas un nākotnē arī no grēka klātbūtnes. Viņš grib atjaunot sadraudzību ar mums. 

Ko tas nozīmē mums? 

Jēzus nāca šajā pasaulē kalpot, atdot savu dzīvību un augšāmcelties, lai uzvarētu grēku un nāvi. Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā viņš sacīja: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” Tātad Jēzus mūs tagad sūta tāpat kā Viņš tika sūtīts. 

Mīli grēcinieku

Jēzus bija gatavs mīlēt pat tos, kas ar Viņu atradās ienaidā – visu cilvēci. Viņš to pierādīja pie krusta. Lai labāk saprastu, ko tas nozīmē, Bībelē ir daudz ilustrāciju, piemēram, līdzība par žēlsirdīgo samarieti (Lūkas ev. 10:25-37), kur Jēzus skaidri parādīja, ka patiesa mīlestība ir tā, kas nevis tikai runā patiesus vārdus un citē svētus tekstus, bet pazemojas un palīdz tiem, kas jau simtiem gadu bijuši tavi ienaidnieki.
Vecajā derībā Jonas grāmatā Dievs pravieti Jonu sūtīja uz Ninivi, lai viņiem pasludinātu par gaidāmo iznīcību viņu grēku dēļ. (Jonas gr. 1:2) Jona pretojās Dieva pavēlei nevis tāpēc, ka viņam būtu bail no niniviešiem, bet tāpēc, ka Viņam tik ļoti riebās niniviešu grēki, ka viņš negribēja pieļaut iespēju Ninives iedzīvotājiem, uzzinot par gaidāmo iznīcību, nožēlot grēkus un izmukt no gaidāmā soda. Jona zināja, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Jonas sirds tāda nebija. Viņš tikai domāja par niniviešu grēku. Un izrādījās, ka tā arī notika. Ninivieši nožēloja savus grēkus (Jonas gr. 3:8-9) un Dievs viņus pasargāja no posta.
Mums reizēm ir līdzīgi. Ir grūti mīlēt tos, kurus neieredzam. Ir viegli citos saskatīt viņu grēku un tad turēties no viņiem pa gabalu, bet Jēzus piemērs rāda pavisam pretēju rīcību. Viņš gāja tieši pie grēciniekiem. Viņam tas pat tika pārmests (Mateja ev. 9:11). Kad Pēteris Jēzum prasīja par piedošanu, Jēzus Mateja evaņģēlijā 18:22 teica, ka septiņdesmit reiz septiņas reizes jāpiedod. Ja kādam ir šaubas par to, vai kāds konkrēts cilvēks būtu jāmīl, atliek tikai atcerēties, ka mēs visi esam bijuši grēcinieki un līdz ar to ienaidā ar Dievu. “…Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” (Filipiešiem 2:6-7). Arī mēs esam aicināti neuzskatīt sevi augstākus par citiem, bet pazemīgā žēlsirdībā mīlēt tos, kas ir mums apkārt. Tas attiecas uz visiem – ģimeni; kaimiņu Pēteri, kas visu laiku ir neapmierināts; radiem, kas aiz muguras apmelo; draugiem, kas ir pievīluši; valdības vīriem un sievām, kas reizēm pieņem muļķīgus lēmumus; un pat visļaunākajiem ienaidniekiem. 

Nemīli grēku

Kad cilvēki sastapās ar Jēzu, Viņš daudziem deva cerību. Viņš runāja par mūžīgo dzīvību, Viņš dziedināja slimos, Viņš pabaroja tūkstošiem izsalkušo. Viņš to visu darīja, bet, tāpat kā ar triekas ķerto vīru (Marka ev. 2:5), lielākais Viņa mērķis bija nodrošināt iespēju mums tikt izglābtiem no grēka, lai mēs varētu atjaunot savas attiecības ar Dievu un dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnē un Viņa aicinājumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc Jēzus devās līdz pat krusta nāvei.

Grēks ir tas, kas mūs šķir no mūsu Radītāja. Līdz ar to grēks ir mūsu lielākā problēma. “Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” (Jesajas 59:2) Tas nozīmē, ka patiesa mīlestība nevar ignorēt grēku. Ja mēs patiešām mīlam kādu, mēs gribēsim tam cilvēkam pašu labāko. Savukārt, ja grēks mūs šķir no paša labākā – no paša Dieva –, tad mēs nevaram, pat nedrīkstam paciest to, it kā tas būtu kāds nenozīmīgs sīkums. 

Mateja evaņģēlija 7. nodaļā Jēzus stāstīja mums tagad jau labi zināmo līdzību par tiesāšanu, par baļķi un skabargu. “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mateja 7:3) Šī līdzība bieži tiek izmantota, lai pateiktu, ka nedrīkst norādīt uz otra grēku, taču, palasot rūpīgāk, 5. pantā ir rakstīts: “Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” Tātad mums ir galu galā jāizvelk skabarga no brāļa acs. Tikai mums tas nav jādara iedomīgā augstprātībā, pazemojot otru, bet gan pazemībā, mīlestībā, saprotot, ka arī pats esmu grēcinieks. Tas būtu pavisam muļķīgi to skabargu vienkārši atstāt un teikt: “Gan jau brālis atradīs ceļu, tā ir tikai skabarga.” Kurš no mums negribētu, lai mums palīdz? 

“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” (Marka ev. 1:15)

Ir iespējams satraukties par grēku un tomēr nemīlēt cilvēkus. Tāda bija Jonas rīcība, un Dievam nācās viņu pārmācīt un atgriezt atpakaļ uz ceļa ar lielas zivs palīdzību. Bet nav iespējams patiesi mīlēt cilvēku un nelikties ne zinis par grēku, kas cilvēku ved nāvē. Jēzus to nevarēja ignorēt. Šeit, uz zemes, tā bija Viņa galvenā misija – pagodināt Tēvu, glābjot cilvēci no grēka. Mums pavisam noteikti ir uzdevums un priekšzīme no Jēzus – mīlēt grēciniekus, pat savus ienaidniekus. Un tikpat svarīgi ir atcerēties, ka šī mīlestība visdziļākajā būtībā izpaužas, kad mēs šos grēciniekus aizvedam pie vienīgā, kas viņus var glābt no viņu vislielākās problēmas. Tas vienīgais ir Kristus. 
Lai tev un man izdodas būt uzticamiem Dieva darbā līdz galam un varam teikt kā Pāvils ir rakstījis 2.Timotejam 4:7-8: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais Tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.”

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Kontracepcija un bērnu plānošana kristiešu ģimenēs

Viktorija Slavinska-Kostigova

Katrs pāris reiz nonāk pie apjausmas, ka nebūs vien vīrs un sieva, bet kādā skaistā dienā kļūs par vecākiem. Cik bērnu mums būs? Vai drīkstam plānot bērnu skaitu? Kā lai zinām, cik bērnus spēsim izaudzināt? Ja nu šobrīd vēl vai vairs negribam ģimenes pieaugumu? Virkne pamatotu jautājumu, dzīvojot sabiedrībā, kur daudz ko nosaka kultūra un ekonomiskā situācija. Vai Dievam ir atbildes uz šiem sensitīvajiem jautājumiem? Jā! 

Vasaras sākumā aicinājām jūs internetvidē piedalīties aptaujā “Par kontracepciju kristiešu ģimenēs”. Esam apkopojuši rezultātus, ieraudzījuši kādas tendences – kaut kas mūs pārsteidzis un arī rosinājis uzdot konkrētus jums aktuālus jautājumus gan vairākām daudzbērnu mammām, gan kristīgajai ginekoloģei, gan vecmātei un Auglības atpazīšanas metodes (AAM) speciālistei, kā arī mācītājam. Lasīsim un vērtēsim, ko atbildējušas 418 sievietes, kas piedalījās aptaujā, ko domā mūsu uzrunātie intervējamie un ko mēs pašas, to visu kopā saliekot.

Laika posmā no 20.05.-10.06. aicinājām sievietes atbildēt uz 11 ar bērnu plānošanu un kontracepciju saistītiem jautājumiem. Pētījumā piedalījās 418 sievietes vecumā no 18 – 66+ gadiem no dažādām konfesijām, kā arī nevienai draudzei nepiederošas. Vairums respondentu norādīja, ka visnepieciešamākais būtu kristīgas ginekoloģes/ārsta pieejamība (56,2%), 47,4% sievietes norādīja, ka liels atbalsts šajos jautājumos būtu raksti un dažādi semināri par šo tēmu, bet 26,1% sieviešu būtu svarīga iespēja komunicēt ar citām sievietēm, kurām šie jautājumi ir būtiski, savukārt gados vecāku māsu pieredze būtu svarīga 11,2% sievietēm. Pilnus aptaujas rezultātus varat aplūkot mūsu mājaslapā www.padodtalak.lv

Tikai piektā daļa bērnu

Latvijā šodien no visiem iedzīvotājiem bērni ir 18,5%. Tie, kurus uztrauc demogrāfiskā situācija valstī, atzīst, ka jāmainās cilvēku priekšstatiem par ģimenes lomu un bērnu vērtību tajā. Pēdējās desmitgadēs pieaudzis arī vecums, kādā sievietes laiž pasaulē savu pirmdzimto. Deviņdesmitajos gados pirmais bērns sievietei piedzima vidēji 22 gadu vecumā, šodien tie ir aptuveni 27 gadi. Kādā pētījumā konstatēts, ka pat pie finansiāli ideāliem apstākļiem tikai trešā daļa Latvijas ģimeņu vēlas trīs bērnus.* 

Aizspriedumus par daudzbērnu ģimenēm izjutušas vien 3 sievietes, kurām ir 4 un 5 bērni. 73 sievietēm – uztraukums par personīgo veselību, 61 sievietei – vēlme atpūsties, 34 sievietēm – šaubas par finansiālo nodrošinājumu un 29 sievietēm tieši karjeras plāni ir iemesls, kādēļ lietot kontracepciju. 37 sievietes kā galveno iemeslu norāda, ka nav palīgu ikdienas pienākumos.

Astoņu bērnu mamma Diāna Dravniece atklāj, ka viņai visi bērni piedzimuši līdz 32 gadu vecumam. “Tie ir sievietes spēka gadi. Pati biju vienīgais bērns mammai,” atceras Diāna. 

Pirms pāris gadiem kādā pētījumā konstatēts, ka pat finansiāli ideālos apstākļos tikai trešā daļa Latvijas ģimeņu vēlas trīs bērnus. Diāna norāda, ka viņas laulībā ekonomiskie vai sabiedrības priekšstati nebija noteicošie izvēlē par bērnu skaitu: “Mani un vīru vispirms ļoti uzrunāja Bībeles pants no psalmiem par ģimenes svētību. Tur teikts, ka bērni ir Tā Kunga dāvana. Daudz domājām par to, ko tas nozīmē un kāda ir mūsu attieksme, ja Dievs dod dāvanu. Iedomājos, kā būtu, ja es aizietu ciemos pie Dieva, Viņš man dotu dāvanu, bet es teiktu – nē, nē, tagad negribu, vispirms pabeigšu studijas vai sapelnīšu naudu! Sapratām, ka nespējam šādi tirgoties ar Dievu.”

Savukārt Aija Ignate, kura nupat pasaulē laidusi ceturto bērniņu, teic, ka jautājums par atvašu skaitu pāra attiecībās aktualizējas ik pa laikam. “Tas sākas jau pirms kāzām, kad runājam par to, kādu redzam mūsu laulību. Veselīgās attiecībās pie šiem jautājumiem atgriežamies ik pa laikam. Spilgti atceros rītu pēc savām kāzām, kad pārrunājām, cik bērnus vēlamies. Vienprātīgi nolēmām – ja Dievs dos, tad četrus. Pēc katra no mūsu bērniem vienmēr bijis jautājums, vai tiešām esam spējīgi rūpēties vēl par kādu?!”

Bībele neatklāj precīzu skaitli

Mūsu pētījumā no 418 sievietēm vienāds skaits atzīmēja, ka ģimenē ir 2 un 3 bērni (99 sievietes), 75 sievietes –, ka ir 1 bērns. 4 bērni ir 44 sievietēm, 5 bērni – 29 sievietēm, 6 un vairāk bērni – 11 sievietēm, kā arī 61 sievietei – vēl nav bērnu.

Baptistu mācītājs Edgars Mažis ir pārliecināts, ka Bībele, lai arī nedod konkrētas atbildes,  tomēr nenorāda uz to, ka sievietes uzdevums būtu katru gadu kļūt grūtai: “Piemēram, patriarha Jēkaba 12 dēli piedzimst no četrām dažādām sievietēm. Bībelē varam lasīt, ka vienai sievietei vidēji ir trīs vai četri bērni. Rodas jautājums, vai šīs sievietes nevarēja vairs dzemdēt fizioloģisku iemeslu dēļ vai kaut kādā veidā Dievs to visu regulēja un sieviete nekļuva grūta pēc tuvības ar vīru?!” 

Arī ginekoloģe, klīnikas “Ģimenes sirds” vadītāja Aiga Rotberga, kura savā ģimenē audzina sešus bērnus, norāda – nekur nav teikts, ka kristīgā ģimenē noteikti jābūt daudz bērniem. “Ir ģimenes, kurām ir problēmas tikt pat pie viena bērniņa. Gribu izklīdināt maldīgu uzskatu par to, ka, ļaujot Dievam darboties mūsu dzīvē, tas būs nekontrolēts process, kur katru gadu dzims bērni. Arī Bībelē redzam, ka ir ģimenes, kur ir tikai viens bērns, piemēram, Jānis Kristītājs bija vienīgais bērns, Noa bija trīs dēli. Ir dažādi cipari un lielākais no tiem ir divpadsmit, kas vienai sievietei dzimis.” 

Domai, ka Bībelē nekur nav rakstīts, cik bērniem vajadzētu būt kristīgā ģimenē, piekrīt arī vecmāte Baiba Stikute, tomēr viņa norāda, ka jau Radīšanas stāstā Ādamam un Ievai bija dots uzdevums – augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi. “Vārds vairoties skan varbūt dīvaināk mūsu valodā, bet angļu un krievu valodā tas burtiski nozīmē – kļūstiet vairāk, palielinieties skaitā,” Baiba arī skaidro, ka Katoliskajā baznīcā laulāto tuvībai tiek izcelti divi uzdevumi – viens ir laulāto vienotība, kas tiek svinēta ar katru seksuālo tuvību, un otrs ir šī prokreācija jeb līdzdarbošanās radīšanas darbā.

Sekss ir baudai, ne tikai lai radītu bērnus

Sievietei ir jādzemdē bērni, ja vien nav neapstrīdamu iemeslu (piemēram, veselība) – norāda 5% jeb 21 respondente, seksuālajām attiecībām ir būtiska nozīme un atbilstoša kontracepcijas lietošana palīdz uzturēt veselīgas attiecības pāra starpā – uzskata 41,4% jeb 173 sievietes. Nedaudz vairāk – 42,6% jeb 178 sievietes tic, ka arī lietojot kontracepciju, Dievs var iedot bērnus vai dot impulsu pārtraukt izsargāties, lai būtu atvērti dzīvībai. Vislielākais respondentu skaits (64,6% jeb 270) norādīja, ka sekss ir domāts arī laulāto baudai, ne tikai, lai radītu bērnus.

“Bībelē atrodama Salamana Augstā dziesma, kas ir ļoti skaista ebreju dzejas grāmata erotiskās noskaņās. Tā runā par seksualitāti, bet nedod nekādas norādes par to, ka dzimumakts būtu vienmēr saistīts ar bērnu ieņemšanu. Tur šai tēmai pat nepieskaras. Līdz ar to filozofiskā pieeja –  cik Dievs dos, tik bērnu mums arī būs, manuprāt, ir cilvēcīgi radīta,” norāda mācītājs Edgars Mažis.

Uz Pāvila rakstīto Bībelē norāda Aija Ignate. “Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai.” (1. Kor.7:4). “Mēs esam aicināti abpusēji rūpēties par partnera baudu un labpatiku seksuālo attiecību laikā. Manuprāt, tas ietver arī kontracepcijas izvēli, jo vīram ir jārūpējas par sievas ķermeni un sievai par vīra. Seksuālā tuvība ir  ķermeņa, dvēseles un arī garīga savienošanās, kas lielākajā tās kulminācijā izpaužas ar jaunas dzīvības ienākšanu šajā pasaulē.”

Vai drīkstam plānot bērnu skaitu? 

Ir pilnīgi normāli izvērtēt, cik bērnus esam spējīgi izaudzināt – norāda 49,3% jeb 206 sievietes.

Mācītājs Edgars Mažis norāda: “Radīt bērnus ir viena lieta, izaudzināt viņus – pavisam cita! Tā nav mazticība, ja pārim rodas šaubas. Bībelē redzam, cik sāpīga trauma ir Jēkabam, kad viņa mīļotā nomirst dzemdībās, laižot pasualē Benjamīnu. Mēs baznīcā par to maz runājam, bet tā bija nopietna trauma gan viņam pašam, gan visiem viņu dēliem. Patiesībā draudzēs maz runā par seksu, jo mums šķiet, ka dvēsele vienmēr ir svarīgāka par miesu, bet Dievs mūs radījis kā fiziskas un garīgas būtnes. Tāpēc sievietēm nav jājūtas vainīgām, ja viņas ir plānojušas savus bērniņus.” 

Dievs mūs radījis kā būtnes ar brīvu gribu, tādēļ mēs varam plānot arī bērnu skaituuzskata Aija Ignate: “Mēs izvēlamies cilvēku, ar kuru kopā veidosim ģimeni, un mēs izvēlamies arī, cik bērnus gribam audzināt. Bet, vai esam gatavi godīgi Jēzum pajautāt, kāds ir Viņa plāns mūsu ģimenei? Mēs esam ļoti egoistiska sabiedrība, gribam baudīt dzīvi, un uzskatām to par lielu netaisnību, ja nenotiek tā, kā esam iedomājušies. Mūsdienās uzupurēšanās nav vērtība, bet bērna ienākšana ģimenē prasa lielu pašuzupurēšanos. Tomēr var būt dažādi iemesli, kāpēc kāds no pāra vairāk bērnus nevēlas. Tā var būt dzemdību trauma, pēcdzemdību depresija, atbalsta trūkums no apkārtējiem, pārlieku liela sevis izsmelšana bērnam, personīgie bērnības ievainojumi. Ir arī gadījumi, kad vēlas daudz bērnus, lai kompensētu tās lietas, kuras pašam bērnībā pietrūkušas.”

Kam uzticēties bērnu plānošanas jautājumos?

4,5% jeb 19 sievietes atzīst, ka nezina, kam uzticēties – Dievam, vīram, ārstam vai kādam citam; 20,6% jeb 86 sievietes norādīja, ka tikai Dievam – cik bērnu dos, tik mums būs; 12,7%  jeb 53 sievietes uzticas savai ginekoloģei; 65,3% jeb 273 sievietes norāda, ka šajā jautājumā uzticas vīram.

“Agrāk nebija Bībeles vārdnīcu, konkordances vai apkopojoši raksti par garīgiem jautājumiem. Draudzes mācītājs Arvīds Vasks mūs, jaunos mudināja – ja gribam kaut ko uzzināt, piemēram, par mieru, lai ņemam kladīti un, sākot no pirmās Bībeles grāmatas, visu izrakstam, ko varam atrast par mieru. Kad sāku domāt par laulību, paņēmu sarkanu mapīti, uzliku virsrakstu “Vīrs. Sieva. Laulība. Bērni” un izrakstīju visus atbilstošos pantus. Tā mēs veidojām izpratni par Bībelē rakstīto, un man pat nebija domu prasīt mammai, mācītājam vai ginekologam,” atceras Diāna Dravniece.

“Man patika, ka 65,3 % sievietes šo jautājumu apspriedušas ar savu vīru, bet tikpat un vēl svarīgāk būtu lūgt arī Dievu par to. Ja abi esat Kristū, tad pēc tam, kad esat apsprieduši savā starpā šo jautājumu, prasiet Dievam – ko Tu saki, kāds ir Tavs plāns mūsu dzīvei? Bībelē ir vārdi – kam Dēls ir, tam ir dzīvība, bet kam Dēla nav, tam nav dzīvības. Ja kaut vienā sfērā esam Kristu izslēguši, tad esam zem bauslības, un arī zem tā, ko citi saka par to. Pārim visupirms ir svarīga komunikācija ar Dievu,” uzsver Aiga Rotberga.  

Draudzē par šo jautājumu nerunā pietiekami – norāda 42,8% jeb 179 sievietes. Līdzīgs skaits 41,9% jeb 175 sievietes uzskata, ka tā ir privāta lieta starp laulātajiem, draudzei tajā nav jāiejaucas.

Mācītājs Edgars Mažis norāda, ka abpusēji veselīga un jūtīga komunikācija starp laulātajiem ir ļoti būtiska un nav pareizi, ja vīrs egoistiski vēlas bērnus, bet sieva saprot, ka nopietnu veselības problēmu dēļ nespēs tos iznēsāt. “Jā, ir pāri, kas sekojuši lēmumam, cik Dievs dos, tik ņemsim, lai arī man ir viens piemērs, kur sievietei piecu gadu laikā piedzima četri bērni un tad pāris beidzot sāka domāt par kontracepciju, jo sieviete bija fiziski novājināta. Bija jautājums, vai viņa maz varēs atkopties… Lūdzot Dievu, jebkurš pāris var arī saprast, kā rīkoties.” 

Vai kontracepcija ir grēks?

2,9% jeb 12 sievietes atzīst, ka vairāk bērnus negrib, bet ir sajūta, ka nedrīkst izsargāties un tas rada spriedzi. 3,8% jeb 16 sievietes nezina, vai kristieši drīkst lietot kontracepciju. Savukārt 16% jeb 67 sievietes līdz galam neuzticas izvēlētajai kontracepcijai.

 “Ja dzīvojam atbilstoši Dieva plānam, tad šādi jautājumi, iespējams, nekad nerodas,” ir pārliecināta vecmāte, Auglības atpazīšanas metodes (AAM) speciāliste Baiba Stikute, kas pati ir mamma pieciem dēliem. “Mūsu sirdsapziņai vajadzētu būt tik tīrai, lai tā būtu jūtīga pret Dieva gribu.” Baiba skaidro, ka vārds “kontracepcija” jau sevī ietver nozīmi – “pret ieņemšanu”, kas norāda, ka mēs izslēdzam auglības dimensiju savās attiecībās. “Tas ir tā, ka es tevi ņemu, bet tavu auglību man nevajag. Kontracepcijas līdzekļi ir kā trešais mūsu intīmajā dzīvē. Kaut kas, kas nostājas mums pa vidu. Dabiski seksuālā tuvība ir ļoti svarīga gan sievietei, gan vīrietim. Pat zinātniski pierādīts, cik daudz pati sieviete saņem no dabiskās tuvības ar vīrieti – gan ādas krāsa uzlabojas, gan enerģija rodas, izdalās oksitocīns, endorfīns… Dievs ir pateicis, ka laulībā vīrietis un sieviete būs viena miesa. Nevis, ka ir, bet kļūs, un es to redzu kā darbu visa mūža garumā. Bet, ja mēs ieliekam kaut ko pa vidu, vai tā ir pilnīga vienotība vienam ar otru?”

Savukārt Diāna Dravniece uzskata: “Ja notiek izsargāšanās, tad tas vispirms notiek tavā galvā, un ir pilnīgi vienalga, kuru kontracepcijas metodi izvēlies, tu jau pamatā esi atsacījusies no šīs Dieva dāvanas.”

Vai tas ir grēks vai nav? Ginekoloģe Aiga Rotberga stāsta, ka viņa bieži sievietēm vaicā, vai viņas ir lūgušas par šo jautājumu, vai viņas zina Dieva plānu un gribu?  “Šad un tad saņemu atbildes, ka labāk nejautāt, jo, ja nu atšķiras Dieva plāni no saviem… Bet, ja bail pajautāt Dievam, tad kaut kas nav kārtībā jūsu attiecībās ar Dievu. Par to ir jālūdz ģimenē!” 

Visvairāk izmantotais kontracepcijas veids starp aptaujas respondentēm ir prezervatīvi – 39,7% jeb 166 sievietēm. Pārtraukto dzimumaktu kā metodi izmanto 26,6% jeb 111 sievietes, hormonālās metodes lieto 7,7% jeb 32 sievietes, savukārt 10% jeb 42 sievietes atzīmēja spirāli kā izsargāšanās metodi. 3,3% jeb 14 sievietes izvēlējušās olvadu nosiešanu, turpretī 1,2% jeb 5 sievietes norāda, ka vīrs ir veicis vazektomiju.

Un tomēr, vai pastāv kāda kontracepcijas metode, kas ir grēks? “Ir bauslis – tev nebūs nokaut, un spirāli mēs varētu palikt zem šī baušļa. Jo ar spirāli var notikt apaugļošanās, var sākt veidoties jauna dzīvība, kas tiek pēc tam iznīcināta. Informācija par to, ka spirāle nav laba, uzrunā arī neticīgus cilvēkus. Kad paskaidroju, ka ovulācija notiek, apaugļošanās process arī var notikt, bet spirāle neļauj jaunajai dzīvībai ieligzdoties dzemdes dobumā, un sanāk iznīcinošs efekts, tad arī tās sievietes, kas nav kristietes, saprot, ka tas nekas labs nav,” skaidro ginekoloģe un vērš uzmanību arī uz hormonālo kontracepciju, kura ilgtermiņā tomēr ietekmē sievietes veselību. “It kā no garīgā aspekta varētu teikt, ka neviens netiek nogalināts un tādēļ to varētu lietot. Apmāns ir tajā, ka, lietojot hormonālās tabletes, sievietēm tiek apturēts dabiskais hormonālais cikls, viņām nestrādā olnīcas vispār. Un ikmēneša asiņošana ir šo tablešu mākslīgi izraisīta.”

Arī Baiba Stikute, komentējot hormonālo kontracepciju, norāda uz sievietes veselības apdraudējumu: “Ir vērts uzdot jautājumu, kā Dievs to uzlūko, ja mēs apzināti sevi apdraudam, iznīcinot auglību?” “Kontracepcijas metodes izvēle ir gan sievas, gan vīra kopēja atbildība,” saka Aija Ignate, kas pēc izglītības ir farmaceite. Viņa atgādina piekto bausli: “Ļoti rūpīgi jāskatās, lai metode novērš olšūnas un spermatozoīda satikšanos, nevis nogalina jau apaugļotu olšūnu, un arī lai šī metode ilgtermiņā neiznīcina pašu sievietes vai vīrieša organismu. Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Īpaši šajā laikmetā, kad mēs, piemēram, esam gatavi skaitīt ēdiena kalorijas, tikpat un vēl daudz vairāk mums jābūt rūpīgiem, izvēloties kontracepcijas metodi.“

Retāk sievietes izvēlas olvadu nosiešanu. “No veselības viedokļa sterilizācija neietekmē nekādus fizioloģiskos procesus. Tikai jāsaprot, ka šis ir neatgriezenisks solis. Pirms pieņemt šādu lēmumu, jābūt ļoti pārliecinātiem, ko dara, un jāsaprot, ka cilvēks tomēr redz šī mirkļa momentu savā dzīvē. Saprotu, ja pārim ir 45 gadi un ir bērni, bet, ja to grib veikt 28 gadu vecumā, esmu diezgan skeptiska,” skaidro Aiga Rotberga. Viņa piebilst: “Ja tiešām pirmās domas ir par to, kā vislabāk izsargāties pēc kāzām, tad man par to sāp sirds, jo tā dzīvo pasaule! Ja mēs neatšķiramies, tad ne jau ar pasauli, bet ar mums kaut kas nav kārtībā! Man šķiet, ka Dievs tomēr grib, lai pēc kāzām Viņš var svētīt pāri ar bērniņiem.”

Dzīvot saskaņā ar savu auglību

Aptaujā 24,4% jeb 102 sievietes izvēlējušās Dabisko metodi jeb AAM, no kurām 72 sievietes tic, ka Dievs tik un tā kontrolē šo procesu.

Zināšanas par savām auglīgajām un neauglīgajām dienām ir ļoti būtiskas – norāda ginekoloģe. Gan viņa, gan vecmāte Baiba Stikute savā praksē aicina sievietes iepazīt dabisko ģimenes plānošanu jeb tā saukto Auglības atpazīšanas metodi. “Mēs aicinām iepazīt savā laulībā Dieva ielikto brīnumaino kārtību, kas ir mūsu ķermenī, un dzīvot saskaņā ar to. Svarīgi, lai arī vīrietis iesaistītos, jo tad viņš labāk var izprast, kas notiek ar viņa sievu,” skaidro Baiba Stikute un ir pārliecināta – katrs mēnesis var kļūt kā medusmēnesis, kad ir gan atturības laiks, gan laiks, kad kopā svinēt tuvību. “Ir arī pētījums, kas atklāj, ka pāri, kas dzīvo pēc AAM, ir ar noturīgākām attiecībām. Pētījumā bija salīdzinājums ar hormonālās kontracepcijas lietotājiem, kuriem, izrādās, seksuālā tuvība ir retāka, nekā pāriem, kas dzīvo saskaņā ar AAM.

Hormonālajai kontracepcijai ir blakne – libido kritums, tāpēc tuvību negribās. “Sievietes seksualitāte noteikti uzplaukst līdz ar to, ka vīrietis viņu pieņem un akceptē ar visu viņas auglību,” pārliecināta ir AAM speciāliste un piebilst, ka, viņasprāt, šī kalendārā metode ir aprakstīta jau 3. Mozus grāmatā, kur doti likumi Izraēla iedzīvotājiem. Tajos bija noteikts, ka sieviete skaitās nešķīsta gan septiņas dienas, kad ir mēnešreizes, gan septiņas vēl pēc tām. Vīrs varēja tuvoties viņai tikai tad, kad sieva bija šķīsta.

Plānot pašiem un lūgt Dievu

 62% jeb 259 sievietes norāda, ka atradušas piemērotāko kontracepcijas veidu, tomēr tic, ka Dievs visu kontrolē.

“Ja mēs ko plānojam, ir būtiski pajautāt – Dievs, kāds ir Tavs plāns? Jā, arī bērnu plānošanā jābūt sarunai ar Dievu,” pārliecināta ir Baiba Stikute. “Kad piedzima trešais bērniņš, arī mums šķita, ka varbūt pietiek, bet tad Dievs mums abiem reizē sūtīja tādas ilgas pēc nākamajiem bērniem… Tas, kā jūties šobrīd, nenozīmē, ka tā tu jutīsies vienmēr. Lūgšanu dzīve ir pati svarīgākā gan kā pārim kopā, gan katram atsevišķi.”

“Kristīgā ģimenē mēs savu izvēli izdarām, balstoties Dieva Vārdā,” Baibai piekrīt arī Aija Ignate, “tomēr tas nav tik vienkārši, jo Bībelē nav rakstīts, kurš man būtu jāprec vai kā izsargāties no grūtniecības. Tādēļ ir svarīgas mūsu attiecības ar Jēzu Kristu – laiks, ko pavadām lūgšanās un atbilžu sadzirdēšanā no Viņa.”

“Kad pēc astotā bērniņa piedzimšanas apjautām, ka vairāk bērnu mums nebūs, es raudāju un teicu Dievam – piedod, mēs grēkojam, bet zinu, ka paši vien atbildēsim Dieva priekšā. Jau sākotnēji sapratām, ka svarīga ir pārliecība. Ja pārliecība ir par dabisko izsargāšanās veidu, lai tā būtu, jo tā ir tava pārliecība un tātad – pati labākā! Neviens no malas nevar norādīt, kā drīkst vai nedrīkst, pašiem ir jānonāk pie savas pārliecības,” saka Diāna Dravniece un turpina: “Šo atklāsmi nevar ne nopirkt, ne pārdot. Bija brīdis, kad mūs pasaulē apbrīnoja par daudzo bērnu skaitu, bet draudzē pat nereti nosodīja. Tieši tad man Dievs uzrādīja Rakstu vietu: “Bēdas tam, kas uz kādu tēvu saka: kādēļ tev bērni? – vai uz kādu māti: kādēļ tu dzemdē? Tā saka Tas Kungs, Israēla Svētais, viņa radītājs: par nākamām lietām jautājiet Man! Manus dēlus un Manu roku darbu atstājiet Man!” (Jes.45:10-11). Ticu, ka Dievs vēlas, lai par nākamām lietām mēs prasām Viņam!”

P.S. 

Noslēgumā vēlamies vien teikt, ka, veicot šo aptauju un publicējot rakstu, mūsu nodoms nav kādu pamācīt, nosodīt vai kā citādi ietekmēt. Centāmies atspoguļot dažādus viedokļus un tos visus, gluži tāpat kā runājot par jebkuru citu tēmu, caurvij vienojošais – lūdziet Dievam gudrību par to, kas tieši jums kā ģimenei, kā pārim ir vislabākais. “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas.” (1. Pētera 5;7). 

*https://lvportals.lv/skaidrojumi/300123-latvijas-demografiskie-raditaji-2018

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

RŪGTĀS ZĀLES JEB DZĪVE AR PSIHOSOMATISKĀM VESELĪBAS PROBLĒMĀM

Arta Platace

Žurnālam “Padod tālāk” .

Mēs negribīgi runājam par savu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību. Nezinu, kā jums, bet viens no sarežģītākajiem jautājumiem, uz ko man dažkārt nākas atbildēt, ir: “Kā jūties?” Un nereti izprast pašsajūtu, būt atklātai un neaprobežoties vien ar “labi” vai “normāli” ir pagrūti. Tad, kad saskaramies ar emocionālu izdegšanu, veģetatīvo distoniju vai depresiju, runāt nav viegli, un tas ir ļoti personīgs temats, taču skar un ietekmē mūs visus – ģimenē, darbā, sabiedrībā, arī draudzē. Tāpēc par to runāt ir svarīgi, un tam jābūt svarīgam tematam arī kristiešu vidū. 

Uzsākot sarunu, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Krists Kalniņš norāda: “Mēs jau tie paši cilvēki vien esam. Dzīvojam pasaulē, kas ir strauja un pieprasoša. Laiks ir tik piepildīts ar tehnoloģijām un atbildībām, mēs bieži vien melojam, dzīvojam ilūzijā, ka tas mūs kā kristiešus neietekmē, bet tas mūs ietekmē tieši tāpat kā nekristiešus.”

Šajā rakstā varat izlasīt divus pieredzes stāstus – vienu anonīmu par dzīvi ar veģetatīvo distoniju un otru par to, ko nozīmē emocionāli izdegt. Veģetatīvā distonija1 ir saistīta ar funkcionāliem organisma darbības traucējumiem – sindroms, kas ietver dažādas izcelsmes un izpausmes somatisko funkciju traucējumus*. Savukārt izdegšanas sindroms2 ir emocionālā un/vai fiziskā noguruma, izsīkuma stāvoklis, kas rodas kā sekas ilgstošam emocionālam pārdzīvojumam, kas saistīta ar cilvēka paštēlu un darba apstākļiem. No vienas puses – divi dažādi, bet tikpat labi – cieši saistīti temati, kur viens var izrietēt no otra un abi kopā veicināt nopietnākas krīzes un pat depresiju. 

Jūtīgais, mazais dimantiņš 

Linda (vārds mainīts) ir māmiņa divām skaistām meitenēm, mākslas skolotāja kādā Rīgas skolā un brīnišķīga māksliniece. 

“Man bija 18 gadi, kad sākās dažādas ķermeņa disfunkcijas: sāpēja vēders, bija slikta dūša, sausa mute, bija sirds pārsitieni, reiba galva. Mani sūtīja pie dažādiem ārstiem, bet sonogrāfijās neko neuzrādīja. Tad nokļuvu pie neirologa – tāda gados veca, sirma ārsta, kurš pateica to, kas tajā laikā, kad man bija 18 gadi, nebija ne plaši zināms, ne populārs, proti, ka man ir veģetatīvā distonija. Mēs ģimenē nezinājām, ko tas vispār nozīmē, un es nebiju spējīga par sevi pastāvēt un parūpēties, līdz ar to pati neiedziļinājos un nemeklēju tam skaidrojumus, vienkārši sāku dzert zāles. Tie bija diezgan spēcīgi medikamenti, un domāju, ka izārstēšos, bet tā nenotika. Visu laiku tikai gulēju un izjutu ļoti lielas bailes, bija arī panikas lēkmes. Māsa teica, ka man jāmeklē psihologa palīdzība. Uz to mans tētis teica: “Nē, mans bērns nav psihiski slims.” Sāpošu kāju mēs varam iztēloties, bet ne visiem bijušas mentālas problēmas, un to citiem ir grūti iedomāties, piemēram, bailes.

Man bailes uzrodas pēkšņi, it kā no nekā. Panikas lēkmes biju piedzīvojusi jau bērnībā, kad kāds konstanti tās provocēja. Nevainoju savus mīļos tajā, jo arī viņi nezināja, nesaprata. Katrā ģimenē ir kāds cilvēks – jūtīgais tips. Sev šo jūtību tagad esmu nodefinējusi kā Dieva dāvanu, nevis kā slogu. Laiks, kad beidzu dzert zāles, sakrita ar brīdi, kad nācu pie Dieva. Bet arī tad saslimšanu bieži saasināja, izprovocēja kāds “ierosinātājs”, piemēram, man bija lielas bailes no ļaunajiem gariem. Kā jūtīgs cilvēks ļoti izjūtu Dievu un arī to otro pusi. Panika varēja sākties pēkšņi un ilgt pat mēnesi. Ja šādā stāvoklī iekrīt, bailes pašas sevi uztur un baro, tu sāc baidīties no bailēm. Piemēram, bailes par to, ka dzirdēšu balsis, ka man atkal būs uzmācīgas domas. Tajā pašā laikā ārēji es spēju komunicēt normāli, visu izdzīvoju sevī, tas ir kā iekšējs viesulis, bet uz āru to ir redzējis varbūt tikai mans vīrs. 

Jau četrus gadus regulāri apmeklēju psihoterapiju, esmu bijusi arī pie psihiatra, kurš atzina, ka mans gadījums nav tikai “tīra” veģetatīvā distonija, ar stresu saistīti traucējumi, bet man esot arī neirozes. Nezinu, vai tās attīstījušās distonijas dēļ, vai jau bijušas iepriekš, taču zinu, ka šī slimība man ir uz mūžu un man ar to jāmācās sadzīvot, pieņemt. Daudz ir raudāts un daudz ir noticis, bet esmu to pieņēmusi.

Psihoterapijā sāku iet uzreiz pēc otrās meitas piedzimšanas. Toreiz pat nesapratu, kur rīts vai vakars. Kad mainīju terapeiti, viņa atzina, ka žēl mani palaist, jo viņa caur mani redzējusi, kā darbojas Svētais Gars, kā Viņš mani ved. Terapija bez Dieva nestrādā. It kā ar prātu vari saprast, kas notiek, bet tev nav Krusts, pie kā nest sevi visu – lūgt piedošanu vai lūgt pēc dziedināšanas.

Es runāju par to, jo cilvēkiem nevajag slēpties. Ja slēpjamies, tad var ieslīgt lielā vientulībā – ar sevi, savām problēmām. Mana ģimene par to zina, arī ģimene no vīra puses ir ļoti atbalstoša. Viņi sauc mani par mazo dimantiņu, jo es pilnīgi atšķiros no viņu dzimtas, kuri ir strādātāji, savukārt es – radošais un jūtīgais tipāžs.

Slimība mani ir atvedusi atpakaļ pie manis pašas, jo biju sākusi dzīvot pilnīgā noliegumā par to, kas es esmu. Centos būt tāda, kādu citi mani gribēja redzēt, un pilnībā sevī biju noliegusi mākslinieces spēju. Manā pirmajā terapijā tika lietoti mākslas terapijas paņēmieni – gleznoju savas emocijas, attiecības ar Tēvu. Dievs man tās bildes vienkārši deva. Dievs mani tajā aicināja iekšā, un Viņš smaida par to, ka ļauju sev būt. Ja es dzīvē nebūtu nonākusi līdz zemākajam punktam, nekas no tā nebūtu. Droši vien dzīvotu depresīvā noliegumā, kas man jau bija kopš bērnības – tu nekas neesi, no tevis nekas nesanāks. Bērnībā tas skanēja no ārpuses, pēc tam es to pieņēmu par patiesību, līdz Kristus to lauza, bet tas nenotika uzreiz pēc tam, kad nācu pie Dieva, tas bija ilgs process. Viņš ir saudzīgs un uzmanīgs pret mums.”

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Normāla mentālā veselība ir ļoti plašs jēdziens. Kādam tas ir normāli, ja ātri sitas sirds un ir trauksmes sajūta, jo cilvēks ir enerģisks, trauksmains. Citam normāla var šķist arī vemšana, jo ir problēmas ar kuņģi. Ir sievietes, kurām sāp galva, un tas ir normāli, jo tā ir iedzimta migrēna.

Lai konstatētu veģetatīvo distoniju, diagnostikā aplūko un konstatē galvenās pamatsūdzības – objektīvās un subjektīvās**. Ja tās ilgst divus gadus, tad var runāt par veģetatīvo disfunkciju. 

Viens no cēloņiem šai saslimšanai ir stress. Mēs katrs ikdienā par kaut ko satraucamies, piemēram, nokavējam, pasakām otram skarbu vārdu, bet ir nopietnāki stresi, kas atkārtojas katru dienu un krājas. Lieli hroniski stresi var būt smagu zaudējumu gadījumos, pēc pārdzīvotas vardarbības, šķiršanās, mobinga darba vietā, nokļūšanas avārijas situācijās. Cilvēki var būt arī vienkārši izdeguši, jo viņiem ir vājāka nervu sistēma, kas var būt saistīts ar kādu traumatisku notikumu, piemēram, autoavāriju. Veģetatīvās distonijas simptomi var kombinēties ar neirotiskiem traucējumiem, personības traucējumiem un depresiju. 

Tas, kā cilvēki iztur šāda veida stresu, ir ļoti atkarīgs no citiem faktoriem: no ģenētiskā materiāla, kāda temperamenta cilvēki bijuši vecāki, ko viņi iemācījuši mums kā bērniem – kā rīkoties ar stresu, vai arī bērns ir bijis konstantā stresā. Dažiem vecākiem ir neadekvātas audzināšanas metodes, līdz ar to bērni tiek pakļauti stresam no agras bērnības. Šādi bērni nākotnē būs cilvēki ar novājinātu stresa pretestību un  reaģēs uz to smagāk nekā citi. Tāpat ir iedzimti jūtīgi cilvēki, sensitīvie tipi. Ja bērns ir pārmērīgi lutināts, arī tad viņš var būt jūtīgāks pret stresu. Jā, tas ir komplekts, ar ko mēs ienākam šajā pasaulē. Šobrīd runā arī par grūtniecības un bērniņa pirmā dzīves gada ietekmi uz to, kāds izaugs cilvēks – vai viņš vieglāk, vai grūtāk panesīs stresu, nonāks līdz pārdegšanas simptomiem, neirastēnijai, uzmācību neirozēm, panikas lēkmēm (iziet no mājas, būt cilvēku masās, uzstāties publikas priekšā, u.tml.), veģetatīvajai distonijai vai pat depresijai.”

Rūgtās zāles

Šādu sāpīgu pārdzīvojumu priekšā nevilšus rodas jautājums, vai mums kā kristiešiem ir par maz ticības un paļāvības uz Kungu, par maz lūgšanu, kas mūs pasargātu no šādām saslimšanām? “Tas ir ļoti skumji, kad tas viss tiek garīgots. Man ir teikts, ka esmu apsēsta, ka man ir par maz ticības. Pati tā kādreiz domāju. Par mani daudzi ir arī lūguši, un es pati Dieva priekšā esmu daudz lūgusi. Nezinu, kāpēc Viņš to neapstādina. Kad man pazūd realitātes sajūta attiecībā uz Dievu, ir grūti lūgt, tad aicinu, lai kāds cits to dara. Bet es nekad Dievam neesmu pārmetusi par savu stāvokli,” atzīst Linda.

Viņa ir pārliecināta, ka Dievs neuzliek vairāk kā varam panest. “Es tiešām tam ticu, jo zinu, ka Viņš mani mīl. Arī Jēzum bija pārbaudījumi, lai Viņš varētu piepildīt savu uzdevumu, tāpat arī mums katram. Tāpēc man vairs nav kauns par to, kas man ir, jo mana situācija var būt kādam par stiprinājumu, iedrošinājumu. Ticu, ka dziedināšana notiek.”

Mācītājs Krists Kalniņš nenoliedz – lūgšanas ir labas un vajadzīgas, bet mēs, cilvēki, bieži gribam to veikt paši ar savu iniciatīvu, ar nepilnīgu izpratni par cilvēka dzīvi un to, no kā slimība veidojusies. “Atceros kādu sievieti, kura nonāca ļoti smagā depresijas stāvoklī, bet ilgstoši ignorēja simptomus, kas, kā vēlāk noskaidrojās, viņai bija jau kopš bērnības. Kad Alfas kursā lasu lekciju “Vai Dievs dziedina”, saku, ka pirms šīs lekcijas jāsaprot – pestīšana ir galvenā dāvana, ko Dievs mums dāvā. Protams, dziedināšanas notiek, un esam priecīgi, pateicīgi par to, un slavējam Dievu, bet citos gadījumos notiek paradokss – ārēja slimība kalpo daudz labāk iekšējai dziedināšanai, nekā laba veselība un labklājība. Dievam ir ļoti daudzveidīgi instrumenti, ar kuru palīdzību Viņš nāk un dāvā cilvēkiem palīdzību un dziedināšanu. Dažkārt tas varētu šķist nepareizi un ačgārni, bet Dievs ir Dievs, un Viņš zina. Mums ar pateicību jāpieņem dziedināšana un veselība, bet Baznīcas tēvi saka – pateicībā jāpieņem arī slimības. Arī tās zināmā mērā ir zāles, gana rūgtas, bet tās palīdz daudz labāk nekā saldi, garšīgi vitamīni.”

Kad drošinātāji pārdeg jeb Artas stāsts

Jā, Arta esmu es, un šo rakstu piekritu veidot tieši savas pieredzes dēļ. Līdzīgi kā Aija, esmu saskārusies ar psihosomatiskiem traucējumiem un to, cik grūti apjaust vai, vēl vairāk – paskaidrot citiem, kas ar mani notiek. Man nav klīniskas diagnozes, taču manā veselības kartītē vairākus gadus atzīmēts ģimenes ārsta slēdziens: “Saslimšana saistīta ar psihosomatiskiem traucējumiem. Rekomendācija: atpūta.”

“Jau kopš bērnības gan vide, kurā uzaugu, gan apkārtējie cilvēki, it īpaši skolotāji, mudināja uzņemties atbildību. Vecākais bērns ģimenē, skolotājas meita – es domāju, varbūt no manis tik daudz neprasīja, cik biju prasīga pati pret sevi minēto lomu priekšā. Biju iedomājusies tēlu, kādai man vajadzētu būt, un mēģināju to arī piepildīt. Kad tas neizdevās, sevi it kā restartēju, skaļi skaitot: “Viens, divi, trīs… desmit.” Reiz to dzirdēja tētis un smējās, bet man tas bija nopietni un svarīgi.

Man vienmēr bijusi vajadzība dzīvot ar visiem pa labam, bez konfrontācijām. Sakaroties ar neveiksmēm, zaudējumiem, citu cilvēku negatīviem komentāriem, atraidījumiem, noliegumiem, nesaskaņām, mans sajūtu kauss bieži bijis asaru pilns. Nezinu, kad, bet manā bērna galvā jau agri radās doma – lai izvairītos no nepatīkamām situācijām un es patiktu cilvēkiem, man vienkārši jādara tas, ko viņi vēlas, jāsaka maģiskais “jā”. Jo mans “nē” – citiem cilvēkiem ir “nē” attiecībā pret mani: “Tu neesi pieņemta!” Tagad, atceroties šo mazo meiteni ar idejām par ideālo “es”, apbrīnoju viņas spēju meklēt izeju un risinājumus, bet man viņas ir arī žēl.

Tā mani “es” meklējumi turpinājās arī pieaugušo pasaulē, darba dzīvē. Bieži mans “jā” tika darba vietām, projektiem, ko līdz galam neizpratu, biju par nepieredzējušu, bet tik un tā tos centos veikt, un tas no manis prasīja daudz enerģijas un laika (papildus darbi vakaros un brīvdienās). Īstenojot citu idejas un ieceres, varēju justies pieņemta, vajadzīga – tā, kā to biju vēlējusies jau no mazotnes. 

Uzņemoties saistības, pienākumus, atbildību, nemanot ļoti iedegos par to, ko daru. Iedegos, nespēju apstāties un tad ir brīdis, kad nespēju itin neko – neredzu jēgu, nespēju tikt galā ar elementāriem uzdevumiem, ir sajūta, ka grimstu. Dažās darba vietās “noturējos” vien gadu, pusotru, pēc tam meklēju citu, domādama, ka vides maiņa uzlabos arī manu spēju saņemties. “Viens, divi, trīs…” un es atkal varēšu tikt galā, restartēšos.

Atceros dienu, kad pēkšņi ciemos ieradās kolēģe. “Es atvēršu logu, labi?” viņa bažīgi jautāja, un, negaidot manu apstiprinājumu, to arī atvēra. Toreiz, pirms trīs gadiem, tas bija mans pagrieziena punkts, malks svaiga gaisa, lai atskārstu, ka nepieciešama palīdzība. Pirms logs manā istabā un manā izpratnē par hronisko saslimšanu tika atvērts, divas nedēļas bezspēkā un apātijā biju pavadījusi gultā, “uz slimības lapas”. Nomāktība, bezjēdzības sajūta, bezspēks, apetītes zudums, vēlēšanās izolēties no citiem.  Un vēl pirms tam – regulāri līdzīgi bezspēka posmi divas, trīs reizes gadā kopš… Kopš sāku mēģināt atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. 

Gadiem krātā spriedze, pašpārmetumi un trauksme mani pievarēja brīdī, kad šķita, ka esmu nonākusi visbrīnišķīgākajā darba vietā, kādu varētu sev vēlēties – kultūras jomā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, lieliskiem projektiem, iedvesmojošiem domubiedriem. Ja iedomājos dzīvi kā elektrības pagarinātāju, tad manā dzīvē tajā brīdī “visas elektrības ligzdas bija aizpildītas” ar darāmo, un drošinātāji pārdega.

Nedēļā, kad manā pasaulē tika atvērts logs, pieteicos psihoterapijai un pēc neilga laika pametu savu “sapņu darbu”. Un, ja godīgi, terapija bija mans sākums atpakaļ pie sevis – pie savām vajadzībām. Vēl šobrīd, kad terapijas kurss jau kādu laiku pārtraukts, mācos izvērtēt un teikt “nē” un nejusties vainīgai par rāmi pavadītu nedēļas nogali, neko nedarot. Joprojām mācos vienkārši būt (nevis tikai darīt) un būt mierā ar to, kā ir.

Psihoterapeites Ivetas Pļaviņas komentārs:

“Domāju, cilvēki bieži neaptver, nav informēti par psiholoģisko aspektu nozīmi savā dzīvē, ka darbs ir jāsabalansē ar atpūtu. Daudzi pat nav domājuši par to, kas viņiem sagādā prieku. Mūsu ķermenis ir caurausts ar neredzamiem vadiņiem, tāpēc uz emocionāliem un garīgiem pārdzīvojumiem reaģē arī sirds, imūnsistēma utt. Atkarībā no ģenētiskās predispozīcijas, kādi orgāni nereaģē, bet citi – sāp.

Tas, ko dzirdu no cilvēkiem par darba apstākļiem, ir bēdīgi. Gribētos, ka darba devēji vairāk paslavē savus darbiniekus. Mēs kopumā nemākam reflektēt par pozitīvo, bet ļoti labi protam izteikt kritiku. Mums būtu jāatrod vārdi, kā citus celt, iedrošināt, pateikt “paldies”, bet tas ir jāmācās, jo tā ir viena no veselīgas sabiedrības iezīmēm. Neveselīgā sabiedrībā nodarbojas ar kritiku un viens otra devalvēšanu.

Daudziem šķiet, ka viņiem obligāti jāaizpilda sev dotais laiks, ka viņi nevar vienkārši tāpat aiziet, piemēram, uz parku un pasēdēt, pavērot, atvilkt elpu. Mums nav ne ar vienu jācīnās un nevienam nekas nav jāpierāda, mums jādzīvo dzīve tā, kā uzskatām to par jēgpilnu, kas atbilst mūsu vērtībām, un mēs nedrīkstam dzīties pēc tā, lai citiem būtu gana labi. Dievs mūs radījis tādus, kādi esam – ar tik dažādiem talantiem, un katrs no tiem ir tik ļoti īpašs!”

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Krista Kalniņa komentārs:

“Parasti no šādām slimībām (veģetatīvā distonija, izdegšana) cieš cilvēki, kuri ir ļoti atbildīgi, aktīvi, enerģiski, mīl to, ko viņi dara. Līdz ar to zūd robežas – cik tu vari veltīt tam sava laika, spēka, enerģijas, un cik daudz laika vajadzīgs, lai to visu atgūtu. Domāju, ka veģetatīvā distonija un izdegšana nāk no ilgstošas un hroniskas pārslodzes. Katram cilvēkam ir savs enerģijas daudzums, struktūra, izturība. Protams, ir iedvesmojoši skatīties uz cilvēkiem, kuri dara lietas, bet mēs nevaram atspoguļoties viņos viens pret viens. Jāizvērtē, kāda ir mana kapacitāte – lai tā būtu vesela, priecīga, piepildīta man jāiemācās teikt “nē” un apzināties, ka neesmu caurumu lāpītājs.

Pie manis nāk cilvēki ar vainas sajūtu, ka neuzņemas papildus lietas, kalpošanas. Tā nav pareiza attieksme. Dievs cilvēkam ir devis ķermeni, viņa spēka robežas. Ne velti mēs nevaram ilgstoši negulēt, un miegs ir laiks, kad atjaunojam savus spēkus, ja vien neesam noveduši sevi tik lielā stresā, ka vairs pat nespējam pagulēt. Mēs pārprotam, pārspīlējam un neievērojam lietas, kurās Dievs saka: “Jums par sevi ir jārūpējas!” Ne tikai par kalpošanu, kas ir brīnišķīgi un labi, bet arī par sevi.”

Izdegšana draudzē, kalpošanā

“Ir pamatprincipi, ko Dievs mums iedevis kā kristīgiem cilvēkiem – nepārvērst sabatu par kalpošanu, pēc kuras pirmdienā tev nav spēka aiziet uz darbu, un ar laiku pat esi gatavs nomirt. Vai arī – ja tā tiešām ir tava kalpošanas dāvana, tad meklē dienu, ko tu vari izmantot par savu sabatu. Mācīties atpūsties, dot sev laiku – tas ir ļoti grūti, jo šķiet, ka mums visam būtu jāsaka – jā, jā, jā!” Mācītājs Krists Kalniņš labi pazīst šo sajūtu. Viņš ir viens no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kurš nav baidījies atzīt savu vājumu un atklāti stāstījis par sastapšanos ar depresiju: “Esmu ilgi ar šo sajūtu dzīvojis, ka nedrīkstu nevienam atteikt. Un tas mani galu galā noveda pie stāvokļa, kad iekšēji šķita – tūlīt nomiršu no fiziskas, emocionālas un garīgas iztukšotības.”

Jautājums ir arī par robežām – kas ir manas robežas? “Kristiešiem par piemēru liek Kristu, kurš 24/7 gāja un darbojās, bet mums jāatceras, ka Jēzus bija vesels cilvēks. Taču Viņš gāja naktī un nošķīrās no cilvēkiem, Viņam vajadzēja vientulību un attiecības ar Dievu, un šis aspekts mums no Viņa arī jāmācās. Ir svarīgi apzināties savas robežas, ko es spēju, ko es daru ar prieku, ko es daru piepūloties vai pat kurnot. Nevienam cilvēkam Dievs nav teicis, ka viņam jāpaveic desmitiem lietu un jākurn uz pārējiem, kuri neko nedara. Ir jādod atbildība, jāmācās uzticēties, jāmācās arī nepaņemt atbildību. Šie robežjautājumi ir ļoti svarīgi,” saka mācītājs un turpina:

“Ja gribam, lai mūsu kalpošana ir sekmīga un auglīga, mums jārūpējas arī par otru pusi – lai mums būtu atpūta, atjaunošanās, garīga sevis uzpildīšana. Un šai pusei jābūt tikpat nozīmīgai kā mūsu kalpošanai. Bieži vien cilvēciski mēs, uzņemoties kalpošanas, īstenībā vēlamies apliecināt sevi – cik esam vērtīgi, vajadzīgi, nepieciešami, neaizvietojami. Esam gatavi par to maksāt ar savu veselību, lai tikai mums būtu tā vajadzības sajūta. Ir daudzas lietas, kas rada šo nepareizo izpratni.”

Kā lielas draudzes mācītājs, Krists Kalniņš redz un izprot šo problēmu arī draudzes (draudžu) kontekstā: “Vieglāk ir paprasīt cilvēkiem, kuri jau dara, jo mēs zinām viņus, viņu atbildīgumu, spējas paveikt lietas, ka viņi neatteiks, jo viņi ir to kristiešu vidū, kas neatsaka. Mums kā vadītājiem ir vieglāk lūgt kādas lietas šiem cilvēkiem, nekā tiem, kuri neko nedara, kuri kādreiz ir atteikuši, kuri negrib uzņemties atbildību. Tas ir lauks, kur mācītājiem, draudžu un kalpošanu vadītājiem jāmeklē resursi tajos cilvēkos, kuri vēl nekalpo. Draudžu garīgajiem vadītājiem jāveic “skrīnings”, pirmkārt, pašiem sev, otrkārt – komandai. Ja cilvēkam ir vairāk par divām kalpošanām, citos gadījumos vairāk pat par vienu, jāsaka: “Klau, tu tā nevarēsi.” Draudzēs jābūt iekšējam redzīgumam par to, cik katrs cilvēks spēj un cik katrs dara.”

“Saņemies!” – nepalīdz

Saviem sarunu biedriem vaicāju, kas būtu tie profilaktiskie pasākumi (gluži kā ķiplokmaizes pirms gripas sezonas sākšanās) ikvienam no mums, lai uzturētu stabilu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību un izvairītos no daudz nopietnākām stresa rosinātām saslimšanām. Un kas – ja nonākam “tur”, “tajā vietā”.

Profilaktiski

  • Rūpēties par fizisko veselību. Atbilstošs uzturs, atpūta, miegs, kustības – tāds dienas ritms, kas rada līdzsvaru starp darbu un spēku atgūšanu.
  • Ievērot sabatu. Lai tā tiešām būtu diena, kad ir atpūta. “Novērtē savu laiku un robežas. Dievs grib, lai tu regulāri atpūties. Mums jāmācās to darīt bez vainas sajūtas, un jāsaprot, ka Dievs priecājas par to, ka esam atpūtušies, spēcīgi, enerģiski un kvalitatīvi varam darīt savas lietas,” norāda Krists Kalniņš. 
  • Apzināties savas emocionālās vajadzības. Rūpēties, lai nepietrūktu prieka, gandarījuma, apmierinājuma sajūtas. “Ja tev vajag pastaigu gar jūru un tu apzinies šo vajadzību, dari to, neapspied savas vajadzības,” saka Iveta Pļaviņa.
  • Nepieļaut virsstundas un bezatvaļinājuma darba režīmu. Krists Kalniņš ir pārliecināts, ka, ņemot vērā spriedzi, ar kādu cilvēki šobrīd strādā, atvaļinājumiem vajadzētu būt garākiem un darbam atvēlētajām stundām – īsākām. “Vismaz reizi gadā mums vajadzētu būt iespējai braukt uz rekolekcijām, garīgiem vingrinājumiem, vietām, kur “izslēgt” sevi no ikdienas telpas, rūpēm, problēmām, kur tuvoties Dievam un ļaut Viņam tuvoties sev, ļauties Dieva mīlestībai.”
  • Atbrīvoties no lietām, nodarbēm, kas atņem laiku kvalitatīva laika pavadīšanai. Piemēram, sociālie mediji. 
  • Būt klusumā. “Man ļoti dziedinošs ir klusums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri nav pieraduši pie klusuma un baidās, jo ar troksni ap mums un trauksmi, ko piedzīvojam, īstenībā mēs sevi nedaudz sargājam no lielākām lietām, dziļākiem jautājumiem, atklāsmēm. Vienkārši klusuma brīži – pastaiga bez telefona. Klusumā Dievs ir klātesošs,” saka Krists Kalniņš.
  • Ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Mācītājs apraksta situāciju: “Dievam lūdzam vadību, bet ikdienā mēs tik ļoti kontrolējam savu pasauli, arī kristieši. Izplānojam, tad darām visu pēc ieplānotā. Lūdzam, lai Dievs vada, bet brīnāmies, ka viss notiek tā, kā notiek, jo mēs paši kontrolējam. Baidāmies Dievam atdot pat daļu savas dzīves, jo tā ir tā nedrošības daļa šajā pasaulē. Jūtamies droši tur, kur viss ir nokontrolēts, mūsu pašu izdomāts un vadīts.”

“Tur”, “tajā vietā” man un vēl citiem ir labi zināms stāvoklis, bet to iespējams apzināties un izvērtēt vien tad, kad esam tikuši uz atveseļošanās ceļa. 

  • Atrast uzticības personu. Kam nav bail atklāt savus pārdzīvojumus un ar kuru kopā lūgt.
  • Atzīt, ka nepieciešama palīdzība.
  • Apzināties savas emocijas un ļaut tām būt. “Cilvēks saka: “Es nekad nedusmojos!”, bet viņa kakls ir saspringts un pārklājas ar sarkaniem pleķiem, var just, ka dusmas viņa dzīvē ir aktuālas. Šīs dusmas nav radušas izpausmi, un tas var ietekmēt cilvēka tālāko darbību,” paskaidro Iveta Pļaviņa.
  • Būt gatavam mainīt savu ikdienu. Pat dzīvi, atteikties no ieradumiem, teikt “nē”, ja līdz šim ir bijuši tikai “jā”.
  • Vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem. “Nesaku, ka visiem būtu jānāk pie terapeita, bet tā ir viena no specialitātēm, ko atzīst visā pasaulē. Citi sākumā dodas pie mācītāja, kristīga terapeita vai psihologa. Savukārt depresijas var būt saistītas ar kādām smagām somātiskām slimībām, tāpēc jāvēršas pie ārsta. Tas var būt arī ģimenes ārsts, kurš pēc noteiktiem simptomiem spēj pateikt, vai nepieciešams psihiatra apmeklējums. Piemēram, Rīgā ir divi psihiatriskie ambulatorie centri, kur strādā psihiatri, psihologi, mākslas, mūzikas terapeiti, fizioterapeiti, kas rada apstākļus, lai palīdzētu nopietnāku psiholoģisko saslimšanu gadījumos,” skaidro Iveta Pļaviņa. Uzziņai: http://rpnc.lv

“Tur”, “tajā vietā”

Protams, ļoti svarīgs ir arī līdzcilvēku, tostarp draudzes atbalsts, taču vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” var nepalīdzēt. Ko darīt?

  • Mums kā līdzcilvēkiem delikāti jāmeklē, kā šādiem cilvēkiem piekļūt, ar smalkjūtību un izpratni, un nebūt par daudz.
  • Klātbūtne, palīdzība vienkāršās lietās (pagatavot ēst, attaisīt logu, utt.).
  • “Vārdi “Saņemies!”, “Dievs tevi dziedinās un izārstēs!” ir patiesības, kas ir pareizas, bet tajā brīdī tās neko nenozīmē cilvēkam, kurš nonācis aiz tās robežas, kurā saka: “Man vairs nav spēka piecelties.” Mūsos, sabiedrībā un arī kristīgā vidē, lēnām veidojas izpratne par to, ka cilvēks var izdegt, ka var būt pat tik slikti, ka viņš nevar piecelties no gultas, iziet no mājām nedēļām ilgi, ka tas ir saistīts ar psihofizioloģiskiem procesiem,” norāda mācītājs Krists Kalniņš.

SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA

* Somatisko funkciju traucējumi ir mainīgs asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība, aukstas un mitras plaukstas, svīšana, bālums, vēdera pūšanās un sāpes, elpošanas grūtības, bieža urinācija. Tos īpaši pastiprina satraukums vai spriedze. Nereti ir arī bailes un iedomas, ka kaite ir nopietna un var notikt kaut kas ļoti slikts (infarkts, insults, čūla, vēzis). Šādas sajūtas nereti noved līdz panikas lēkmei – milzīgas intensitātes trauksmes, kuras laikā zūd realitātes sajūta. (http://psihosomatika.lv)

** Veģetatīvās distonijas diagnostika. Sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem, ir sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce, bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām ir pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko cilvēks saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu. (Slimību profilakses un kontroles centrs, SSK-10 klasifikācija, https://www.spkc.gov.lv/).

ATSAUCES

1 “Veģetatīvā distonija: Simptomi un ārstēšana”, https://medicine.lv, 21.02.2018

2 “Izdegšanas sindroms”, Medicus Bonus, 2011

Aktuāli, Žurnāls "Padod tālāk"

Mājmācība. Pieredzes stāsts

[Žurnāls “Padod tālāk”, RUBRIKAAudzinot bērnus, Sigita Āboltiņa]

Šis ir jau trešais mācību gads, kopš GITA ORUBA, Mākslas akadēmijas maģistrante, pārtapusi par skolotāju. Viņas apmācāmie ir pašas bērni, jo abi vecākie – Cecīlija un Daniels – teica pārliecinošu jāvārdu vecākiem, atbildot uz jautājumu: vai viņi vēlas skoloties mājmācībā.

Ļaus iet skolā

Gitas un Arta Orubu ģimenē aug pieci bērni un tiek gaidīts sestais. Apmēram pusgadu pirms 1. septembra, kad skolas gaitas vajadzēja uzsākt vecākajai meitai Cecīlijai, ģimenei no visām pusēm pienāca informācija par mājmācības iespējām. Kā saka Gita, tā bija Svētā Gara vadīta, jo abi vecāki saprata – tas ir labākais veids viņu meitai, kā apgūt skolas zinības. “Ņemot vērā Cecīlijas personības tipu, mums nebija šaubu par šo lēmumu, turklāt es tāpat dzīvojos mājās ar bērniem un saņēmām atbalstu no citiem, viss notika ļoti dabiski,” atminas Gita. Viņa gan atzīst, ka sākotnēji bijis iekšējs satraukums par to, kā viss notiks, vai viņa spēs tikt galā arī ar jauno, skolotājas pienākumu, jo “biju gatava, ka meita ies skolā”. Iedrošinošas bija sarunas ar ģimenēm, kuras jau skoloja mājās savas atvases, un arī Cecīlijas prieks par gaidāmo apmācību veidu mudināja neļauties šaubām. “Mēs gan joprojām esam atvērti tam, ka tad, ja kāds bērns ļoti gribēs iet skolā, mēs viņam ļausim to darīt. Neuzspiedīsim mājmācību,” saka Gita, “katrs bērns jau ir ļoti atšķirīgs, ar savām vajadzībām. Ja viņam svarīgs ir ritms, noteikta kārtība, tad šim bērnam tieši varētu patikt iet skolā. Cecīlijai dominē radošās brīvības īpašības. Viņa ir māksliniece.”

Formalitātes

Orubu ģimenes vecākā meita šogad apgūst trešās klases vielu, bet Daniels uzsācis mācības sagatavošanas klasē. Protams, valstī pastāvošās likumdošanas dēļ vecāki nevar tāpat vien izlemt, ka nelaidīs bērnu skolā un mācīs paši pēc sev tīkamiem noteikumiem. Ir obligāti kārtojamas formalitātes.

“Vispirms jāizvēlas skola, kuras uzraudzībā bērns būs,” atklāj Gita. Iespējams, ne katrā skolā ir iespēja pieteikt mājapmācības, tāpēc jāpainteresējas izvēlētājā mācību iestādē par šādu praksi. Orubu ģimene nešaubījās, ka tā būs pamatskola “Universum” Valmierā. “Mēs paši dzīvojam Garkalnē, taču izvēlējāmies tieši šo mācību iestādi, jo tai ir ļoti liela pieredze ar mājmācības ģimenēm. Viņiem izveidota pamatīga un pārbaudīta bāze – gan informācijas, gan sadarbības, gan atbalsta ziņā,” saka Gita un piebilst – pēc pieteikšanās visai ģimenei bija jābrauc uz skolu, lai tiktos ar vadību un atsevišķiem skolotājiem: “Viņiem ir svarīgi redzēt, ka abi vecāki atbalsta sava bērna mājskološanu, jo ir savi izaicinājumi un atbildība lielākoties gulstas uz vecāku pleciem. Tāpēc bija jābrauc arī vīram, lai nebūtu tā, ka viens vecāks ļoti grib mājskološanu, bet otrs ir pilnībā pret to.” Tad sekoja līguma slēgšana ar skolu un izziņas sagādāšana no ģimenes ārsta vai psihologa. “Tāda nepieciešama bērnam, jo likumdošanā ir prasība, ka jābūt kāda minētā speciālista atzinumam, akceptam, kāpēc bērns grib mācīties mājās. Mūsu gadījumā bija rakstīts, ka Cecīlija ir ļoti aktīva, radoša, tāpēc skolas stingrajā sistēmā nevēlas iekļauties,” teic Gita.

Un mācības var sākties!

Septembrī katrai mājmācības ģimenei tiek iedots saraksts ar to, kas bērnam jāapgūst mācību gada laikā. Kā panākt rezultātu, ir katra paša izvēle – pirkt mācību grāmatas un strikti sekot tām, iegādāties darba burtnīcas vai apgūt vielu kādā citā veidā. “Mēs pārsvarā lietojam darba lapas un interneta vietni uzdevumi.lv. Tā kā mums tētis ir mūziķis, šī joma ir viņa ziņā. Piemēram, reiz viņš atveda kontrabasu un tad stāstīja un rādīja bērniem visu par un ap šo mūzikas instrumentu,” Gita stāsta un piebilst, ka pāri visām materiālajām lietām viņas lielākā vēlme ir iemācīt bērniem, ka esam radīti Dievam par godu, ka pastāv pamatvērtības, kuras jāievēro: “Tāpēc man šķiet forši, ka varam mājās apgūt piedošanas mākslu – lūgt piedošanu un piedot otram, ka varam baudīt katru dienu, kopā gatavojot ēst vai strādājot dārzā, reizē iemācoties arī izdarīt darbu līdz galam. Protams, apgūstam arī obligāto vielu. Ar reizināšanu otrajā klasē mums gāja grūti, nepatika, bet jāiemācās. Arī pazīt pulksteni Cecīlija iemācījās apmēram pusgadu vēlāk nekā skolā noteikts, bet viņai bija klikšķis un meita saprata to. Ir ļoti jāmeklē piemērotākie veidi, kā bērnam vislabāk iemācīt konkrēto vielu.”

Arī atskaites

Kā jau skolā ierasts, arī mājmācības bērniem ir jāraksta pārbaudes darbi. “Tādus mums ieliek uzdevumi.lv, bet skola atsūta projekta darbus, kur iekļauta zināšanu pārbaude gan latviešu valodā, gan matemātikā, gan dabasmācībā un sociālajās zinībās. Izvēlamies tēmu, un bērns visu pa punktiem izpilda. Pēc tam skola vērtē, kā viņam sokas ar vielas apgūšanu,” atklāj Gita. Tāpat viņai reizi mēnesī ir jāiesniedz sava veida atskaite skolai, kas mājās tiek darīts – neliela apraksta un bilžu veidā, bet trīs reizes gadā jāierodas skolā. “Tad bērni padarbojas kopā ar skolotājiem un citiem bērniem, savukārt vecākiem tajā laikā ir iespēja noklausīties kādu vērtīgu lekciju, piemēram, kā labāk mācīt mājās matemātiku vai angļu valodu. Liecību mums atsūta pa pastu, ja nav iespējams ierasties skolā uz mācību gada noslēguma svinībām,” teic Gita un piebilst, ka gadījumos, kad bērnam tik raiti nesokas ar mācīšanos mājās, viņam tiek nozīmētas arī personīgas tikšanās skolā ar mācībspēkiem: “Mums tādas vēl nav bijušas, tiekam galā. Arī Daniels, kuram šis ir pirmais nopietnais mācību gads.” Gita gan smej, ka viņš pirmo klašu mācību vielu jau apguvis iepriekšējos gados kopā ar lielo māsu, jo Daniels allaž sekojis līdzi Cecīlijas skolas gaitām un lūdzis mammai arī viņam uzrakstīt risināmus piemērus matemātikā. “Daniels ir orientēts uz cipariem,” atklāj Gita, “ bet Cecīlijai patīk dabas mācība. Dažkārt viņa man izstāsta interesantus faktus, ko izlasījusi grāmatās. Tāpat atrodam youtube kanālā klipu par konkrēto tēmu vai kādu dzīvnieku un noskatāmies to.” 

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Šis teiciens Gitai ir tuvs, turklāt laikā, kad ģimene pieņēma svarīgo lēmumu par mājskološanu, viņa bijusi tādā savas dzīves posmā, kurā sapratusi – mācīties var visu mūžu. “Tāpēc to, ko nezinu vai jau aizmirsies, apgūstu kopā ar bērniem. Internetā informāciju var atrast par jebko,” priecājas Gita. Viņa arī atzīst, ka ļoti novērtē brīvo režīmu, ko pieļauj mājmācība. Orubu ģimenē rīts parasti ir mierīgs, tad seko dārza darbi, pusdienas un klusais laiks, kad mazākie bērni dodas diendusā, bet lielākie pilda uzdevumus skolai. Ja tas tiek paveikts ātri, pirms klusā laika beigām, arī lielajiem bērniem jāievēro klusums.

Gita neslēpj, ka, protams, mājmācībā ir arī savi izaicinājumi, un viņai lielākais no tiem ir sagatavošanās mācībām: “Man ir jāizprot apgūstamā viela, jāizdomā, kā mans bērns vislabāk to varētu apgūt un tad jāsagatavo mācību materiāli. Lai to visu paveiktu, pirms tam man jāatrod papildu informācija par konkrēto tēmu, un tas prasa laiku. Tā kā esam liela ģimene, man diena paiet ļoti ātri, taču reizē arī novērtēju to, ka rīti mums ir mierīgi. Nav jāmodina bērni noteiktā laikā, lai brauktu uz skolu. Mēs taču nezinām, vai rītdiena pienāks, tāpēc ir svarīgi izbaudīt tieši šodienu un kopā ar bērniem mācīties, ko nozīmē būt komandai…”  

Gita vēl atklāj, ka palīdzoša ir arī “Ģimeņu skolu apvienība”, kurā viņi iestājušies: “Tur tiek rīkotas konferences, semināri, ģimenes dalās savā pieredzē. Tāpat, ja izdomāju kādu ekskursiju, paziņoju pārējiem, visi sametas un brauc kopā. Mums bija ļoti interesanta un izzinoša ekskursija pie bitenieka, tāpat esam bijuši baleta burziņā Operā un citviet. Mājmācība nenozīmē, ka bērns ir izolēts no sabiedrības, vienkārši mēs skolas vielu apgūstam paši savā režīmā un bērniem piemērotākajā veidā, jo es kā mamma pazīstu viņu rakstura īpašības un zinu, kā motivēt savu bērnu.”

Žurnāls "Padod tālāk"

Manas “sarkanās līnijas” Portugāles ziemeļos

Arta Platace

Foto: Pixabay


Ceļošanai manā dzīvē vienmēr bijusi īpaša loma. Rosība lidostās, citzemju pilsētu smarža, dabas skaistums, neparedzamība – to visu esmu atradusi par sava veida atelpu un iedvesmu. Pērnā gada nogalē kopā ar astoņiem nepazīstamiem cilvēkiem devos aktīvajā atpūtā uz Portugāli. Un te – manas piedzīvojuma piezīmes!

Novembra beigās Portugālē ir rudenīgs, bet vēl pietiekami silts (temperatūra dienās iesilst nedaudz virs 10, bet naktīs pietuvojas 0 grādiem). Iepretim pelēkumam un kailajiem kokiem Latvijā, Portugālē tad gatavojas apelsīni, mandarīni, un pie pelēkuma pieradušai acij katrs piemājas apelsīna koks šķiet kā īsts brīnums!

Organizatori šo septiņu dienu braucienu nodēvējuši par Ziemeļportugāles ceļojumu. Un tā arī ir – tas sākas un noslēdzas Lisabonā, izmetot skaistu loku gandrīz līdz pat Portugāles-Spānijas robežai. Par mūsu noliktavu un pārvietošanās līdzekli vienlaicīgi kļūst Volkswagen busiņš. Valdis, kurš ir šī ceļojuma organizators, šoferis un vadītājs, jau kādu laiku ar ģimeni dzīvo Portugālē, tāpēc iepriekš zinu, ka tā būs īpaša privilēģija – iepazīt šo zemi “vietējā latvieša”, ne tūrisma ceļveža acīm.

Skaidrojošā vārdnīca


Kanjonings (canyoning) – iešana pa kalnu upēm, kas ietver peldēšanu, kāpšanu, laišanos ar virvēm, lēkšanu ūdens baseinos utt.

Tents – teltij līdzīga nojume ar vaļējām sānu malām un bez grīdas seguma

Via ferrata – kāpšanas maršruti kalnos (oriģināli Alpu kalnu apvidos), kas nodrošināti, piemēram, ar metāla pakāpieniem, kur piestiprināt drošības sistēmas. Neskatoties uz sarežģītību, kāpēja inventārā noteikti ir ķivere, sistēma, absorbieris – tas viss paredzēts kāpēja drošībai, lai mazinātu traumas kritiena gadījumā.


Plāns jeb garākā un piepildītākā nedēļa manā mūžā

1. diena – ielidojam Lisabonā, iepazīstamies, nopērkam pārtiku un dodamies nakšņot pie Castelo de Vide pilsētas, nakts zem tenta.

2. diena – izkāpjam pirmos divus Via ferrata maršrutus, nakšņojam Monsanto akmens ciematā, kādā pamestā krogā, kas izcirsts lielā akmens bluķī.

3. diena – izkāpjam sarežģītāko Via ferrata maršrutu (Via ferrata da Barragem de Santa Luzia), dodamies Serra de Estrela, augstākā Portugāles kalna virzienā, nakšņojam pamestā mājā.

4. diena – dodamies uz augstāko Portugāles virsotni, kad tā sasniegta, esam ceļā uz Alvão dabas parku, sagatavojamies divu dienu pārgājienam pa ūdenskritumu ieleju, nakšņojam zem tenta.

5. diena – joprojām esam dabas parkā, vakarā dodamies uz Porto, tiekam pie dušas, vakariņām restorānā un nakšņojam hostelī.

6. diena – kanjonings pie Porto, dodamies uz Aivero pilsētu, nakšņojam hostelī.

7. diena – apskatām Aivero, gar okeānu dodamies virzienā uz Lisabonu, laiks Nazarē pilsētā, nakšņojam zem tenta kāpās pie okeāna.

8. diena – agri no rīta iebraucam Lisabonā, kādi dodas uz Lisabonas akvāriju, kas ir lielākais sālsūdens akvārijs pasaulē, citi apskata Lisabonu. Ja godīgi, pēc septiņām, dabā pavadītām dienām pilsēta mani vairs nesajūsmina. Dodamies atpakaļ uz Latviju. Latvijā snieg!

Mūsu svarīgās “sarkanās līnijas”

Piedzīvojumiem noteikti piestāv izkāpšana ārpus komforta zonas, kad nonākam apstākļos, kas nešķiet ne ērti un ierasti, ne patīkami, un pie tiem jāpierod. Pēc ierašanās Lisabonā, apsēžamies kafetērijā, lai pārrunātu ceļojuma gaitu, tā tehnisko pusi, arī mūsu “sarkanās līnijas” – katram cilvēkam svarīgākās lietas ceļojot, kas būtu jāņem vērā vēl nepazīstamajiem līdzbraucējiem (piemēram, bailes no augstuma). Domāju, ka man šādu sarkano līniju nav, jo šī nebūt nav pirmā reize, kad dodos kalnos, kad gatavojos fiziskiem izaicinājumiem un nezināmajam, arī teltī guļu labi. Saku, ka mana “sarkanā līnija” ir veģetārs ēdiens, jo gaļu neēdu. Tas ir būtiski, jo ēdienu turpmākās dienas gatavosim paši uz maiņām.

Kādam “sarkanā līnija” ir labierīcību pieejamība, silts un tekošs ūdens vakara dušā. Ja labierīcības varam atrast pat mazu ciematiņu lokālos, tad siltu dušu un tīrus matus nākas gaidīt piecas dienas, līdz nokļūstam Porto. Varat vien iedomāties, kādu laimi tad var sniegt silta duša! Un tā ir daļa no dzīves dabā un vienkāršības, uz ko aicina, piemēram, arī uzraksti Alvão dabas parka teritorijā: Take nothing but pictures, leave nothing but footprints! Take nothing but memories!” (Neņem neko, tikai fotogrāfijas, neatstāj neko vairāk kā pēdu nospiedumus. Neņem neko vairāk kā atmiņas!) Domāju par vienkāršību, uz ko aicina arī Bībelē. Esot dabā, to ir ļoti viegli saprast.

Un, protams, neērtie apstākļi nepazīstamu cilvēku sabiedrībā. Šis teikums vien jau rada neērtības izjūtu, īpaši mums, ziemeļniekiem. Pirmajā naktī tentā iekārtojāmies korekti – ar vismaz ceturtdaļu metra atstatumu citam no cita, lai netraucētu un katram būtu ērti. Savu personīgo telpu ievērojam tik nopietni, ka mūsu vadītājam Valdim nākas gulēt perpendikulāri pie pārējo gulētāju kājām. Bet nebija vajadzīga pat nedēļa un vēl ekstrēmāki apstākļi, lai saprastu, ka ne guļammaisā saliktās siltās drēbes, ne cepure galvā nesilda tik patīkami, kā silts cilvēks pie sāniem. Pēdējā naktī pie okeāna naktsguļai iekārtojāmies, neskatoties pēc paklājiņu piederības – visi deviņi cieši, cits citam blakus. Nedēļa Portugāles piedzīvojumā satuvina, no svešiniekiem kļūstam par piedzīvojuma biedriem un, negribot un nemanot, cits citam atklājam savu vājumu, nepilnības (savas “sarkanās līnijas”), ko ikdienā tik viegli noslēpjam katrs savā privātumā.

Kad kalnos sastopu savu lepnumu

Mūsu Via ferrata maršruts ir vien 300 metrus augsts. Skatoties plaknē, tas varētu būt ātri mērojams ceļš līdz, piemēram, tuvējam veikalam, taču dabā, kalnos šo attālumu var mērot stundām ilgi. Iepriekšējā dienā esam izgājuši divas citas Via ferrata, un kāpienam esam sagatavoti. Kad sistēmas uzvilktas, debesīs parādās lietus mākoņi, kas drīz vien sāk mūs rasināt un nedaudz biedēt par drošības apstākļiem ceļā. Nostājos pie maršruta sākuma punkta un sev iestāstu – nebaidies, koncentrējies, kāp! Neesmu vēl uzsākusi savu ceļu, kad saņemu ziņu no priekšā kāpjošajiem – viena no mūsu meitenēm nevar un kāpj lejā. Kas tieši varētu būt tas sarežģītais, kāpēc viņa izstājas? “Es noteikti varu, neskatoties ne uz ko!” sev saku. Un tā – soli pa solim, savā tempā, te lietū, te atkal saulē, virzos uz augšu. Sarežģītākais maršruts, kādā sanācis būt, bet skaistākais un bezbailīgākais pavisam noteikti.

Vēlāk, pārrunājot kāpienu, grupas puiši atzīstas, ka uz klints piedzīvojuši lielas bailes, bijuši šaubu un grūtību pilni brīži. Es, savukārt, tīksmi atzīstos, ka man paliek bail par savu bezbailību – uz klints bailes nepiedzīvoju.

Pēc Via ferrata pievarēšanas ļoti gribas mieru, siltu dušu, savu gultu. Nē, nekas no tā man netiek, turklāt – mana kārta kopā ar citu ceļotāju gatavot vakariņas. Esam nonākuši Serra de Estrela tuvumā un esam apmetušies pamestā mājā. Vienīgā iespēja noskalot dienas ceļa putekļus – ledaini auksta, pārplūdusi upe pie mūsu naktsmītnes. Pēc vakariņu gatavošanas, trauku mazgāšanas tajā pašā ledainajā upē palieku pēdējā, lai atkal dotos līdz upei un kaut cik atsvaidzinātos ūdenī. Kāda biedra piedāvājumam nākt līdzi un palīdzēt atsaku: “Nevajag, pati varu tikt galā!” Protams, pati ar to tieku galā, bet dusmojos, ka esmu palikusi pēdējā, kamēr citi jau sildās guļammaisos. Kad atgriežos no sava vakara “mazgāšanās rituāla”, citi jau paspējuši sarunāt sev blakus siltākos plecus un, cieši cits pie cita kā siļķes bundžiņā, laižas miegā. Man vieta atrodas guļošās kolonnas beigās pie durvīm, kur pūš dzestrs caurvējš. Sevi mierinu, ka būs silti (pēc norīvēšanās aukstā ūdenī, gulēšana vienmēr ir salda), un paklājiņu nolieku atstatus no pārējiem, jo esmu stipra un pašpietiekama kurzemniece.

Iespējams, biju iemigusi vien uz nepilnu stundu, bet spēji pamostos no aukstuma, kas pārņēmis visu ķermeni. Cepure galvā un siltās drēbes, ko esmu apvilkusi, ir bezspēcīgas caurvēja un klona grīdas priekšā. Nolemtībā domāju par tiem ļaudīm, kuri piedzīvojoši aukstumu un bezmiegu gadiem ilgi, piemēram, dzīvojot izsūtījumā. Sev mēģinu iestāstīt, ka arī es varu izturēt – sakodīšu zobus un ignorēšu diskomfortu, jo tā ir tikai viena nakts. Nevaru! Asaras birst pār vaigiem un pirmo reizi šī ceļojuma laikā lūdzu Dievu. “Palīdzi man nenosalt, palīdzi man iemigt un atpūsties!” Un silta balss man uzreiz atbild: “Atmet lepnumu!” Zinu, ka tas ir mans lepnums, kas attur no palīdzības lūgšanas un tās saņemšanas. Klusiņām pievelku savu guļamo klāt tuvākajai kaimiņienei. “Es jau domāju, vai tev nav auksti. Vai nosali? Nāc tuvāk!” viņa saka. Līdz ar siltuma sajūtu mani pārņem arī kauns.

4. diena – vai eju Jēzus pēdās?

Pēc aukstās nakts agri dodamies augstākās Portugāles virsotnes Serra de Estrela virzienā. Asfalta ceļš sniega dēļ ir slēgts, tāpēc dodamies līdz virsotnei kājām, metot līkumu ceļam, pa vien nojaušamām, sniegā iemītām takām. Pēc iepriekšējās nakts pārdzīvojuma esmu nogurusi, vēlos būt viena, tāpēc strauji aizsteidzos visiem garām. Kurp man jāiet, kāds ir ceļš – to es nezinu. Visu savu enerģiju ielieku iešanā, ātrāk, ātrāk uz priekšu. Pēkšņi attopos viena pati neaprakstāmi skaista skata priekšā – visapkārt sniegota ainava, tālumā vīd virsotne, visu apspīd no mākoņiem izspraukusies rīta saule. Īsta dāvana! Nezinu, kurp eju, bet manu ceļu vada tikko jaušamas pēdas. Visticamāk, vēl agrāk pirms mums šo taku jau kāds mērojis, un pēdas kļūst par manu orientieri. Iet pirmajam vienmēr ir visgrūtāk, īpaši sniegā, kad jāveido skaidra un izejama taka tiem, kuri seko. Nevilšus iedomājos, ka tās, iespējams, ir Jēzus pēdas, kas man šajā grūtajā rītā palīdz. Kā ir ar manu dzīvi? Vai Jēzus pēdās tik labprātīgi dodos arī ikdienā?

Taka aizvijas līdz ceļam, kam kādu laiku jau metam līkumu, un, sasniedzot to, apstājos. No grupas esmu aizskrējusi tik tālu, ka krietnu laiku jāgaida pārējie. Viena no grupas meitenēm, atkal satiekoties, mani apskauj: “Tu mani iedvesmo! Ar tādu ātrumu aizgāji!” Arī puiši nosaka, ka nesaprotot, kur manī tāda jauda, ka neesot varējuši tikt līdzi. Nemāku viņiem izskaidrot, ka enerģija patiesībā ir pārveidojušās dusmas. Un, ja ir dusmas, man tās jānoiet. Taču, protams, man patīk un gribas būt pirmajai.

Mans gājiens tur arī apstājas un augstāko Portugāles virsotni tā arī nesasniedzu, jo, jau atkal minot pirmos soļus ārpus labi tīrītā ceļa, līdz viduklim iegrimstu sniega kupenā. Manas kājas acumirklī kļūst viscaur slapjas, tāpēc pieņemu lēmumu – iet atpakaļ uz busiņu. Pārējie turpina ceļu. Vien vēlāk uzzinu, ka līdz Serra de Estrela visi aizgājuši pa iztīrīto ceļu, neriskējot iegrimt vēl lielākās sniega grēdās.

Iespējams, ceļš atpakaļ pa tīrīto ceļu ir viena no manām spilgtākajām šī ceļojuma atmiņām. Ausīs džinkstošs klusums, ūdens žļerksti manos zābakos un 100% miers visapkārt. Ceļš ir tukšs, neviena gājēja vai braucēja, līdz busiņam ir apmēram četri kilometri, un to laikā noeju savas dusmas par auksto nakti, savu “visvarēšanas” lepnību, savu nebūšanu “pirmajai virsotnē”. Eju un atkal kļūstu brīva.

Un ticu, ka Jēzus pēdas sniegā ir daļa no satikšanās ar Radītāju. Nav svētdiena, bet esmu piedalījusies Dievkalpojumā.

Ceļasomā līdzi paņemtais

Nav tik svarīgi, kurp ved ceļojumu galamērķis – vieta, kur nekad neesi bijusi Latvijā, Baltijā, Eiropā vai pasaulē, mērogam patiešām nav izšķirošas nozīmes. Manuprāt, būtiskākais ir – vai ļaujies tam pārveidojošajam procesam, kad esi izkāpusi ārpus ierastās kārtības un ērtuma čībām. Tā var nebūt ceļošana, bet jebkas cits. Ceļošana kļuvusi par daļu no manas dzīves, jo tā varu redzēt un iepazīt Dievu, Viņa radošumu, un neērtībā iepazīt sevi ne no tās patīkamākās puses, to mēģināt pieņemt un lūgt Viņam palīdzību, lai to mainītu.

Izkāpjot ārpus komforta zonas, atskārtu, ka mana veģetārietes “sarkanā līnija” nav nekas, bet mans izaicinājums ir skaidra, draudzīga komunikācija ar līdzcilvēkiem grūtos un noguruma pilnos brīžos. Uzkāpšana klintī bez bailēm nav nekas, ja nevaru pieņemt palīdzību pat vienkāršās lietās, stāvot uz stabilas virsmas. Ko līdz, ka esmu bezbailīga augstumā, bet kaunos lūgt palīdzību aukstumā? Savā spēkā mēs varam izdarīt daudz – iet, skriet, lēkt, kāpt, taču cīnīties ar lepnumu un tam līdzīgiem grēkiem savā spēkā mēs nevaram. Tāpēc šodien esmu pilna pateicības, ka varu piedzīvot tos mirkļus, kuros Dievs mīlošā veidā man atgādina par Savu nozīmību šajā pasaulē un manā dzīvē.

Arī šogad plānoju doties līdzīgā piedzīvojumā. Un ļoti labi zinu, kādas ir manas patiesās “sarkanās līnijas”. Un, paldies Dievam, zinu arī, Kurš šajā ceļā ir un būs kopā ar mani un nesīs manu ceļasomu.

Žurnāls "Padod tālāk"

Dvēseles antropoloģija

Mag. Theol. Māra Špicberga, Latvijas Kristīgās akadēmijas lektore, Biznesa vadības trenere, mentore.

Drīz svinēsim Lieldienas. Atšķirībā no pārējās pasaules, kristieši tām gatavojas kopā ar Kristu. Tādēļ mums tas ir ne tikai pavasara atmodas, bet arī Augšāmcelšanās brīnuma svinēšanas laiks, kuru sagatavo pārdomu un lūgšanu laiks tuksnesī. „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad tam gribējās ēst.” (Mat. 4:1-2).

Gatavojoties Lieldienām, kristieši ievēro gavēni un ierobežo savus ēšanas paradumus. Tomēr atturība ēdienā nav gavēņa galvenais mērķis. Tā ir tikai līdzeklis, lai attīrītu sevi, savu prātu un sirdi tam, lai skaidrām acīm ielūkotos savā dvēselē un ieraudzītu to, kas tur saimnieko un traucē dibināt mīlestības pilnas attiecības ar saviem mīļajiem un neļauj mums tuvoties Kristum.

Gavēnis ir sevis izvērtēšanas un pārvarēšanas laiks. „Lūk, gavēnis, kuru žēlsirdīgais Dievs iekārtojis, gan kā apskati, lai mēs sevi izmeklētu, kur kādi putekļi – netīrumi sakrājušies, gan pirti – lai melnumus nomazgātu. Tā, lai, izejot caur gan vienu, gan otru, mēs kļūtu atkal jauni un tīri – Dievam un cilvēkiem patīkami kā koki pavasarī, no jauna lapām un ziediem klāti,” tā raksta 19. gadsimta teologs svētītājs Teofans Vientuļnieks.

Kas ir tas, kas mājo mūsu dvēselēs?

Cik gan bieži, ikdienā lietojot izteicienu: „man par to sāp sirds”, mēs neapzināmies to dziļo un ļoti nopietno ziņu, ko šī frāze cenšas pavēstīt. Dzīves gaitā esam apguvuši, kā diezgan veiksmīgi tikt galā ar klepu vai galvassāpēm. Mēs saprotam, kādēļ tie mūs piemeklē un kas kurā gadījumā jādara. Redzot, ka ar kādu mums zināmu kaiti mokās mūsu kolēģis, draugs vai ģimenes loceklis, mēs vairumā gadījumu zinām, kā viņam palīdzēt un kā pret viņu izturēties. Zinām, kā rīkoties, lai slimības simptomi mazinātos un cilvēks ātri atveseļotos.

Dažādu, visvairāk gan vēsturisku apstākļu dēļ līdz mūsu pieredzei tikpat dabiski nav nonākusi prasme saredzēt un pareizi novērtēt simptomus, kas liecina par nopietniem bojājumiem mūsu dvēselē, kurus Baznīcas tradīcijā pieņemts saukt par dvēseles kaislībām. Mēs par tām neaizdomājamies, jo nezinām.

Svētais Teofans Vientuļnieks cilvēku, kurš neatpazīst sevī šīs norises, pielīdzinājis kokam, kuru ieskauj biezi miglas vāli un zem tiem – tik necaurredzama lapotne, ka stumbrs nav saskatāms. Šādi neziņas, bezrūpības un nejūtīguma aizsegā kā miglā dzīvojot, cilvēks nenojauš par bojājumiem stumbra serdē – dvēselē. Kad dzīves vētras dažādu pārbaudījumu veidolā laiku pa laikam padzenā miglu, skats sāk kļūt skaidrāks. Cilvēks sāk ievērot kādas likumsakarības savā dzīvē, kaut lielākoties turpina visās savās nepatikšanās joprojām vainot citus. Diemžēl nereti Dievam ir jāļauj dzīves vētrām papluinīt arī pašu biezo lapotni, lai cilvēks ieraudzītu savu stumbru, savu dvēseli kailu, saskatītu, kas tajā mājo un kas patiesībā nes atbildību par izdarītajām izvēlēm un lēmumiem.

Dvēseles jeb askēzes antropoloģija

Šie paši jautājumi, šīs pašas izvēles, izrādās, nebija sveši arī senākos un pavisam senos laikos. Tāpat kā miesas slimības – iesnas, klepus vai kuņģa čūla, tāpat arī dvēseles slimības – dusmas, skumjas, mantkārība cilvēkus mocījušas visos laikos. Visos laikos tās vienādi traucējušas cilvēku savstarpējā saskarsmē, kā arī kavējušas sasniegt Kristus nosauktos augstos standartus dvēseles glābšanas ceļā. Par to īpaši uztraucās pirmie kristieši, kuri atmiņā vēl pavisam spilgti glabāja Kristus teikto, ka pēdējie laiki ir tuvu pienākuši, tādēļ vēlējās glābt savas dvēseles, lai tās būtu gatavas ieiet Mūžībā.

Jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus Viņa sekotājus nodarbināja jautājums par to, kas tas ir, kas mājo mūsu dvēselēs un neļauj mums būtu tādiem, kādi mēs vēlētos būt. Mācība par norisēm cilvēka dvēselē radās no 4. līdz 15. gadsimtam, un to izstrādājuši Baznīcas Tēvi – praktiķi, kas šo metodi izdzīvojuši paši, ejot askēzes ceļu. Lai arī mūs no viņiem šķir daudzi gadsimti, pārsteidzoši skaidra un praktiski pielietojama ir šī mācība par cilvēka dvēseli, par to, kā mūsu dvēseles veselības stāvoklis maina mūs, mūsu attiecības un pat notikumus ap mums.

Tūlīt pēc pirmo kristiešu vajāšanas laikiem 4. gadsimtā svētais Pontas Evagrijs definē 8 dvēseles kaislības (πάθος – pathos – grieķu val.), kas mājo dvēselē un attīstoties pārņem to, kļūstot par cilvēka dabu:

  1. negausība, rijība, nesātība – Γαστριμαργία (gastrimargia – grieķu val.)
  2. netiklība, amorālums – Πορνεία (porneia)
  3. mantkārība, alkatība – Φιλαργυρία (philargyria)
  4. dusmas – Ὁργῆ (orge)
  5. skumjas – Λύπη (lype)
  6. grūtsirdība – Ἀκηδία (akedia)
  7. godkāre – Κενοδοξία (kenodoxia)
  8. lepnība – Ὺπερηφανία (hyperephania)

Tiek definēts, ka

kaislības ir dvēseles slimība, kas atkārtojoties, izveido pieradumu, līdz pārņem cilvēka dvēseli.

Jau tuvāk mūsdienām, 19. – 20. gadsimtu mijas teologs Nikolajs Mogiļevskis sniedz šādu dvēseles kaislību definīciju: „Egoismā sakņota psihiska parādība, kas ir pilnībā vai daļēji pakļāvusi cilvēka dvēseli un ir apzināta, brīvas gribas tieksme uz grēku, kura, tai atkārtojoties, pakāpeniski pāriet pastāvīgā dvēseles stāvoklī un kļūst par cilvēka otru dabu.”

Tāpat tiek noskaidrots, ka ar dvēseles kaislībām var cīnīties un tās var tikt uzveiktas. Cīņas princips kaislības vietā jārada tikums. Cīņas metode – garīga iekšēja cīņa, kurai jālieto sava griba un jāveltī pūles.

Mūsu rīcībā ir askēzes antropologu – praktiķu izstrādāts un pārbaudīts skaidrs rīcības plāns – karte, kur redzam, kāds tikums jāvairo, lai cīnītos ar kādu no kaislībām.

RijībaMērenība
NetiklībaAtturība
MantkārībaŽēlsirdība
DusmasPacietība
SkumjasGudrība
GrūtsirdībaČaklums
GodkārePazemība
LepnībaSpriestspēja

Kā izpaužas dvēseles kaislības?

Vai atpazīsti:

  • Iepērkoties svinībām, vienmēr tiek nopirkts vairāk nekā nepieciešams.
  • Es nespēju mierīgi stāvēt rindā – vienmēr šķiet, ka citas rindas virzās ātrāk, tādēļ uzmanīgi vēroju situāciju, lai pārietu uz to, kas “kustas ātrāk”. Mani tas patiešām sanikno.
  • Vienīgais veids kā varu “atslēgties” – internets vai TV. Man nav svarīgi, kas tur rakstīts vai kas tiek rādīts, es vienkārši izskatu bildes vai “pablenžu ekrānā”.
  • Nespēju koncentrēties. Sapulcēs vienmēr uznāk miegs. Es neatceros neko, kas tika runāts.
  • Kamēr nepaēdu, neesmu spējīgs sakarīgi domāt. Tikko kā uzēdu kaut ko garšīgu, man būtiski uzlabojas oma un pieaug enerģija.
  • Kad mans boss ienāk manā kabinetā, es sāku runāt citādā balss tembrā kā parasti. Mani tas kaitina, bet es neko nevaru padarīt.
  • Man sakrājušās kastes ar papīriem no iepriekšējām darba vietām, kuras nevaru ne izšķirot, ne izsviest laukā. Pilns dators ar failiem, ko nelietoju. It kā zinu, ka man tos nevajadzēs, bet, ja nu tomēr kaut kas vēlāk izrādās svarīgs?!

It kā sīkumi, sadzīves ainiņas. Kā saka, katram taču savi tarakāni. Patiesībā, viss nav tik nevainīgi. Katra no šīm epizodēm brīdī, kad tai var piedēvēt raksturojumus: „vienmēr”, „ pārāk bieži”, „mani tas kaitina”, „es neko nevaru padarīt”, signalizē par ļoti nopietnām norisēm mūsos.

Noteikti mēs katrs pazīstam cilvēkus, kas atzīst sevi par ļoti jūtīgiem un emocionāliem. Nespējot novaldīt asaras vietā un nevietā, ik reizi viņi atzīst, ka „tur jau neko nevar darīt” vai „man jāraud pie katra nieka”, „man acis ir slapjā vietā”. Skaidrs, ka runa ir par nopietnu problēmu, un, iespējams, arī pats cilvēks to apzinās, sakot – „es dzīvoju no vienām tabletēm”, vai – „acīmredzot es šādu stresu vienkārši nevaru izturēt”. Nenoskaidrojot, kas ir šīs situācijas cēlonis, notiek slīkšana arvien dziļākā purvā. Atpazīstot savas dvēseles kaislības, var atrast patieso nelaimes cēloni. Visticamāk, tā ir dusmu kaislība, kas liek raudāt ik reizi, kad nenotiek tā, kā cilvēks pats to iedomājies. Tādā gadījumā žēlošanās vai žēlošana te būs lieka un nepalīdzēs. Tās tikai „pielies eļļu ugunij”. Zāles pret dusmu kaislību ir pacietības trenēšana.

Ir vērts atpazīt dvēseles kaislības ne tikai sevī, bet arī citos, lai sevi pasargātu.

Iespējams, jums ir kolēģis, priekšnieks vai klients – visnotaļ jautrs un omulīgs cilvēks. Ar viņu viegli risināt sarunas, viņam netīk problēmas, viņš negaužas un mīl svinēt dzīvi. Runājot viņš garšīgi smejas. Patiesībā viņš smejas gandrīz vienmēr, arī lietišķās sarunās un arī pavisam nopietnus jautājumus risinot. Tomēr smiešanās vietā un nevietā ir ārkārtīgi raksturīga cilvēkiem, kuriem piemīt tā saucamā rijības kaislība. Kā tas mūs var apdraudēt? Lieta tāda, ka šīs kaislības rezultātā cilvēkā zūd līdzjūtība pret pārējiem. Šādam cilvēkam kļūst nenozīmīgi otra pārdzīvojumi, sajūtas un beigu beigās top mazsvarīgas arī cilvēcīgas attiecības. Par visu svarīgāks ir viņa paša komforts – gan fizisks, gan emocionāls. Līdz ar to jums jābūt gatavam tam, ka situācijā, kurā tiks apdraudēta viņa labklājība, komforts un statuss kolēģi, darījumu partneri, vēl nesen tuvi draugi var viegli tikt ierindoti pie traucēkļiem, no kuriem vienkārši jāatbrīvojas.

Noslēgumā

Vēlēšanās tikt saprastam ir viena no galvenajām vajadzībām, kuras dēļ mēs veidojam attiecības. Patiesībā nemaz nepastāv izvēle – saprast un iepazīt cilvēkus vai ne. Bez tā nevar iztikt ne sadzīviskās, ne lietišķās biznesa attiecībās. Dvēseles antropoloģija palīdz atrast un apzināt savu dvēseli. Tā it kā atver dvēseli un liek ieraudzīt tās dzīlēs apslēpto.

Iepazīstot savu dvēseli, tajā valdošās kaislības un tikumus, pamazām sāk mosties izpratne par sevi, citiem un iespējām saprasties.

Vēl jo svarīgāk tas ir šodien, kad laiks mainās tik strauji un mēs tiekam pakļauti negribētām pārmaiņām. Mainās spēles noteikumi, mainās prioritātes, tām līdzi mainās cilvēku attiecības, vērtības. Kas šādā laikā notiek mūsu dvēselē un vai tur notiekošais ir stiprāks par mums? Vai varam cīnīties ar savām bailēm, šaubām, neziņu, dusmām, skumjām, arī depresiju?

„Daži cilvēki, kas bezrūpīgi dzīvo pasaulē, man jautā: “Kā mēs, kas esam precēti un dzīvojam pasaulīgās rūpēs, lai dzenamies pēc mūku dzīves?” Es atbildu: “Visu labo, cik vien spējat, to dariet. Nevienu neaprunājiet. Nevienu neapzodziet. Nemelojiet. Nevienu neniciniet un neturiet sevī ļaunumu. Neizvairieties no baznīcas sapulcēm. Esiet žēlsirdīgi pret trūkumcietējiem. Nevienu neizaiciniet. Netuvojieties cita gultai un esiet mierā ar to, ko jūsu sieva/vīrs jums var dot. Ja tā rīkosieties, tad nebūsiet tālu no Debesu Valstības.”.” (Sv. Jānis Pakāpnieks “Pakāpieni uz debesīm” 1.21).

Lai šajā Lieldienu laikā mūs spēcina savā dvēselē ielūkoties un tajā mītošās kaislības sist krustā apustuļa Pāvila rakstītais vēstulē Galatiešiem: „Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības. Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam garā, tad arī staigāsim garā.” (Gal.5:22-25).

Izaicināsim sevi un uzvarēsim!

Ieteicamā literatūra:

  1. Sv. Jānis Pakāpnieks. Pakāpieni uz debesīm. Latvijas Kristīgā akadēmija. Jūrmala 2013.
  2. Teofans Vientuļnieks. Ceļš uz pestīšanu. Latvijas pareizticīgās baznīcas sinodes izdevniecības nodaļa. 2009
  3. Abats Sava. Lepnība. Galvenie kristīgie tikumi. Rīga. 1998.
  4. Святитель Феофан Затворник. Страсти и борьба с ними. Выдержки из творений и писем./ Сост. Игумен Феофан Крюков.- M.: Даниловский благовестник. 2008
  5. Митрополит Николай (Могилевский). Тайна души человеческой. Святоотеческое учение о борьбе со страстями. Санкт-Петербург: Библиополис 2007.