Ilze Kaspare par pieredzi Vecāku lūgšanu grupā: “Grupa man atklāja, ka neesmu viena savās problēmās, neziņā un uztraukumos. Pirmkārt, grupa sniedza atgādinājumu, ka savi bērni vienmēr jāuztic Dievam.”
Pastāsti nedaudz par sevi!
Esmu Āgenskalna draudzē vairāk nekā pusi sava mūža. Ienācu draudzē, pateicoties mazajai grupai un mūzikai ap 1990. gadu, kad vēl mācījos mūzikas vidusskolā. 1992. gadā es kristījos. Esmu laimīga, ka arī mans vīrs un abi dēli šo draudzi uzskata par savām garīgajām mājām. Dievs man devis mīlestību uz mūziku, savā ikdienas darbā strādāju mūzikas skolā, mācu maziem un lieliem spēlēt vijoli, kā arī pati spēlēju Dievam par godu, kur vien mani aicina kalpot.
Kāda ir Tava pieredze mazajās grupās? Ko Tev pašai nozīmē mazā grupa?
Esmu bijusi vairākās mazajās grupās, to sastāvs bijis dažāds, kā arī mērķi bijuši atšķirīgi. Pirmā grupa, kurā biju aicināta, tika izveidota pēc tam, kad lielā evaņģelizācijas pasākumā kopā ar daudziem citiem iznācu priekšā, lai nožēlotu grēkus un atdotu sirdi Jēzum. Mēs kopā lasījām, studējām, lūdzām. Es kā jauniete, kas neko daudz par Dievu, draudzi un Bībeli iepriekš nebiju dzirdējusi, klausījos, brīnījos un mācījos kā izslāpusi. Nekas no tā visa man nešķita par daudz vai par ilgu.
Vēlāk esmu piedalījusies vairākās Bībeles studiju grupās, kur tika pētīts kāds izglītojošs materiāls, piemēram, par Jāņa Atklāsmes grāmatu, pravietojumiem, lasījām arī Rika Vorena grāmatu „Mērķtiecīga dzīve”.
Gadiem ejot un uzkrājot pieredzi, svarīgākas par zināšanām kļuva savstarpējās attiecības un aizlūgšanas.
Tad nonācu mājas lūgšanu grupā, kur draudzes cilvēki tikās reizi nedēļā ,lai lūgtu par draudzi un tās vajadzībām, kā arī aizlūgtu viens par otru. Šis bija apbrīnojami svētīgs laiks, saņēmām atbildētas lūgšanas, kas ir dzīva liecība par Dieva varenajiem darbiem, atbildot uz savu bērnu saucieniem. Arī tagad, pēc vairākiem gadiem, redzu mūsu draudzē īstenojamies lietas, ko toreiz Dievam lūdzām un realizējamies tos sapņus, kurus kādreiz kopā sapņojām.
Vēl vēlāk es pati izveidoju lūgšanu grupu vecākiem, kurā aicināju mammas un tētus nākt kopā lūgšanās par bērniem, nebija nozīmes tam, vai bērni vēl ir mazi vai jau lieli, piedalījās arī krustvecāki un vecvecāki.
Kā izlēmi organizēt tieši šādu grupu vecākiem?
Kad mani dēli sāka pieaugt, reizēm sajutos nervoza, bezspēcīga un nezinoša mamma, jo bieži noguruma un pārstrādāšanās dēļ biju neiecietīga. Dažkārt pacēlu balsi, klaigāju, dusmojos, kā arī uztraucos par bērnu drošību uz ielas, raizējos par atzīmēm skolā un panākumiem mūzikas skolā, kurā abi mācījās.
Uztraucos par brāļu savstarpējām attiecībām, komunikāciju ar skolasbiedriem, draugiem un pedagogiem. Tāpat mani bažīgu darīja fakts, ka beidzot svētdienas skolu, puikas varētu aiziet prom no Dieva, jo draudzē tīņiem tolaik nekas netika organizēts, savukārt, lai piedalītos jauniešu aktivitātēs, viņi bija vēl par jaunu. Svētdienas skolas skolotāju tikšanās reizēs, runājot par šo problēmu, nonācām pie idejas par lūgšanu grupu, kurā satiktos vecāki, lai aizlūgtu par saviem bērniem. Tā sākām nākt kopā kā maza domubiedru grupa, Estere Roze atrada materiālu, ko iztulkot latviešu valodā un tā mēs sākām studēt Stormijas Omaršanas grāmatu “Vecāku lūgšanas spēks”.
Ko šāda grupa Tev sniegusi? Kādas izmaiņas redzēji grupas dalībnieku dzīvēs?
Grupa deva man drošības sajūtu visās jomās, kas attiecas uz maniem bērniem. Tā bija kā Dieva apdrošināšanas polise, kuru Viņš ļāva izmantot visos apstākļos.
Vecāku lūgšanu grupa man atklāja, ka neesmu viena savās problēmās, neziņā un uztraukumos. Pirmkārt, grupa sniedza atgādinājumu, ka savi bērni vienmēr jāuztic Dievam.
Tu vari būt drošs, ka Viņš vienmēr stāv blakus un ir nomodā, arī tad, kad bērnam telefons izlādējies un tramvajs aizbraucis nepareizajā virzienā, arī tad, kad atzīmes liek maniem matiem slieties stāvus un kad dēla labākajam draugam uzsista zila acs. Dievs vienmēr ir klātesošs un kontrolē situāciju.
Otrkārt, katrs grupiņas dalībnieks var būt drošs, ka vienmēr ir pieejama fantastiska aizlūdzēju komanda, kam vari uzticēties un saņemt stiprinājumu, ja pašam rokas nolaidušās un nav spēka lūgt.
Vislielākā svētība ir tā, ka kopā var sanākt pilnīgi sveši cilvēki no dažādu vecumu paaudzēm un būt pilnīgā vienprātībā, mīlestībā, kā arī sadraudzībā, un viņus visus vieno viens kopīgs mērķis- bērni.
Piedaloties šajā grupiņā, es piedzīvoju lielas izmaiņas sevī pašā, uzlabojās attiecības ar Dievu un saviem bērniem. Prieks, ka esmu varējusi ar dēliem dalīties piedzīvotajā un apliecināt, ka viņi man ir ļoti svarīgi, un man rūp viņu dzīves tagad un nākotnē. Man ir svarīgas viņu attiecības ar Dievu.
Saviem puikām katru reizi stāstu, ka esmu bijusi baznīcā lai par viņiem lūgtu.
Kad savu darbību bija uzsākusi vecāku grupa, draudzes aktīvie jaunieši sāka darbu ar pusaudžiem, un radās grupa tīņiem „V12Z16” (Virs 12, zem 16 gadiem), tagad to sauc par „Waypoint”, kas arī ir atbildēta lūgšana un svētība mūsu draudzei.
Pastāsti vairāk par praktisko pusi – cik bieži tikāties? Kāds bija formāts? Cik ilgu laiku prasīja visas grāmatas studēšana? Ko Tu tagad darītu citādāk?
Materiālu studējām divas reizes, jo pirmajā reizē grāmata tika tulkota no angļu valodas, bet otrajā mums rokās jau bija latviski izdota grāmata. Tikāmies reizi divās nedēļās pirmdienu vakaros, kopā dzērām tēju, runājāmies, tad studējām materiālu. Kopā skaļi lasījām Bībeles tekstus un apsolījumus, tad lūdzām, lūdzām un lūdzām.. Ja nemaldos, grāmatai cauri izgājām 2 gadu laikā. Vasaras mēnešos mēs netikāmies.
Ja šīs grupas darbu atsāktu, radikāli neko nemainītu. Materiāls bija ļoti pārdomāts, ne par garu, ne par īsu. Viens no grupas iekšējiem nosacījumiem bija, ka bērnus mājās jāatstāj kāda uzraudzībā, lai visu uzmanību veltītu paredzētajam mērķim, un jaunajām māmiņām tas bija pāris stundu ilgs atelpas brīdis.
Kas bija visgrūtākais, organizējot šādu grupu?
Visgrūtākais man personīgi bija katru svētdienu pirms tikšanās reizēm iziet draudzes priekšā un teikt ziņojumu, ka grupa ir atvērta, un ikviens aicināts piedalīties. Pirmās trīs reizes to darīt nebija problēmu, bet gada garumā kļuva arvien grūtāk aicināt cilvēkus uz to pašu grupu ar tiem pašiem vārdiem. Pati sev apniku. J
Otra sarežģītā lieta- ieplānot darba grafiku tā, lai pirmdienu vakari vienmēr būtu brīvi. Gadījumos, kad netikāmies, piedalījos svētdienas skolas skolotāju pārrunu reizēs, kas arī notika katru otro pirmdienu, tā arī bija maza grupiņa kur sapulcējāmies, plānojām, lūdzām par svētdienas skolas bērniem. Tā nu sanāca, ka pirmdienu vakari bija lūgšanu vakari, kas patiesībā bija ļoti patīkami un nesa svētību visai nedēļai.
Kāds Tavuprāt būtu piemērotākais grupas dalībnieku skaits?
Mūsu grupa bija atvērta, dalībnieku skaits mainījās, bet bija tāds “kodols”, kas centās būt katru reizi, tie bija apmēram 7 cilvēki.
Vai jūsu ideja par vecāku grupu izskanējusi arī ārpus draudzes?
Tajā laikā, kad nācām kopā, dzirdējām, ka arī citviet Latvijā šī grāmata „Vecāku lūgšanu spēks” tiek studēta, un tiek veidotas arī citas vecāku lūgšanu grupas.
Kādas ir Tavas nākotnes ieceres? Reiz Tu pieminēji grāmatu „Sievietes lūgšanu spēks”.
Kad mazās grupas pēdējā sezona tuvojās beigām, manās rokās nonāca nu jau izstudētās grāmatas autores jaunums „Sievas lūgšanas spēks”. Runājām, ka nebūtu slikti turpināt lūgt ne tikai par bērniem, bet arī vīriem. Diemžēl rudenī darba grafiks neļāva izbrīvēt pirmdienu vai kādu citu nedēļas vakaru, tā arī šī iecere palika tikai kā ideja mazajai grupai, bet kas zina, varbūt pēc kāda laika, ja Dievs tā gribēs, un būs vajadzība, šāda grupa varētu izveidoties.
Vecāku lūgšanu grupas dalībnieču atsauksmes:
- Vecāku lūgšanu grupa bija īpaša satikšanās un kopā būšanas vieta ar dažāda gadu gājuma sievietēm: mammām, vecmāmiņām, vecvecmāmiņām. Grupas kopīgajā sadraudzībā savstarpēji baudījām viena otras gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību.
Mans darbs ikdienā ir saistīts ar bērniem, tādēļ par ko lūgt un ko mācīties bija daudz.
Kopā esot, mūsu sarunas, pārdomas un lūgšanas bija ceļš pretī tam, kā ieklausīties Dieva nodomā un ļauties Viņa vadībai.
Tajā laikā mana klusā lūgšana bija par otro bērniņu, kuru tik ļoti vēlējāmies sagaidīt mūsu ģimenē. Un mēs viņu arī sagaidījām. Toreiz ārsta prognozes gan brīdināja, ka šo bērniņu var nākties zaudēt. Tomēr manī bija pārliecība, ka, ja Dievs mums šo bērniņu ir devis, Viņš arī gādās par tā piedzimšanu. Gaidīšanas laiks tika aizvadīts paļāvībā uz Dievu un Viņa vadību. Lūgšanu grupā gūtais garīgais spēks stājās pretim visām šaubām un deva mieru. Šogad Emīlijai paliks septiņi gadi, un pavisam drīz kā lielu Dieva žēlastības dāvanu gaidām piedzimstam mūsu trešo bērniņu.
- Tas bija kas īpašs! Tajā laikā manu dēlu dziedināja no smagas saslimšanas, jo Dievs pakārtoja visu tā, ka ļoti dārgas zāles, kas toreiz maksāja simtos, viņš varēja saņemt ar 100% atlaidi. Toreiz šo lūgšanu neuzdrošinājos pateikt skaļi, teicu to klusi domās. Un Nellija (grupas vadītāja) bieži lūdza, lai Dievs uzklausa tās lūgšanas, kas nav vārdos pateiktas. Viņš arī uz tām atbildēja!
Atceros atbildētās lūgšanas par vienu no grupas dalībniecēm – viņai ar vīru Dievs deva meitiņu. Atminos, kā lūdzām par kādu slimo, mazo meitenīti, kuru Dievs tomēr paņēma pie sevis.
Nellija manās acīs ir praktiskais piemērs tam, ka jālūdz par lietām savlaicīgi.
Jā! Tas bija brīnišķīgi, ka mēs tā varējām viena par otru pastāvēt lūgšanās. Tas bija ļoti iedrošinoši!
- Tai laikā man Nellīte bija vēl pavisam maziņa. Toreiz tas man bija īpaši, jo es redzēju reālas mammas, vecmammas, kas daudz kam izgājušas cauri un daudz kam vēl iet.
Tas man palīdzēja paraudzīties uz lietām reālāk, jo es biju perfekcioniste – mamma, kas uzlikusi sev ļoti augstu latiņu. Ja kaut kas neizdevās, tad vainoju sevi, pilnībā noniecinot. Grupiņa bija ļoti labs atbalsts tam laikam!
Lūgšana pati par sevi man ir ļoti svarīga, es ticu lūgšanas spēkam, kad vairāki vienādām sirdīm lūdz. Ja līdzīga grupa atkal tiktu organizēta, noteikti piedzīvotu citas emocijas un Dieva sniegtās mācības.
Pavisam noteikti tur vēlreiz sajustu mīlestību un īstumu, jo šīs lietas savās sirdīs nes lūdzošas mammas.
Sīkāka informācija par Stormijas Omaršanas grāmatu “Vecāku lūgšanas spēks”, kā arī iespēja to iegādāties – šeit.
